Tik savā mīlā es mūžības alkstu. 100 dzejoļi par mīlestību

Izdevis apgāds Zvaigzne ABC, 2007.g., 160 lpp. Krājumu sastādījis Gunnars Treimanis. Jāņa Anmaņa gleznu reprodukcijas.

“Tik savā mīlā es mūžības alkstu. 100 dzejoļi par mīlestību” ir skaisti noformēta grāmatiņa, ko būtu prieks dāvināt kādam dzejas mīlim mīlestības svētkos. Tomēr es vīlos saturā. Pie vainas noteikti ir sastādītājs un viņa gaume. Nepiekrītu, ka šīs būtu izteiksmīgākās latviešu dzejnieku rindas par mīlestību. Kaut vai Ārijai Elksnei, kurai būtībā visi dzejoļi ir par mīlestību, ir labāki dzejoļi par krājumā iekļauto. Un to pašu varu teikt par Imantu Ziedoni, Aleksandru Čaku, Raini un citiem dzejniekiem.

Reti kurš dzejolis uzrunāja.

Ne kopīgu sapņu, ne kopīgu bērnu,
tikai drusciņ maiguma pērna,
viena šļakata pekles sēra
Tev uz vaiga un man uz vaiga.
Tikai dzīvot tā mazliet baigi -
un ne ellē, ne debesīs netikt.    /*** Amanda Aizpuriete/

—————————

Kā zagšus, tik lēnām, tik klusiņām,
Tā pašam nezinoti,
Pret tevi iedegusies sirds
Un kvēlo nu ļoti, ļoti.  /”Kā zagšus” Rūdolfs Blaumanis/

—————————

Kad tevi mīlu, kad tevi mīlu, -
          pat dzīvot šai pasaulē var!……   

                                   /”Kad tevi mīlu” Imants Auziņš/

Starp citu, krājumā iekļauti arī daži tulkoti dzejoļi.

Vērtējums: 3/5. Patīkami, ka vismaz par noformējumu padomāts.