Bez Ziemassvētkiem? Džons Grišams

Lasot šo mazo grāmatiņu, pamatīgi izsmējos pagājušajos Ziemassvētkos.

Cik jauki būtu iztikt bez Ziemassvētkiem, viņam iešāvās prātā. Knipja uzsitiens, un jau klāt otraus janvāris. Bez eglītes, bez iepirkšanās, bez nevajadzīgām dāvanām, bez dzeramnaudas, bez kņadas un ietinamā papīra, bez cilvēku pūļiem un satiksmes sasstrēgumiem, bez augļu kūkas, dzeramā un šķiņķa, kas nevienam nav vajadzīgi, bez Rūdolfa un Frostija, bez biroja ballītes un veltas naudas izšķiešanas. Viņa saraksts auga augumā. Saliecies pār stūri, Luters sāka smaidīt, tīksminādamies par siltuma plūsmu no mašīnas grīdas un sapņodams par tīkamo izvairīšanos no Ziemassvētkiem.

Sākums ir jauks un ideja prātīga, īpaši pēc Lutera aprēķina par iepriekšējos Ziemassvētkos patērētajiem sešiem tūkstošiem dolāru. Tomēr sabiedrība ir pilnīgā neizpratnē par svētku nesvinēšanu, tas ir kaut kas nepiedodams.

- Labi, būšu pavisam atklāts, Nora, – viņš teica, noliekdamies un pievirzīdamies vēl ciešāk. – No uzticama avota esmu dzirdējis, ka jūs ar Luteru grasoties šogad neievērot Ziemassvētkus.

- Jā, kaut kas tamlīdzīgs.

- Nekad neesmu neko tādu dzirdējis, – mācītāja balss skanēja tā, it kā Krenki būtu atklājuši jaunu grēka veidu.

Kaimiņi visādi cenšas vest Krenkus pie prāta.

Tas bija nemierīgs vakars Hemlokā. Trakulīgi korāļu dziedātāju bari pie Krenku mājas nomainīja cits citu. Viņiem bieži pievienojās attiecīgā brīža sajūsminātie kaimiņi. Bija reize, kad korim aiz muguras no Lauvu kluba sāka skandēt: “Mēs gribam Frostiju!”

Parādījās pašdarinātas izkārtnes, pieprasot: “Atbrīvojiet Frostiju!” – un pirmo zemē iestiprināja neviens cits kā Spaiks Fromeijers.

Diezgan traki, vai ne? Bet ar to vēl viss nebeidzas, trakākais tikai sākas. Krenkiem nākas atteikties no kruīza un dažu stundu laikā tomēr sapost māju un sarīkot viesības. Un tad vēl tas briesmīgais sniegavīrs uz jumta!

Redzot Luteru uz vēdera šļūcam lejā no jumta, it kā viņš dzītos pakaļ Frostijam, Volta Šīla spēki bija galā. Viņš smējās un smējās, kamēr vairs nespēja atliekt muguru. Beva šausmās vēroja notiekošo.

- Izbeidz, Volt! – viņa iekliedzās. – Dari kaut ko!

Luters karājās ar galvu uz leju un griezās riņķī augstu virs betonētā ceļa, kājām gandrīz skarot notekcauruli.

Viņš bezpalīdzīgi šūpojās un griezās virs piebraucamā ceļa. Pēc vairākiem apļiem aukla un virve tā savijās kopā, ka pārstāja griezties. Luteram kļuva slikti, viņš uz mirkli pievēra acis. Kā lai vemj, ja atrodas ar kājām gaisā?

Viss, protams, beidzas laimīgi. Nākas vien aizdomāties vai var un vai vajag no svētkiem izvairīties, jeb arī mēs esam svētku gūstekņi?

Jauka lasāmviela Ziemassvētkos.