Dziļš un nedaudz mistisks romāns, lasīju ilgi un ar baudu, tomēr palika dažas neatminētas mīklas šī romāna sakarā, tāpēc veicu nelielu izpēti internetā.
Vispirms par autoru. Hermanis Hese (1877-1962) bija vācu dzejnieks, rakstnieks un gleznotājs, kurš 1946.gadā saņēma Nobela prēmiju literatūrā. Stikla pērlīšu spēle (The Glass Bead Game) ir viens no viņa zināmākajiem darbiem. Viņš ir studējis teoloģijas rakstus, grieķu mitoloģiju, vācu romantiķus, ietekmējies no Šopenhauera un budisma filozofijas, 1. pasaules kara laikā aicināja Vācijas intelektuāļus nepievērsties nacionālismam, vēlāk bija nacisma pretinieks. Ar šīm studijām un nostāju lielā mērā skaidrojami viņa romānu strāvojumi un sižeta līnijas.
Pie Stikla pērlīšu spēles rakstnieks sāka strādāt jau 1931. gadā. Nacistiem nākot pie varas un aizliedzot viņa darbus, kā garīgais patvērums no politiskiem konfliktiem un kara kalpoja darbs pie šī romāna, kas tika pirmo reizi izdots 1943.gadā Šveicē. Šis ir viņa pēdējais romāns.
Stikla pērlīšu spēles darbība risinās 23.gs. (tomēr tā nav zinātniskā fantastika) izdomātā provincē Kastālijā Centrāleiropā. Kastālija ir mītnes vieta klosterveidīgam Ordenim, kuru veido intelektuāļi. Provincei ir maz sakara ar pārējo pasauli, tā ir nodarbināta tikai ar garīgām lietām. Galvenie provinces uzdevumi: uzturēt elites skolas un apmācīt apdāvinātus skolniekus un studentus, un izkopt un spēlēt stikla pērlīšu spēli. Labākais no spēlētājiem kļūst par stikla pērlīšu spēles maģistru un tāds ir galvenais romāna varonis Jozefs Knehts – gara aristokrāts, gudrs, laipns un mierīgs, kurš gadiem ejot pamazām saprot, ka viņa īstais aicinājums ir nevis augstais amats, bet gan vienkāršo pasaulīgo skolnieku mācīšana. Viņš atsakās no sava augstā amata, pamet Kastāliju un dodas reālajā dzīvē mācīt sava jaunības dienu drauga dēlu. Jozefs tomēr izrādās reālajai dzīvei nepiemērots….
“Ja Ordeņa vadība ieceļ tevi kādā amatā, tad zini, katrs nākamais amats nav vis pakāpiens pretī brīvībai, bet gan jauna atkarība. Jo augstāks amats, jo lielāka atkarība. Jo lielāka amata vara, jo smagāka kalpība. Jo stiprāka personība, jo vairāk nosodāma patvaļa.”
“…gļēvulis un nodevējs vēl turklāt ir arī tas, kas gara dzīves principus noliedz materiālu interešu vārdā, kas, piemēram, ar mieru atstāt varasvīru ziņā lēmumu, cik ir divreiz divi.”
“Aplaimojošā brīvības un neatkarības izjūta skurbināja viņu kā stiprs vīns; sen viņš nebija ļāvies šai izjūtai, šai saldajai un apburošajai ilūzijai.”
Jozefa izšķiršanās par reālo pasauli un viņa negaidītais gals parāda dilemmu starp gara un reālo pasauli – gara pasaulē dzīvojošie nav piemēroti reālās psaules dzīvei, tomēr otras pasaules ignorēšana nesniedz pilnvērtīgu dzīvi.
Pati sitkla pērlīšu spēle ir visu mākslu un zinātņu sintēze, tā rodas dalībniekiem veidojot savienojumus starp nesaistītām lietām, piemēram, izveido spēli sasaistot senu skaņdarbu notis ar ķīniešu nama arhitektūru. Simboliski Spēle attiecas uz veidiem kā cilvēki konstruē savas realitātes, lai saprastu realitāti ir jāizprot daudz un dažādas lietas, sfēras, jautājumi un jāspēj tie sasaistīt cēloņos un sekās.
Kā jau nereti gadās ar lietām, kuras cilvēki nevar līdz galam izprast un pastāv vairākas interpretācijas, kādi ideālu meklējumi, internetā ir atrodami mēģinājumi radīt īstu vai vismaz virtuālu stikla pērlīšu spēli un veidot spēlētāju ordeņus…. Linki uz dažām vietām atrodami šeit.
Vērtējums: 5/5
P.S. Tulkotājs Ģirts Bļodnieks paveicis nepaveicamo – latviski brīnišķīgi iztulkojis nebūt ne vienkāršo Hesses valodu, lietojot un lokot vārdus, kurus statistiski vidējais latvietis sen vairs nelieto.
7 atbildes so far ↓
NLoco // Oktobris 20, 2007 plkst. 5:19 pēcpusdienā |
fantastiska grāmata. tulkotājs viennozīmīgi mazohists
vvin! // Februāris 15, 2009 plkst. 7:53 pēcpusdienā |
neaptverami sarežģīti teikumi, neaptverami garlaicīga grāmata
visa grāmata ir viens liels ievads, kuram neseko iztirzājums
it kā jau iecere ir ļoti laba un
lasīšana prasa lielas zināšanas, tomēr grāmata ir nelasāma
un vispār, vāciešu klasiķi ir bezgala garlaicīgi
Neviens // Februāris 22, 2009 plkst. 8:19 pēcpusdienā |
Palikušas pēdējās grāmatas lapaspuses, ilgi un grūti lasāms darbs, bet ar zināmu patiku, pat vēlmi būt nedaudz līdzīgam Kastālietim.
Ironiski ir tas, ka lai arī grāmata tūlīt būs izlasīta, tikai tagad uzzinu, ka darbība norisinājusies 23.gs.
Grāmata daudzu labu atziņu bagāta.
vvin // Februāris 23, 2009 plkst. 12:07 pēcpusdienā |
kurts vonnegūts izgodrojis shēmu, kas palīdz novērtēt literārus darbus
)
to var redzēt grāmatā a man without a country 3. nod.
tur vonnegūts apgalvo, ka šekspīrs bijis tik pat draņķīgs stāstnieks kā kurš katrs arapaho indiānis TOMĒR šekspīrs (atšķirībā no indiāņiem) esot stāstījis patiesību
tad nu pēc analoģijas andrejs upīts ar savām zaļjām zemēm (mums bij’ skolā obligāti jāizlasa) varētu būt pārāks par šo hesi, kaut gan abi vienlīdz garlaicīgi, tomēr pie lasīšanas, tā pat kā pie ikdienas skriešanas var pierast un beigās tā sniedz gandarījumu
katrā ziņā varu apsveikt cilvēkus, kas ar to tikuši galā
man tam vairs nav pacietības, bez tam, man liekas, ka formai tomēr ir nozīme (gluži kā mūzikā ritmam), bet šis hese, man liekas bezformīgs un izplūdis kā ķīselis – un nebaudāms- sabojāja labu ideju, bet varbūt es ļoti kļūdos
katrā ziņā labi, ka kādu vēl kaut kas interesē, citādāk visi tik sekli, tik sekli
cita // Maijs 10, 2009 plkst. 9:11 priekšpusdienā |
Piekrist varu vvin tikai daļēji, jo iespējams ka Upītis bija profesionālāks par Hesi, taču katru rakstnieku ietekmē arī laiks tam apkārt un kā viņu novērtē/nenovērtē/ignorē pastāvošā vara, tādēļ Hese ir zināms pasaules mērogā bet mūsējais tikai pie mums…
Par pašu darbu…man patīk, lai arī te izteicās, ka darbs ir bezformīgs , es tā neuskatu – galvenais akcents, manuprāt ir saturā un autora domā, tādēļ forma ir otršķirīga…iespējams tas apgrūtina domas uztveršanu, taču jo grūtāks darbs jo saldāki augļi, proti jo gr’tāk izprast autora ideju, jo tās atšifrējums liekas vērtīgāks….
un // Jūlijs 24, 2009 plkst. 6:04 pēcpusdienā |
“Stikla pērlīšu spēles” Ģirta Bļodnieka tulkojumā iznāca Rīgā jau 1976.gadā. Lasīju tieši šo izdevumu. Man ļoti patika, tulkojums izcils. Pārdomas, kam dzīvojam. Kā jādzīvo. Gatavas atbildes nav, tas tiesa.
ELLOČKA // Maijs 28, 2009 plkst. 2:12 pēcpusdienā |
Man tā 1. nodaļa obligāti bija jāizlasa pēc lektores ieteikuma tādā priekšmetā kā Lietišķās spēles.
Nu tad arī baudīju no sirds.
Vienlaicīgi ģeniāli un vienlaicīgi profāni…
Saka, ka ģenijam vajag apziņa pierdzes tukšuma laukus, lai varētu tos aizpildīt ar savu vienrezīgo pieredzi. Radās jautājums, kāpēc daļa tukšumu aizpildīta ar citu ģēniju vairāktūkstošgadīgo pieredzi?