Kā es neizlasīju “Bordžijas līgavu”

Atvainojos par ieilgušo klusumu. Centīšos laboties, jo rindā gaida daudzi grāmatu apraksti.

Lasīšanu biju uz brīdi pārtraukusi pēc tam, kad aplauzos ar Džīnas Kalagridisas “Bordžijas līgavu”. Šo grāmatu ieteica draudzene, kas mēdz lasīt arī nopietnu un labu literatūru, arī teksts uz aizmugurējā vāka šķita daudzsološs, tāpēc nepievērsu uzmanību izdevniecībai. Vairāk šādu kļūdu nepieļaušu. Ja būtu paskatījusies, ka grāmatu izdevis “Kontinents”, aiztaupītu sev pāris stundas, kuras pavadīju mēģinot tikt cauri pirmajām pārsimt lapaspusēm. Pēc tam aiznesu atpakaļ uz bibliotēku.

Teikšu īsi: prasta lubene. Sižets ir labs (par meiteni, kur spiesta ieprecēties Bordžiju ģimenē un beigās nonāk arī pāvesta galmā) un labā izpildījumā sanāktu lieliska grāmata. Bet visu izbojā tizlā valoda. Vai nu tā ir autores vaina vai arī tulkotājam rokas aug no pakaļas, bet valoda ir nebaudāma. Tik daudz liekvārdības. It kā gari un izsmeļoši apraksti, bet aprakstīto telpu vai cilvēkus tik un tā savā acu priekšā uzburt nespēj. Tas ir jādara ar piepūli. Tas ko Maksanss Fermīns “Opijā” spēj uzburt ar pāris teikumiem, Džīna nespēj divās lapaspusēs. 

Kā pilnīgs kontrasts ir Sāras Dinānas “Kurtizānes sabiedrotais”, ko lasu pašlaik. Arī sižets uz vēsturiskās Itālijas fona, bet valoda daudz baudāmāka. Izdevusi “Atēna”.

Zelta zeme, kuru pametusi ziemeļblāzma. Lato Lapsa

Izdevis Jāņa Rozes apgāds 2005.g., 224 lpp.

Varbūt šķitīs par skaļu teikts, bet, manuprāt, Lato Lapsa māk rakstīt ceļojumu aprakstus. Šī konkrētā grāmata ir par viņa ceļujumu pa Sibīriju (ja pareizi atceros, tad 2004.g.). Lapsa pabija Krievijas attālo reģionu lielpilsētās, pavisam mežonīgos nostūros, apmeklēja zelta raktuves un bijušo lēģeru vietas, un leģendāro Baikāla-Amūras maģistrāli. Gadījās arī satikt lāci. Zelta skalotāja Marija, zeku dzīves pazinējs Boriss, šamaņu pētnieks Fēlikss ir tikai daži no ceļā sastaptajiem varoņiem. Ļoti kolorīti stāsti.

Zelta skalotāja Marija par dzīvi:

“Iedomājies – pilsētiņa stāv uz ogļu slāņiem, kuru pietiktu gadsimtiem, bet apkures nav. Un darba nav. Nekāda. Jā, man ir šuvējas profesija, bet kam tad es šajos laikos šūšu? Kam tas vajadzīgs, ja viss pilns ar ķīniešu lētajām šmotkām? Vienīgais – zelts. Zelts ir vajadzīgs visiem. Zeltu var pārdot. Protams, ja māk…”

Kāda žurnālista stāstītais Lapsam par Vladivostoku:

“Pierobežas ostas pilsētā, kura ir tik tālu no galvaspilsētas, dzīve rit pēc saviem likumiem. Precīzāk – po poņatijam. Kurš tur ir autoritāte, kam ir reāla nauda? Zvejniekiem kontrabandistiem, malumedniekiem, automobiļu biznesa blēžiem. Ar viņiem arī nākas runāt vietējai varai, vēlas tā to vai ne. Un labāk, lai saruna notiktu abpusēji saprotamā valodā. Tātad arī varai jābūt no tām pašām autoritāšu aprindām.”

Vērtējums: 5/5. Iesaku grāmatu tiem, kam interesē Tālie Austrumi un Sibīrija. Ir arī fotogrāfijas piedzīvojumu ilustrācijai.

Par mīlestību un citiem dēmoniem. Gabriels Garsija Markess

Izdevis apgāds Zvaigzne ABC 2004.g., spāniski 1994.g., 174 lpp. Pārstāv Kolumbiju pasaules grāmatu topā.

Mītiskais un reālais ir gandrīz neatšķirami savijies šajā kolumbiešu rakstnieka stāstā par marķīza meitu Sjervu Mariju un katoļu priesteri Kaijetano Delauru, kuri ir vienlīdz mīlētāji un grēcinieki. Mīlestība pārvēršas apmātībā un sabiedrībai nesaprotama/nepieņemama uzvedība – dēmonu izdzīšanā un traģēdijā.

- Es esmu ļaunāka nekā mēris, – viņa teica.

Delaura neatbildēja ar vārdiem no evanģēlija, bet ar citātu no Garsilaso:

- To nodarīt vari vien tam, kas to izturēt spētu.

Būtībā gandrīz neticamais stāsts ir par neloģiskiem aizspriedumiem 18.gs. Kolumbijā  un mīlestības (kaislības) postošo spēku. Savādā kārtā blakus sižeti (ja tā tos var nosaukt – par Marijas māti, par ārsta zirgu u.c.) likās saistošāki par to, kas notiek ar Mariju.

Vērtējums: 4/5. Spēju novērtēt autora meistarību, bet romāns mani garlaikoja.

Kontrabass. Patriks Zīskinds

Izdevniecība AGB, 2005.g., vāciski 1984.g., 96 lpp.

Kontrabass ir milzu instruments, neparocīgs nēsāšanai, būtībā nepatīkams pēc skaņas, ja atskaņots viens pats un parasti nobāzts orķestra aizmugurē. Ar to ir jārēķinās cilvēkam, kurš pievēršas kontrabasa spēlei – kontrabass vienmēr būs starp šo cilvēku un pārējo pasauli, aizņems vietu, bet nesniegs tā spēlētājam nekādu cieņu un ievērību. Par to visu monologā runā Zīskinda romāna varonis – vācu standartpilsonis mākslinieks. Viņš reizē mīl un ienīst šo instrumentu. Un tā ir visa viņa dzīve, pat iecerēto meiteni viņš iztēlojas kā kontrabasu.

Man gribētos arī tiesības vienreiz runāt skaidru valodu, lai neviens nedomātu, ka Valsts orķestra dalībniekam nav šādu problēmu. Jo man jau divus gadus nav bijis sievietes, un vainīgs ir viņš! Pēdējā reize bija 1978.gadā, toreiz es viņu paslēpu vannas istabā, bet tas neko nelīdzēja, viņa gars lidinājās virs mums kā fermāta…

“Kontrabass” ir pēdējos gados vācu valodā visbiežāk inscinētais darbs, jo kontrabasu simboliski varētu uzskatīt par šī cilvēka dzīves cietumu. Viņš ir tā piesaistīts savam darbam, ka nespēj neko mainīt savā dzīvē. Visu mūžu būt kontrabasistam, spēlēt orķestrī – tā ir tāda drošības sajūta par savas dzīves nemainīgumu, kas viņam uzdzen bailes. Nekad viņš nebūs kas cits, nekas viņa dzīvē nemainīsies…

Vērtējums: 4/5. Mani tomēr mazliet garlaikoja šis monologs.

Pedro Paramo. Huans Rulfo

Izdevis apgāds “Atēna” 2007.g., spāniski 1955.g., 152 lpp.

Pārstāv Meksiku manā pasaules apceļošanas sarakstā.

Sanāks atkārtoties, bet tomēr man jāizstāsta, ka Huans Rulfo (1918-1986, Meksika), radīja to, kas literatūrā pazīstams kā maģiskais reālisms, izmantojot īstenības un teiksmu pasaules pretstatīšanu: rēgu klātbūtni, sāpju pilnu vēju utml. Un šis viņa vienīgais romāns ir īsts maģiskā reālisma meistardarbs.

Romāna sākumā Pedro Paramo dēls Huans tēva meklējumos ierodas Komalā. Tur viņš atrod spoku pilsētu. Pāreja starp reālo un iedomāto stāstījumā ir gandrīz netverama. Jo dziļāk iekšā Komalā, jo mazāks skaidrs kas eksistē un kas nē. Varoņiem ir gan dzīvo, gan mirušo pazīmes un beigās šķiet, ka arī Huans īstenībā ir miris.

- Māte man stāstīja par kādu Damianu, kas agrīnās dienās esot mani auklējusi. Tā esat jūs?

- Jā, es pati. Pazīstu tevi kopš tā mirkļa, kad pirmoreiz atvēri acis.

- Iešu jums līdzi. Te man nedod miera visādi kliedzieni. [...]

- Bet kā tad es lai zinātu? Jau daudzus gadus es vairs neko nezinu.

- Tādā gadījumā – kā tad atnācāt satikt mani?

- …..

- Vai jūs esat dzīva, Damiana? Sakiet man to, Damiana!

Piepeši es biju palicis viens šajās tukšajās ielās. Mājās bez jumtiem caur logiem bija redzami sīkstu nezāļu puduri.

Rulfo “Pedro Paramo” ir būtiski iespaidojis Latīņamerikas rakstniekus, piemēram, Gabrielu Garsiju Markesu.

Vērtējums: 5/5

Gaišreģis. Karls Juhans Valgrēns

Izdevis apgāds “Jumava” 2005.g. sērijā “Modernais romāns”, zviedriski izdots 2002.g., 275 lpp.

Šai romānā ir viss, ko iecienījuši bestselleru lasītāji: noslēpumi, šausmas un pāri visam stāvoša mīlestība ar vēsturisku sižetu un detektīvromāna cienīgām iezīmēm. Tāds pamatīgs kokteilis, bet autoram ir izdevies sajaukt pareizās sastāvdaļas pareizās proporcijās.

Romāna galvenais varonis ir punduris, kurš ar savu kroplo izskatu izrausa šausmas līdzcilvēkos. Bez tam viņš ir kurlmēms, bet spēj lasīt citu cilvēku domas. Šo spēju dēļ viņam nākas daudz ciest un nonākt neparastās vietās, bet, lai kur viņš dotos, viņš visur meklē savu mūža mīlestību, atrod to un brutālā veidā pazaudē. Tad viņš pārtop par tādu kā “atriebes enģeli”. Tomēr romāns beidzas gaišā noskaņā un varētu pat teikt – laimīgi.

No kādas vietas viņpus laika Herkuls dzirdēja meiteni skaidrojam, ka viņa jau sen esot atriebta, ka cietsirdība neesot vajadzīga un asinskāre, ja viņš neapstāšoties, Herkulu saindēšot. Herkuls dzirdēja viņu apliecinām savu mūžīgo mīlestību un to, ka nāve nav beigas, bet jaunas eksistences sākums, kurā viņi pamazām atkal apvienosies.

Tāds gandrīz vai riebīguma (cilvēku ļaunuma dēļ) pilns mīlas stāsts. Vēl jāpiebilst, ka romānam piešķirta prestižā Zviedrijas Augusta prēmija kā gada labākajai grāmatai.

Vērtējums: 5/5. Izklaidei un vienlaicīgi emocionālās spriedzes radīšanai der lieliski. Daudz labāks par visiem da vinči kodiem.

Opijs. Maksanss Fermīns

Izdevis apgāds “Atēna” 2005.g., franciski 2002.g., 111 lpp.

Skaists un bīstams stāsts par drosmi, kaislību un iekāri – atklāt svešas zemes noslēpumus un atrast īpašu sievieti. Šī vēlme ir stiprāka par veselo saprātu un visiem brīdinājumiem. Kā opijs….

Romāns stāsta par kādu angli, kurš ierodas Ķīnā ar mērķi izzināt baltās tējas pagatavošanas noslēpumu (jo ļoti ilgu laiku baltā tēja bija tikai Ķīnas augstmaņu privilēģija). Savos meklējumos viņs sastop kādu sievieti, kurā neprātīgi iemīlas. Šī mīlestība ir tikpat bīstama kā baltās tējas noslēpuma atklāšana. Un beigās vēl opijs. Kas svarīgāks, kas bīstamāk? Neko vairāk no satura neatklāšu, lai paliek noslēpums, ko atklāt stāsta beigās.

- Esmu ieradies tējas dēļ. Ne tālab, lai kļūtu par jebkura cilvēka īpašumu.

Vans ilgu brīdi palika nesatricināmi mierīgs. Pēc tam piecēlās, pagriezās, ļāva noslīdēt tunikai un parādīja plecu, uz kura bija tāds pats tetovējums kā Loanai.

- Arī es teicu to pašu, pirms sāku strādāt Lu Čeņam.

Vērtējums: 5/5. “Opijs” ir gandrīz tik smalks darbs kā japāņu haika, neviena lieka vārda, tai pašā laikā ļoti dziļas emocijas un sajūtas. Īsts baudījums, kas beidzas pārāk ātri. Var tikai apbrīnot autora talantu.