Zelta zeme, kuru pametusi ziemeļblāzma. Lato Lapsa

Izdevis Jāņa Rozes apgāds 2005.g., 224 lpp.

Varbūt šķitīs par skaļu teikts, bet, manuprāt, Lato Lapsa māk rakstīt ceļojumu aprakstus. Šī konkrētā grāmata ir par viņa ceļujumu pa Sibīriju (ja pareizi atceros, tad 2004.g.). Lapsa pabija Krievijas attālo reģionu lielpilsētās, pavisam mežonīgos nostūros, apmeklēja zelta raktuves un bijušo lēģeru vietas, un leģendāro Baikāla-Amūras maģistrāli. Gadījās arī satikt lāci. Zelta skalotāja Marija, zeku dzīves pazinējs Boriss, šamaņu pētnieks Fēlikss ir tikai daži no ceļā sastaptajiem varoņiem. Ļoti kolorīti stāsti.

Zelta skalotāja Marija par dzīvi:

“Iedomājies – pilsētiņa stāv uz ogļu slāņiem, kuru pietiktu gadsimtiem, bet apkures nav. Un darba nav. Nekāda. Jā, man ir šuvējas profesija, bet kam tad es šajos laikos šūšu? Kam tas vajadzīgs, ja viss pilns ar ķīniešu lētajām šmotkām? Vienīgais – zelts. Zelts ir vajadzīgs visiem. Zeltu var pārdot. Protams, ja māk…”

Kāda žurnālista stāstītais Lapsam par Vladivostoku:

“Pierobežas ostas pilsētā, kura ir tik tālu no galvaspilsētas, dzīve rit pēc saviem likumiem. Precīzāk – po poņatijam. Kurš tur ir autoritāte, kam ir reāla nauda? Zvejniekiem kontrabandistiem, malumedniekiem, automobiļu biznesa blēžiem. Ar viņiem arī nākas runāt vietējai varai, vēlas tā to vai ne. Un labāk, lai saruna notiktu abpusēji saprotamā valodā. Tātad arī varai jābūt no tām pašām autoritāšu aprindām.”

Vērtējums: 5/5. Iesaku grāmatu tiem, kam interesē Tālie Austrumi un Sibīrija. Ir arī fotogrāfijas piedzīvojumu ilustrācijai.

Saules vārti. Harijs Sils

Izdevniecība AGB sērijā “Tik un tā”, 2006.g., 288 lpp.

Ja kāds atceras uzņēmīgu latviešu grupiņu, kuri ar pielāgotām ugunsdzēsēju mašīnām devās trīs mēnešu ceļojumā pa Centrālo un Dienvidameriku, tad šī lūk ir viņu ceļojuma dokumentētā versija ar autora fotogrāfijām. Fotogrāfiju ir daudz un tās patīkami atsvaidzina diezgan vienmuļo tekstu. Stāstījumu pat varētu nosaukt par atskaiti, pietrūkst emociju, tādas īstas ceļojuma emocionālas izdzīvošanas. Tāds ķeksīša veida skrējiens caur inku un citu seno tautu atstātajām vēstures liecībām, kas nogurdina gan pašus ceļotājus, gan lasītāju. Tāpat biežāk var lasīt, ka Andris ar Valdi atkal strīdās, nevis kādu kolorītu aprakstu par vietējo dzīvi.

No džungļiem pašlaik te attīrīti tikai aptuveni 20 procenti reliģisko būvju. Arheologi atklājuši, ka Toninas reliģiskās būves tikušas apraktas un tas noticis laikā, kad sabrukusi maiju impērija. Pastāv teorija, ka impērijas sabrukšanas process noticis iekšēji un ļoti organizēti.

Iebraucam kādā pilsētiņā, no kuras ir taisnākais ceļš atpakaļ uz automaģistrāli, bet arī pa to viņi atsakās braukt. Neatliek nekas cits, kā apdzīt pirmo mašīnu un, spiežot pie ceļa malas, piespiest apstāties. Seko diezgan asa vārdu pārmaiņa latviešu un krievu valodā, pēc kuras daudz netrūkst, lai mašīnas atlikušo ceļu līdz Buenosairesai turpinātu katra atsevišķi.

Pieļauju, ka ceļojuma problēma slēpās ekspedīcijas sagatavošanas steigā un ceļotāju atlasē. Dalībnieki reāli neapzinājās un nebija gatavi kopā ceļot tik ilgu laiku. Reizēm dalībnieku rīcība šķita vienkārši muļķīga, kaut vai gadījums Panamā (ja pareizi atceros), kad neskatoties uz brīdinājumu, ka pēc tumsas iestāšanās nav droši iet pa attiecīgo kvartālu pastaigāties, vairāki tomēr devās ārā, viena dāma tika zibenīgi apzagta un ar to viņas ceļojums arī beidzās.

Kopumā ekspedīcija izbrauca cauri 11 valstīm un ceļojums kā tāds ir apsveicams un cienījams. Žēl, ka grāmatai kaut kas pietrūkst. Vērtējums: 3,5/5

Tik savā mīlā es mūžības alkstu. 100 dzejoļi par mīlestību

Izdevis apgāds Zvaigzne ABC, 2007.g., 160 lpp. Krājumu sastādījis Gunnars Treimanis. Jāņa Anmaņa gleznu reprodukcijas.

“Tik savā mīlā es mūžības alkstu. 100 dzejoļi par mīlestību” ir skaisti noformēta grāmatiņa, ko būtu prieks dāvināt kādam dzejas mīlim mīlestības svētkos. Tomēr es vīlos saturā. Pie vainas noteikti ir sastādītājs un viņa gaume. Nepiekrītu, ka šīs būtu izteiksmīgākās latviešu dzejnieku rindas par mīlestību. Kaut vai Ārijai Elksnei, kurai būtībā visi dzejoļi ir par mīlestību, ir labāki dzejoļi par krājumā iekļauto. Un to pašu varu teikt par Imantu Ziedoni, Aleksandru Čaku, Raini un citiem dzejniekiem.

Reti kurš dzejolis uzrunāja.

Ne kopīgu sapņu, ne kopīgu bērnu,
tikai drusciņ maiguma pērna,
viena šļakata pekles sēra
Tev uz vaiga un man uz vaiga.
Tikai dzīvot tā mazliet baigi -
un ne ellē, ne debesīs netikt.    /*** Amanda Aizpuriete/

—————————

Kā zagšus, tik lēnām, tik klusiņām,
Tā pašam nezinoti,
Pret tevi iedegusies sirds
Un kvēlo nu ļoti, ļoti.  /”Kā zagšus” Rūdolfs Blaumanis/

—————————

Kad tevi mīlu, kad tevi mīlu, -
          pat dzīvot šai pasaulē var!……   

                                   /”Kad tevi mīlu” Imants Auziņš/

Starp citu, krājumā iekļauti arī daži tulkoti dzejoļi.

Vērtējums: 3/5. Patīkami, ka vismaz par noformējumu padomāts.

Skola. Pauls Bankovskis

Izdevis apgāds “Valters un Rapa” 2006.g., 223 lpp.

Krājumā apkopoti 16 Bankovska stāsti, kas aptver skolas tēmu: sākot no fizkultūras nodarbībām un beidzot ar atriebšanos klasesbiedriem pēc daudziem gadiem. Uzdzina baigo nostaļģiju un atmiņas, jo arī es vēl piedzīvoju biešu ravēšanu vasarā, tizlās slēpes un blatu sistēmu. Tiem, kas piedzimuši līdz 1980. gadu vidum, daudzas stāstu nianses var šķist kā no viņu atmiņām ņemtas. Jaunākiem – savdabīga pieredzes apmaiņa: kā bija tad un kā tagad ir skolā.

No “Rudens kross”:

 Kājās tev ir centra universālveikalā pirktas botas, lai gan par botām tās dēvē vienīgi tavi vecāki. Tu pats labi zini, ka tās nav nekādas īstās botas. Tikpat īstas kā krievu džinsi. Tev ir aizdomas, ka patiesībā šie sarkani baltie apavi ar cieto zoli ir meiteņu kurpes. Tās pat nav aizdomas, tu zini. Un pārējie klases puikas domā tāpat. Bet tam šodien nav nekādas nozīmes. Šodien ir lielais rudens kross.

Stāstu varoņi pārsvarā ir pārējo klases biedru apsmietie zēni, neveikli vai nabadzīgi vai vienkārši pašpuikas. Katrā klasē taču tādi ir.

Vērtējums: 5/5

Mīla. Benjamiņa. Laima Muktupāvela

Izdevis apgāds “Daugava” ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu 2005.g., 456 lpp. Visvairāk lasītā grāmata bibliotēkās oriģinālprozas kategorijā 2006.gadā.

Šī ir Laimas Muktupāvelas (1962.) ceturtā grāmata, kurā viņa iemiesojusies Latvijas pirmās brīvvalsts miljonāres Emīlijas Benjamiņas tēlā. Romāna pamatā ir autores dziļa un pamatīga arhīva dokumentu un citu materiālu izpēte. Tiek atklāta gan Emīlijas intīmā, gan ārēji spožā pasaule ar aizraujošu un atklātu vēstījumu.

Foto avots šeit

Emīlija Benjamiņa (1881. – 1941.) bija pirmā latviešu izdevēja sieviete, kura izveidoja populārāko laikrakstu “Jaunākās Ziņas” un pēc tam žurnālu “Atpūta”. Ar savu darbu, neatlaidību, aso prātu, spītību sakrāja miljonus un par savu dzīvi radīja skaistu mītu.

- Necel nu sava deguna tik augstu!

- Zīda zeķēs staigāšu, zīda blūzē!

- Kas šitai vainas?

Markizeta? No kokvilnas?

Emīlijai piemita tiem laikiem sievietei gandrīz nepieņemama drosme, pat nekaunība un milzīga paļaušanās uz saviem spēkiem.

Pili nepērk katru dienu. Ceļš uz pili ir ilgs, un man tas nav bijis rozēm kaisīts. No kāpostiem un štovjiem piesmaržināta pašaura dzīvoklīša, no lāpītām zeķēm un citādas knapināšanās, paveicot it kā neiespējamo.

Viņa ar vīru Antonu Benjamiņu nopirka Fābu namu, vēlāk slaveno Benjamiņu namu Rīgas centrā. Tagad tajā iekārtota viesnīca Europa Royale Riga. Lepnums viņu pacēla, bet lepnums viņu arī iznīcināja un kārtējo reizi varam pārliecināties, ka bagātība vēl nenozīmē laimi.

Caur Emīlijas dzīvi iespējams iepazīt tā laika augstāko sabiedrību, notikumus. Īpaši interesants šķita šis fragments:

Viņas ir mazliet vīlušās, ka vārdi par čaklo latvju meitu tikumu ir tikai vārdi. Ka skarbā realitāte ir pavisam citāda. Savus bērnus sūtām skolās, bet izslavētās lauksaimniecības augšupejas attīstīšanā jāpieņem viesstrādnieki. Mazliet par to esmu pat gandarīta, jo citādi es nespēju viņām aizbāzt muti par vadoņa reālpolitiku laukos.

Ne viss šai grāmatā jāuztver par vēsturisku patiesību, piemēram Emīlija nebija blakus savai māsai dzemdībās Berlīnē (raksts), tomēr autore ir centusies atrast pietiekoši daudz faktus, kas veido stabilu vēsturiskās patiesības pamatu un neļauj fantāzijai aiziet pa aplamu ceļu.

Palasot intervijas ar Laimu, kļūst skaidrs, ka viņa vienīgā varēja uzrakstīt šādu grāmatu par Benjamiņu – tik dzīvu, tik atklātu, vīrišķīgu un sievišķīgu reizē. Sarunas gandrīz varēja saklausīt un notikumus sajust.

Vērtējums: 5/5. Ļoti labs vēsturiskais/biogrāfiskais/oriģinālliteratūras romāns.

Par dzeju

Saka, ka ne visi spējot lasīt dzeju. Es dzeju aktīvi lasīju pamatskolā/vidusskolā. Daļēji tāpēc, ka literatūras stundās dzejai ir pievērsta liela uzmanība, daļēji tāpēc, ka patika. Vienu brīdi pat gāju dzejas pulciņā un pāris manus dzejoļus pat nopublicēja rajona avīzē. N0pietni! Tā kā kaut cik vērtīgu dzejoli spēju uzrakstīt tikai kādās dvēseles mokās, tad ar laiku šī nodarbe vienkārši pārgāja. Nedomāju arī, ka man bija īpašs talants, lai dzejai pievērstos nopietnāk.

Bet nu par dzejniekiem. Pret Raini un Aspaziju man ir izveidojusies noturīga atturība, šie ģeniālie (?) dzejnieki man nekad nav bijuši sirdij tuvi, īpaši vēl pēc tam, kad pirmo literatūras stundu vidusskolā skolotāja sāka ar vārdiem “Es jums iemācīšu mīlēt Raini!” Un tā mēs viņu mīlējām kādu pusgadu, pēc tam pievērsāmies Aspazijai. Tad nāca Aleksandrs Čaks, šis smalkais pilsētas dvēseles dzejnieks, Fricis Bārda, Veidenbaums, Ārija Elksne , kura rakstīja smeldzes pilnu un diezgan pesimistisku mīlas dzeju pārsvarā, un vēl citi. No Ārijas Elksnes vienu brīdi lasīju daudz, bet tagad es viņai teiktu: “Sapurinies, vecenīt, un beidz činkstēt”. Šo dzejnieku laiks manās acīs ir pagājis. Skolas laikā bija žēl, ka Ziedonim tika pievērsta tik maza uzmanība, bet Jāni Peteru pieminēja tikai garāmejot. Tomēr tieši šo divu dzejnieku dzeja ir sastopama manā grāmatplauktā, ja neskaita Ziemassvētku pantiņus un uz izlaidumā uzdāvinātu dažādu dzejnieku mīlas dzejoļu izlasi. Jaunie dzejnieki mani nesaista, lai gan ir lasīti daži gan (vairs ne tik jaunā) Klāva Elsberga, gan Agneses Krivades dzejoļi. Šāda veida dzeja nav priekš manis, es dzejā meklēju skaisto un lirisko, nevis atbaidošo un sāpinošo.

Neesmu nopietni lasījusi dzeju kādus gadus piecus. Pēdējais, ko lasīju, bija Jānis Peters ar savu “dzejnieka mīlas vārdi”. Un tieši pie šīs man visu laiku mīļākās dzejas grāmatiņas šodien uz brīdi atgriezīšos. Tāpēc, ka ieraudzīju to šodien grāmatnīcā un tāpēc, ka šodien lasīju vienu rakstu par banalitātēm runājot par seksu. Autors satraucās par morāles pagrimumu un nespēju par šo kutelīgo jautājumu runāt pieklājīgi, tā teikt, neizliekot visas iekšas uz āru. Un tieši tāpēc kā pretsvaru citēšu divus Petera dzejoļus. Par mīlestību un mīlēšanu. Skaisti un vienkārši.

Jānis Peters ” dzejnieka mīlas vārdi”. Izdevusi “Jumava” 2004.gadā.

* * *

Vai būšu tev pēdējais,

         kaut biju tev pirmais,

Es esmu tavs skaistais,

         bet vai būšu tavs sirmais?

Kas būs pa vidu -

         tai laikā un telpā

No naivākā skūpsta

         līdz pēdējai elpai?

Ar tūkstoš nezināmiem

         šis vienādojums.

Kur atbilde īstā?

         Kur atrisinājums?

Sirds, neesi kā izlūks,

         tik vēsa un prātīga -

Jūtās jau neder

         šī matemātika….

* * *

Mana spalvainā roka caur taviem matiem skrēja

Un maigums lūdzās.

Bet tavas acis, tik melnas kā ugunī grauzdēta maize,

Skūpstīja mani un aiz laimes raudāja.

Ai, cik stiprs es kļuvis no tā svētīgā brīža!

Kailām rokām nožmiedzu kuili, izcēlu celmus no zemes

Un iesēju kaņepes alas priekšā.

Cilvēki, ejiet uz to vietu, kur es akmens laikmetā mīlēju,

Tur kaņepes – tumšzaļas kaņepes šodien vēl zied. 

Man patīk, ka vīrieši raksta mīlas dzeju. Petera dzeju vispār gribas salīdzināt ar kārtīgu rupjmaizi – īstu, sātīgu, latvisku.

Žēl, ka palaidu garām Dzejas dienas. It kā visi zin, ka tādas Dzejas dienas būs, bet informācijas tik un tā trūkst. Ieraksts, ko izdarīt nākošā gada plānotājā: “Augusta beigās noskaidrot, kad būs Dzejas dienas”. Ak jā, ja kāds ir redzējis grāmatnīcās/bibliotēkās haikas, lūdzu, lūdzu, pasakiet man autoru un grāmatiņas nosaukumu.

Mežvalde. Oskars Grosbergs

Izdevis apgāds “Harro von Hirschheydt” 2005.g., 360 lpp.

Grāmatas pilnais nosaukums ir “Mežvalde. Vecās Vidzemes muiža gadu gaitās”. Nosaukums precīzi ataino saturu, ko var nodēvēt par A. Upīša “Zaļās zemes” saīsinātā varianta un E. Virzas “Straumēnu” apvienojumu. Aprakstītais laiks abstraktā Vidzemes muižā ir 19.gs. 60-tie gadi, kad jau jūtamas latviešu atmodas laika vēsmas, tomēr attiecības starp latviešiem, vāciešiem, ebrejiem un krieviem ir sadzīviski mierīgas. Grāmatas personāži un daļa notikumu nav izdomāti, tie ir ņemti gan no autora paša pieredzētā, gan tēva un citu cilvēku atstāstītā, līdz ar to šai grāmatai ir zināma dokumentāli sociāla vērtība.

“Mežvalde” savā izteiksmē mazliet līdzinās kultūrvēstures grāmatai un personāži nav noteicošie, tie tikai palīdz atainot sadzīvi, darbu, ieražas, notikumus un tolaiku domas.

Vietā, kur zemes ceļš nogriežas uz apriņķa pilsētu, nelielā meža ielokā atrodas miestiņš, kuru zemnieki iesaukuši par “Jauno Jeruzalemi”. Šajā miestiņā, kas sastāv no apmēram divdesmit mājām, pie kam vārdiņu “māja” šeit nevajadzētu saprast pārlieku tiešā nozīmē, mitinās kādas divdesmit vai pat trīsdesmit žīdu ģimenes, kuru galvas un darbspējīgie vīrieši nodarbojas ar tirdzniecību un piekopj visāda veida amatus. No kā īstenībā pārtiek Vidzemes paunu žīds, kura preču krājuma kopējā vērtība nepārsniedz simts sudraba rubļus – tā nu tik tiešām ir milzīga mīkla un neizdibināms mūsdienu noslēpums. Paunu žīdam obligāti ir sieva un vismaz pieci vai seši bērni [...]

Autors necenšas radīt idilli par zemnieku vai muižnieku labo dzīvi, lai gan aprakstītā varētu būt tāda kā paraugmuiža: barons saprātīgs un saimniecisks, zemnieki daļu nomas naudas atstrādā muižas darbos un ir ar to apmierināti, attīstās ražošana, viss sakopts. Tomēr arī Mežvaldē ir sliņķi, nemaksātāji, kurus izliek no mājām, daži dumpinieki un citas ķibeles.

Vērtējums: 4/5. ”Mežvalde” ir vērtīga ar to, ka stāstījuma pamatā ir autora paša pieredzētais. Vietām atkārtojas teksts, bet tur pie vainas varētu būt grāmatas salicēji, jo sākotnējais teksts vietām papildināts ar autora vēlākiem stāstiem. Romāns vispār pieredzējis dažādas versijas un graizīšanas, nacisti, piemēram, vispār izņēma tās daļas, kurās tika stāstīts par ebrejiem.