Mežvalde. Oskars Grosbergs

Izdevis apgāds “Harro von Hirschheydt” 2005.g., 360 lpp.

Grāmatas pilnais nosaukums ir “Mežvalde. Vecās Vidzemes muiža gadu gaitās”. Nosaukums precīzi ataino saturu, ko var nodēvēt par A. Upīša “Zaļās zemes” saīsinātā varianta un E. Virzas “Straumēnu” apvienojumu. Aprakstītais laiks abstraktā Vidzemes muižā ir 19.gs. 60-tie gadi, kad jau jūtamas latviešu atmodas laika vēsmas, tomēr attiecības starp latviešiem, vāciešiem, ebrejiem un krieviem ir sadzīviski mierīgas. Grāmatas personāži un daļa notikumu nav izdomāti, tie ir ņemti gan no autora paša pieredzētā, gan tēva un citu cilvēku atstāstītā, līdz ar to šai grāmatai ir zināma dokumentāli sociāla vērtība.

“Mežvalde” savā izteiksmē mazliet līdzinās kultūrvēstures grāmatai un personāži nav noteicošie, tie tikai palīdz atainot sadzīvi, darbu, ieražas, notikumus un tolaiku domas.

Vietā, kur zemes ceļš nogriežas uz apriņķa pilsētu, nelielā meža ielokā atrodas miestiņš, kuru zemnieki iesaukuši par “Jauno Jeruzalemi”. Šajā miestiņā, kas sastāv no apmēram divdesmit mājām, pie kam vārdiņu “māja” šeit nevajadzētu saprast pārlieku tiešā nozīmē, mitinās kādas divdesmit vai pat trīsdesmit žīdu ģimenes, kuru galvas un darbspējīgie vīrieši nodarbojas ar tirdzniecību un piekopj visāda veida amatus. No kā īstenībā pārtiek Vidzemes paunu žīds, kura preču krājuma kopējā vērtība nepārsniedz simts sudraba rubļus – tā nu tik tiešām ir milzīga mīkla un neizdibināms mūsdienu noslēpums. Paunu žīdam obligāti ir sieva un vismaz pieci vai seši bērni [...]

Autors necenšas radīt idilli par zemnieku vai muižnieku labo dzīvi, lai gan aprakstītā varētu būt tāda kā paraugmuiža: barons saprātīgs un saimniecisks, zemnieki daļu nomas naudas atstrādā muižas darbos un ir ar to apmierināti, attīstās ražošana, viss sakopts. Tomēr arī Mežvaldē ir sliņķi, nemaksātāji, kurus izliek no mājām, daži dumpinieki un citas ķibeles.

Vērtējums: 4/5. ”Mežvalde” ir vērtīga ar to, ka stāstījuma pamatā ir autora paša pieredzētais. Vietām atkārtojas teksts, bet tur pie vainas varētu būt grāmatas salicēji, jo sākotnējais teksts vietām papildināts ar autora vēlākiem stāstiem. Romāns vispār pieredzējis dažādas versijas un graizīšanas, nacisti, piemēram, vispār izņēma tās daļas, kurās tika stāstīts par ebrejiem.

ne tas kādam jāzina. Imants Ziedonis

Izdevējs: izdevniecība “Pētergailis” 2005. gadā, 174 lpp., sastādītāja un komentāru autore Anita Rožkalne.

Ziedonis stāsta it kā bijušus, it kā nebijušus ceļojumus pa Krieviju, Lietuvu, Tālajiem Austrumiem un vairākām Eiropas zemēm. Katrā ceļojumā ir kāds brīdis, kas bijis kā brīnums un tāpēc pieminēšanas vērts:

Un pēkšņi tu nonāc vietā, kurā kā salds zibens tevi pie Zemes piedur vertikāle. Un notiek kaut kāds baudāms īssavienojums. Tu esi krustpunktā bijis. To es tikai tagad tā noformulēju. Bet tur un toreiz – tas bija vienkārši kolosāli skaisti!

Visi stāsti ir īsu atmiņu mirkļu uzplaiksnījumi, reizēm pat it kā nenozīmīgu notikumu atstāsti autoram dialogā ar Anitu Rožkalni. Šos uzplaiksnījumus ir reizēm grūti noformulēt vārdos, jo atmiņu svarīgums vislabāk saprotams tikai autoram pašam. Lai tādus uzplaiksnījumus līdz galam saprastu lasītājs, būtu varbūt jāizstāsta puse no dzīves. “ne tas kādam jāzina” tāpēc, ka līdz 1990. gadam šīs atmiņas tiktu uzskatītas par pārāk filozofiskām, mistiskām vai pretvalstiskām. Piemēram, par to kā divi Ziedoņa draugi kādā Padomju Savienības draudzīgās vastiņas pilsētā skaitīja Ļeņina galvas:

Jā, Korotičs ar Janaiti nolēma, ka viņi tagad skaitīs Ļeņina galvas, bet – lai viņiem nesajuktu, viņi skaitīs katrs savā mašīnas pusē. Viņi paņem bloknotiņu un - kā ieraudzīs Ļeņina galvu, tā atzīmēs. [...] Bet ļoti nopietni, ar ļoti lielu interesi to dara un es tikai valdos, lai vienu brīdi neiezviegtos. [...] Tad viņi vienu brīdi abi sastrīdējās, jo viens bija pierakstījis logā izliktā plakātā redzētu Ļeņinu. Viņi lika apstāties, un abi aizgāja pie tā loga, un, protams, citi nedzirdēja, ko viņi strīdējās, un notēloja mazu etīdi, ka viņi par ko strīdas.

“Nemaz negribas visu lielo braucienu stāstīt, bet tādu mirkli, kura dēļ vien, liekas, bija vērts aizbraukt” tāpēc Ziedoņa stāstus nevar nosaukt par ceļojumu aprakstiem klasiskajā izpratnē. Pašam autoram šos uzplaiksnījumus ir reizēm grūti noformulēt vārdos, jo atmiņu svarīgums vislabāk saprotams tikai autoram pašam. Lai tādus uzplaiksnījumus līdz galam saprastu lasītājs, būtu varbūt jāizstāsta puse no dzīves. Ziedonis ir izdarījis visu, lai mums būtu interesanti lasīt arī bez pavadošā teksta balansējot uz patiesības un fantāzijas robežas.

Vērtējums: 4,5/5

Austrumos no saules un ziemeļos no zemes. Inga Ābele

Iespējams, ka mūsdienu latviešu rakstniece Inga Ābele daudziem ir labāk pazīstama kā vairāku “Jaunā Rīgas teātra” iestudētu lugu autore. Viņas “Austrumos no saules un ziemeļos no zemes” ir dienasgrāmatas un ceļojumu apraksti. Grāmata izdota 2005.gadā apgādā “Atēna”, 167 lpp.

Saturu veido četras daļas – dienasgrāmatu pieraksti 2002. – 2004. g.: vienas vasaras laiks, Sibīrija – Augšbebri, Dagdā un K-esmu (par vasaru Kesmu ciematā Igaunijā). Ingas pārdomas un piedzīvotais. Interesantākās ir daļas par Sibīriju un Kesmu. “Dagdā”  liekas tāds drusku kā dzērāju stāsts (atvainojos).

Tagad zinām, kāpēc aizauguši kapi Sibīrijā – odu dēļ neravē. Tas nav iespējams – izravēt…

Jocīgi gan, ka pretī pa sādžu klunkurē kāds nebūt večuks un saka pa lielu gabalu: es ar latviets! Es ar latviski runāju!

Kad vēlāk guļu niedrājā jūras malā, domāju, cik stulbi būt angliski vai krieviski runājošam. Gandrīz kā apvainojums. Visur tevi saprot, visur esi kā uz delnas. Viņi mīlējas attālu no manis klusajā līcītī un es visu saprotu, visas šīs banālās frāzes. Man nāk smiekli un gribas mukt. Ja tas notiktu igauniski vai vispār bez vārdiem, tas mani neskartu vairāk par nemitīgiem kauji kliedzieniem.

Viņa ir godīga un tieša. Tas viņas vēstījumu padara vērtīgu.

Vērtējums: 3,5/5. Dagdā pie vainas. Es nesaku, ka par tādām lietām nevar rakstīt, bet tomēr maniem morāles principiem tas liekas kā dzeršanas slavinājums.

Paradoksālā Latvija. Rimants Ziedonis

No tēva pie dēla tā teikt Šo grāmatu gribēju izlasīt jau labu laiku, jo “Dienas Grāmatas” apraksts bija visai intriģējošs: Rimants apbraukājis Latviju un uzrakstījis par neparastiem cilvēkiem, kas šai zemes pleķītī dzīvo:

Nu, nav jau tā, ka Latvijā ir tikai Vecrīga ar Doma baznīcu, Dziesmu svētki, politiski ķīviņi un Dainu kalns. Es nespiežu nevienu ticēt, bet – Latvijā ir arī lidojoši akmeņi, nopietnas ežu un strausu kopienas, piramīdas Vidzemes mežos, meteorītu krāteri, kuru malās aug milzu apšu bekas, lokatori, kas uzmanīgi novēro Sauli, pasaulīgu vēju neskartas vietas un vides, bet pats galvenais – cilvēki. Cilvēki, kuriem sabiedriskie standarti nav tik ļoti svarīgi. Cilvēki, kuri par visām varītēm nespiežas VIP teritorijās. Cilvēki, kuri dzīvo un domā mazliet citādāk.

Ideja apsveicama un interesanta, tomēr tēvam ar “Kurzemīti” izdevies labāk, lai arī tur jāfiltrē saturs kolhozu un komunisma dēļ. Nav jau tā, ka man “Paradoksālā Latvija” nepatiktu, vietām grāmata bija pat ļoti interesanta, tomēr pāris lietas bija kā darvas pilieni medus podiņā:

1. Autora rakstības stils. Varbūt es uzstādīju pārāk augstu literāro latiņu Ziedoņa dēlam, jo katrs tomēr raksta savādāk…Rimants ir žurnālists un kā žurnālistam tomēr būtu jāprot veidot teikumi bez “nu” gandrīz katra teikuma sākumā. Atstāj prastas sarunvalodas iespaidu, kas kaitina. Vēl reizēm doma tiek atkārtota…
2. Paradoksālā Latvija. Daļu grāmatas gan gribētos dēvēt par “Paranormālo Latviju”, bet otru daļu par “Savdabīgo Latviju”. Autors ir gribējis parādīt neparasto Latvijā – neparastus cilvēkus un neparastas lietas, paradoksāls tomēr ir pārāk spēcīgs vārds. Bet sīkums par virsraksta interpretāciju, lielākas pretenzijas man ir pret “paranormālo Latviju”. Sanāk gandrīz tā, ka visas neparastās lietas, vietas un cilvēki Latvijā ir saistīti ar kaut ko paranormālu. Grāmatai būtu lielāka vērtība, jau autors būtu vairāk ticies ar cilvēkiem, kuri dara neparastas/inovatīvas lietas, veiksmīgi saimnieko uz lauku nolemtības un iznīcības fona utml. Nenoliedzu, ka paranormālas lietas pastāv, bet tik ļoti uz tām ieciklēties nevajag. Tas, ka, piemēram, Pokaiņos ir daudz āderu un spēcīgs magnētiskais lauks, nepadara to par pasaules līmeņa svētvietu un nav nepieciešams to kārtējā grāmatā pieminēt.
3. Diezgan daudz drukas kļūdas. Korektore jau gan varēja pacensties kārtīgāk.

Tomēr apsveicami tas, ka autors īpaši necenšas vēl no savas puses pastiprināt kādas vietas vai cilvēka neparastumu un nozīmību, dot savu vērtējumu. Viņš raksta kā ir, pat pieraksta sarunu latgaliski (nebija viegli izlasīt ).

Kā vērtīgākos stāstus varu minēt stāstus par Īdeņu (zvejnieku ciemu pie Lubāna ezera), par Gārsenē dzīvojušu lidotāju, par lībieti Uldriķi Kāpbergu, kurš neatzina tā laika varu, par Miglānu salu, Edmunda Ozoliņa savāktie spoku stāsti, par pierādītāju Martu, par izgudrotāju Kārli Ploku un par Jāni Rasnaču, kurš Daugavpilī padomju gados izkāra Latvijas karogus un rakstīja pretpadomiskus saukļus uz māju sienām.

Ar laiku šī grāmata kļūs par kultūrvēsturisku liecību Latvijas vēsturē.

 Vērtējums: 3/5

Ar šo grāmatu nolēmu sākt dot vērtējumu 5 baļļu sistēmā izlasītajam pieliekot to arī dažām agrāk lasītajām.

Nenoteiktā bija. Imants Ziedonis, Nora Ikstena

Sen nebija nekas no latviešu literatūras lasīts un šī grāmata paglaudīja dvēseli. Neesmu lasījusi neko no Noras Ikstenas, nezinu kā viņa raksta, tāpēc nemāku teikt, cik liels ir Noras ieguldījums tekstā. Katrā ziņā viņai pieder ievadteksts:

Dieva darbi ir neizdibināmi. Reiz viņš atnāca pie dzejnieka un teica: “Viss tev jau ir bijis, ko tu vēl gribi?” Dzejnieks brīdi padomāja: “Kas bija, nemaz nebija, vajag, lai būtu, kas ir.” Par tādu atbildi Dievs nolēma dzejnieku pārmācīt un izspēlēt ļaunāko joku savā mūžā: atstāt dzejniekam, viņaprāt, pašu galveno – domāt, bet noņemt to, bez kā, Dievaprāt, varētu dzīvot – spēju rakstīt un stāstīt.

[….] un bieži aizdomājās līdz tam, ka tas tik būtu joks – uzrakstīt par to, kā viņš tagad nevar ne uzrakstīt, ne izstāstīt, ko domā.

Par laimi, dzejnieks atguva spēju runāt un mazliet rakstīt un ar Noras palīdzību tapa viņa atmiņu stāstījums ar fotogrāfijām par laimīgajiem gadiem – par bērnību un jaunību. Dziļi, gan aizkustinoši, gan smieklīgi, bet ar cieņu pret tuvajiem un pazīstamajiem, pat ja tie jau sen miruši.

Vecāmāte Sofija Kauķe nekad nebija nešpetna. Viņa visus mierināja – izdzīvosim, viss būs kārtībā. Lai arī ellē, karā, Sibīrijā, gan jau izdzīvosim.

Jūra man bija mīļa tikai tik, ka vienkārši biju kopā ar jūru. Nekad neesmu gribējis pie jūras. […] Dievu pie jūras neredzēju, Dievu āboliņa laukā ieraudzīju.

Reiz, maziņš būdams, gribēju nosisties. Tā man vajadzēja, lai būtu sava taisnība un galu galā lai visi zina, ka esmu nomiris. Nolēmu sisties, lecot no krēsla. Grūti bija uz tā krēsla uzrāpties, es pamēģinu tā un šitā, un nevar nekādi nosisties.

Man ļoti patika stāsts par ēzelīti un kā dzejnieks ar draugiem uz citu ciemu pie meitenēm brauca pa nakti, bet tos lasiet paši.

Es Ziedoni vienmēr esmu cienījusi. Viņš man atgādina manu vectēvu. Ziedoņa darbi un Virzas “Straumēni” man simbolizē latvietību, izpratni par lietu kārtību, Dievu, dabu un darbu.  Ja es vēl pateikšu, ka Ziedoni es uzskatu par lielāku dzejnieku nekā Raini, tad visas literatūras skolotājas mani bez sāls noēdīs Reiz mēs ar draudzeni gribējām braukt ciemos pie Ziedoņa un Ausmas uz Murjāņiem, bet sakautrējāmies. Bija bail traucēt, uzbāzties. Un ko mēs būtu runājuši? Tai brīdī sajutāmies seklas un tā tas brauciens izpalika.

[upd] Tā kā par Ziedoni pēdējā laikā ir liela interese, tad pievienošu dažas saites, kas var noderēt:

Tikšanās ar lasītājiem un grāmatas prezentācija Daugavpilī, Par Ziedoni Kurbijkurnes forumā, Tikšanās ar liepājniekiem, Par Ziedoni un Kazdangu, Ziedoņa biogrāfija šeit un šeit.