Līķu Pēteris. Kaķa šūpulis. Kurts Vonnegūts

 Izdevis “Tapals” 2000.g., 387 lpp.

 Šai grāmatā iekļauti divi Kurta Vonnegūta (1922 – 2007) romāni:

 ”Līķu Pēteris” – traģikomisks stāsts par kādu savādu ģimeni mazā Amerikas pilsētelē. Tēvs izliekas par mākslinieku, māte nedara pilnīgi neko, brālim ir oratora talants, bet mazais Rūdijs izceļas ar to, ka 12 gadu vecumā pilnīgas sagadīšanās pēc nošauj cilvēku. Tā viņš kļūst par Līķu Pēteri un visu mūžu pavada izpērkot savu vainu ģimenes un sabiedrības priekšā, klusībā sapņojot kļūt par rakstnieku.

Bija noticis, lūk, kas: es biju samulsis par to, ka vairs neesmu Līķu Pēteris. Pēkšņi neviens nezināja, ka es esmu īpašs, tāpēc ka reiz nošāvis grūtu sievieti. Es jutos kā gāze, kas gadiem ilgi turēta aizvaskotā pudelē un tagad izlaista atmosfērā.

Es vairs negatavoju ēdienus. Tas pavārs bija Līķu Pēteris; viņš centās sagādāt veselīgu uzturu tiem, kuru mūžus bija tik drausmīgi iedragājis. [....] Tad nu tur, Griničvilidžā, uzlūkodams savu vārdu uz plakāta, es biju nekas.

Tāds ironisks stāstiņš par to, ka viss dzīvē ir saistīts. Un par to, ka Amerika nemaz tik forša nav.

“Kaķa šūpulis” – ne mazāk traģikomisks stāsts par vīru, kurš grib uzrakstīt grāmatu par dienu, kad tika nomesta pirmā atombumba. Grāmata būtu par Dr. Honikeru, zinātnieku, kurš lielā mērā atbildīgs par atombumbas izgudrošanu. Šī vēlme liek viņam uzmeklēt zinātnieka bērnus, uzzināt par ledus-deviņi eksistenci, nokļūt kādā savādā salā, kur visi slepus ir Sv. Bokonona piekritēji un piedzīvot pasaules galu.  

- Patiesība kļuva par ļaužu ienaidnieci, jo patiesība bija briesmīga un Bokonons sprauda sev mērķi apgādāt ļaudis ar aizvien jo skaistākiem meliem.

- Kā tas gadījās, ka viņu izsludināja ārpus likuma?

- To viņš pats izdomāja. Viņš lūdza Makeibu izsludināt ārpus likuma viņu pašu un viņa reliģiju, lai ieviestu ticīgo dzīvē vairāk spraiguma, vairāk kvēles.

Stāsts par to, ka viss var būt meli un zinātnieki ir bezatbildīgi. Jāsaka godīgi, ka stāsta sākums par Bokonona reliģiju liekas pilnīgs sviests, gandrīz jau atteicos no tālākas lasīšanas, tomēr bija vērts tikt pāri pirmajām nodaļām. Beigās pārlasīju sākumu un tad jau arī tas kļuva skaidrs.

Daudzi šos divus romānus uzskata par Vonnegūta labākajiem darbiem. Iespējams. Ja neesat/nekļūstat par Vonnegūta fanu, tad ar šiem diviem romāniem vajadzētu pietikt viņa daiļrades apgūšanai. Ja lasīsiet vēl, joki jau var šķist vienreiz lasīti un cilvēces atmaskošanas stils liekuļots.

Vērtējums: 5/5

Vēl: Čempionu brokastis

Ceļā. Džeks Keruaks

Izdevusi izdevniecība “AGB” 2003.g., pirmo reizi izdota 1955.g., 295 lpp., “Vēja suņa klasikas” sērijā.

Savā laikā noteiktai paaudzei – bītņikiem, “Zudušajai paaudzei”, no kuriem vēlāk radās hipiji – šī grāmata bija Bībele. Tagad daļai lasītāju tā ir vienkārši klasika, savdabīgs amerikāņu sapnis, daļai vienkārši romāns par klaidoņiem, brīvdomātājiem. Toreiz bītņiki bija cilvēku grupa, kas centās atrast jaunu veidu kā dzīvot, kā komunicēt, kā veidot attiecības ar citiem cilvēkiem. Tur bija cenšanās būt absolūti godīgiem visā un pret visiem, klejošana, alkohols, narkotikas, meklējumi, radošās izpausmes. Tā bija 50. gadu Amerika, apjukusi un jaunu attīstības ceļu meklējoša.

Romāns ir autobiogrāfisks. Keruaks raksta to, ko pats un viņa draugi pieredzēja klejojot ar stopiem un autobusiem pa Ameriku, skraidot pa dažādiem bāriem un tamlīdzīgi. Sols Paradaizs ir autors pats un Dīns Moriartijs ir trakais ceļinieks Nīls Kasadijs, vēl viena tā laika kulta figūra.

“Dīns ir Denverā. Es tev izstāstīšu.” Un viņš man pastāstīja, ka Dīns guļot ar divām meičām vienlaikus, proti, ar savu pirmo sievu Merilū, kas gaida viņu viesnīcas istabā, un ar savu jauno mīļāko Kamillu, kas gaida viņu viesnīcas istabā. “Un abām pa starpu viņš vēl pieskrien pie manis, lai strādātu pie mūsu pašu nepabeigtā projekta.”

“Un kas tas par projektu?”

“Mums ar Dīnu ir sācies satriecošs laiks. Mēs cenšamies komunicēt absolūti godīgi, izsakot viens otram absolūti visas domas. Tiesa, ir nācies iedzert benzedrīnu.”

Šiem puišiem dzīve noteikti nebija garlaicīga, lai gan beigās draudzība izjuka kā jau tas mēdz notikt. Varat palasīt grāmatas fragmentu. Ak jā, grāmatai izsmeļošu ievadu par autoru un bītņikiem uzrakstījis Jānis Elsbergs. Iesaku ar to arī sākt, būs labāk iespējams izprast pašu grāmatas saturu.

Vērtējums: 5/5. Var teikt, ka romāns ir par neko, kā kāds norādījis komentārā par šo grāmatu. Ja neliekas saistošs “kā es stopoju uz turieni un kā dzērām tajā krogā”, tad varbūt nevajag lasīt. Tomēr notiekošais ir tik aizraujošs un patiess, ka es nespēju atturēties šo grāmatu neizlasot gandrīz vienā elpas vilcienā. Nu labi, es pārspīlēju. Svētku dēļ man lasīšana ievilkās uz vairākām dienām.

Bez Ziemassvētkiem? Džons Grišams

Lasot šo mazo grāmatiņu, pamatīgi izsmējos pagājušajos Ziemassvētkos.

Cik jauki būtu iztikt bez Ziemassvētkiem, viņam iešāvās prātā. Knipja uzsitiens, un jau klāt otraus janvāris. Bez eglītes, bez iepirkšanās, bez nevajadzīgām dāvanām, bez dzeramnaudas, bez kņadas un ietinamā papīra, bez cilvēku pūļiem un satiksmes sasstrēgumiem, bez augļu kūkas, dzeramā un šķiņķa, kas nevienam nav vajadzīgi, bez Rūdolfa un Frostija, bez biroja ballītes un veltas naudas izšķiešanas. Viņa saraksts auga augumā. Saliecies pār stūri, Luters sāka smaidīt, tīksminādamies par siltuma plūsmu no mašīnas grīdas un sapņodams par tīkamo izvairīšanos no Ziemassvētkiem.

Sākums ir jauks un ideja prātīga, īpaši pēc Lutera aprēķina par iepriekšējos Ziemassvētkos patērētajiem sešiem tūkstošiem dolāru. Tomēr sabiedrība ir pilnīgā neizpratnē par svētku nesvinēšanu, tas ir kaut kas nepiedodams.

- Labi, būšu pavisam atklāts, Nora, – viņš teica, noliekdamies un pievirzīdamies vēl ciešāk. – No uzticama avota esmu dzirdējis, ka jūs ar Luteru grasoties šogad neievērot Ziemassvētkus.

- Jā, kaut kas tamlīdzīgs.

- Nekad neesmu neko tādu dzirdējis, – mācītāja balss skanēja tā, it kā Krenki būtu atklājuši jaunu grēka veidu.

Kaimiņi visādi cenšas vest Krenkus pie prāta.

Tas bija nemierīgs vakars Hemlokā. Trakulīgi korāļu dziedātāju bari pie Krenku mājas nomainīja cits citu. Viņiem bieži pievienojās attiecīgā brīža sajūsminātie kaimiņi. Bija reize, kad korim aiz muguras no Lauvu kluba sāka skandēt: “Mēs gribam Frostiju!”

Parādījās pašdarinātas izkārtnes, pieprasot: “Atbrīvojiet Frostiju!” – un pirmo zemē iestiprināja neviens cits kā Spaiks Fromeijers.

Diezgan traki, vai ne? Bet ar to vēl viss nebeidzas, trakākais tikai sākas. Krenkiem nākas atteikties no kruīza un dažu stundu laikā tomēr sapost māju un sarīkot viesības. Un tad vēl tas briesmīgais sniegavīrs uz jumta!

Redzot Luteru uz vēdera šļūcam lejā no jumta, it kā viņš dzītos pakaļ Frostijam, Volta Šīla spēki bija galā. Viņš smējās un smējās, kamēr vairs nespēja atliekt muguru. Beva šausmās vēroja notiekošo.

- Izbeidz, Volt! – viņa iekliedzās. – Dari kaut ko!

Luters karājās ar galvu uz leju un griezās riņķī augstu virs betonētā ceļa, kājām gandrīz skarot notekcauruli.

Viņš bezpalīdzīgi šūpojās un griezās virs piebraucamā ceļa. Pēc vairākiem apļiem aukla un virve tā savijās kopā, ka pārstāja griezties. Luteram kļuva slikti, viņš uz mirkli pievēra acis. Kā lai vemj, ja atrodas ar kājām gaisā?

Viss, protams, beidzas laimīgi. Nākas vien aizdomāties vai var un vai vajag no svētkiem izvairīties, jeb arī mēs esam svētku gūstekņi?

Jauka lasāmviela Ziemassvētkos.

Amazone. No iztekas līdz jūrai. Džo Keins

Izdevusi izdevniecība “AGB” 2005.gadā sērijā “Tik un tā”, 312 lpp.

Džo Keins ir amerikāņu žurnālists, kurš piekrita piedalīties ekspedīcijā mēģinot pirmo reizi vēsturē izbraukt pasaules garāko upi Amazoni no tās iztekas Andu kalnos līdz pat Atlantijas okeānam. Ekspedīciju sāka 11 dalībnieki, bet dažādu apstākļu dēļ pamazām viņu skaits samazinājās un ieteku okeānā sasniedza tikai 4, Džo tai skaitā. Ceļotāji saskaras ar krasām klimata maiņām, vētrām un kukaiņiem, nāvējošām krācēm, nelaipniem un laipniem iezemiešiem, partizāniem un netieši arī ar Kolumbijas narkotiku tirgoņiem.

Augstie Andi bija nežēlīgi, taču caurspīdīgi, tie godīgi atklājās acij jūdžu jūdzēm jebkurā virzienā. Savukārt džungļos viss slēpās aiz krāšņi zaļām barikādēm. Šķita, ka brikšņi ir daudzķepains, iecietīgs nezvērs.

Autors stāsta aizraujoši, pārāk nekavējoties vietās, kas lasītājam varētu būt garlaicīgas, apraksta gan savus iekšējos pārdzīvojumus, gan sniedz vērtīgu informāciju par apvidu un iedzīvotājiem.

Atalaju mēs saodām vairākas jūdzes pirms tam, kad to patiešām ieraudzījām. Vējiņā, kas pūta no Tambo, Atalajas netīrumu, petrolejas un dīzeļdegvielas smirdoņa piejaucās saldskābajai džungļu puves dvakai, un tā bija pirmā pazīme, ka mēs ienākam modernajā pasaulē. Tad, upes kreisajā krastā, zaļās džungļu sienas vidū mēs ieraudzījām spīdam rievotā skārda jumtus un baļķu plostu, izdobtu kanoe un caurumainu alumīnija plakandibeņu flotili. [...] tālāk, izslējušās uz koka pāļiem, stāvēja ļodzīgas būves no dēļiem, auklām, ādām un papes. [...] Gar dubļaino krastu klaiņoja žurkas un cūkas, apstādamās zem caurulēm, lai paberzētu sānus. No krūmiem izjoņoja brūnas sejas un apstājās uz vienkāršās cementa rampas, kas tad arī ir Atalajas osta. [...] Ja neskaita mazītiņo Satipo ciemu, kas atrodas sešdesmit lidojuma jūdzes uz dienvidrietumiem, Atalaja ir pavisam viena, izolēta, vienīgā īstā pilsēta simtiem jūdžu jebkurā virzienā. 

Kopumā ceļojums ilga 6 mēnešus, pārvarot apm. 6700 km 1985. – 1986.gadā. Pirmo reizi grāmata izdota 1989.gadā. Pa šo laiku vietējo dzīve upes krastā noteikti ir mainījusies, tomēr visiem laivotājiem vai ceļotgribētājiem tā ir un paliek vērtīga lasāmviela.

Vērtējums: 5/5. Lieliska ceļojuma literatūra, bija sajūta, ka pati airējos ar kanoe pa Amazoni. Starp citu, šeit grāmatas fragments no “AGB”.

Mājas pasaules malā. Maikls Kaningems

 

Izdevis apgāds “Atēna” 2003.g, (lappušu skaits piemirsās, varētu būt ap 300). “Mājas pasaules malā” pārstāv ASV literatūru topā 80/80.

Laikam jau Maikls Kaningems ir vairāk slavens ar savu “Stundas”, bet mana izvēle krita uz šo darbu tīrās nejaušības dēļ.

Romāns vēsta par diviem bērnības draugiem Džonatanu un Bobiju, kuri atšķirīgi tomēr līdzīgi izjūt pasauli – viņi tajā neiederas. Pasaulē neiederas arī Klēra, kura šos puišus iemīl un izveidojas savdabīgs mīlas trīsstūris. Kopā viņi laimīgi dzīvo kā savulaik hipiji komūnā līdz brīdim, kad Klēra saprot, ka mātes loma viņai ir svarīgāka par puišiem un sevi pašu. Un viņa ir tā, kas pamet mājas, ko viņi tik ilgi centušies iemantot.

Darbs ir psiholoģiski sarežģīts, tomēr tas man nešķita smags kā kādā recenzijā lasīju. Romānam vērtību piešķir notikumu atstāstījumos no galveno varoņu viedokļa, līdz ar to mēs lasām atmiņas un domas nevis vienkāršu notikumu atstāstījumu.

Džonatans par sevi:

Biju spiests izturēties pret viņu ar maigumu, jo ienīdu viņu; jo man gribējās kliegt uz viņu par to, ka viņš ir tik parasts un nav spējis mainīt manu dzīvi. Arī es jutos nobijies; arī es gribēju iemīlēties.

Klēra par sevi:

Neizlēmīga, neorganizēta sieviete, kas izkritusi no jebkurām konvencionālām attiecībām. Vilkusi līdzi savu bērnību līdz četrdesmit gadu vecumam un vēl tālāk.

Bobijs par sevi:

“Tu gluži vienkārši dod citiem to, ko viņi grib. Vai ne?”

“Nezinu,” es atbildu.

Ir lietas, kuras es nespēju viņai pateikt, lietas, ko neprotu izstāstīt. Es piederu gan pie dzīvajiem, gan pie mirušajiem. Es dzīvoju ne tikai savā vietā, bet arī vēl dažu citu cilvēku vietā.

Visi mēs gribam mīlēt, gribam saprast sevi un iemantot vietu, ko saukt par mājām. Šo problēmu cenšas šķetināt Kaningems ar sabiedrības rāmjos ne gluži ietilpstošu cilvēku starpniecību. Starp citu, interesanta ir arī romāna papildus līnija par Džonatana vecākiem, īpaši māti, kura savas nepiepildītās ilgas pārvērš perfektā kulinārijas mākslā, 30 gadus domā par sava vīra pamešanu, tomēr seko tam uz tuksnesi. Interesanta ir arī nianse par hipiju kultūras un Vudstokas lielo ietekmi uz tā laika sabiedrību – Bobijs izaug vienu vienīgu vēlmi: nokļūt Vudstokā, lai gan īstenībā atmiņas par pasākumu ir uzpūstas daudz glaimojošākas par realitāti.

Vērtējums: 4/5. Priekš manis romāns varēja beigties dažas nodaļas ātrāk. Pēdējās nodaļas likās traucējošas, tā it kā autoram bija noteikts uzrakstīt tik un tik lapaspuses un tad viņš to arī uzcītīgi darīja.

Maikls Kaningems dzimis 1952.g., dzīvo Ņujorkā un apbalvots ar Pulicera prēmiju un PEN/Folknera balvu daiļliteratūrā. Gan “Stundas”, gan “Mājas pasaules malā”  ir piedzīvojušas Holivudas ekranizāciju.

Čempionu brokastis. Kurts Vonnegūts

Noslēdzam šo raženo dienu ar Vonnegūta garadarba apskatu. Par Vonnegūtu biju dzirdējusi sen, ik pa laikam arī grāmatnīcā vai bibliotēkā pacilāju kādu viņa grāmatu, bet nekad nepaņēmu. Gada sākumā beidzot izlēmu kaut ko no Vonnegūta izlasīt un iekļāvu lasāmo grāmatu sarakstā “Čempionu brokastis” to īsuma dēļ. Ja nu nepatiks, vismaz nebūs ilgi jāmocās

“Čempionu brokastis” (1973. gads) ir Vonnegūta dāvana sev 50-tajā dzimšanas dienā. Romāns ir Kilgora Trauta (Vonnegūta varonis vairākos viņa romānos, Kilgora stāsti tiek publicēti xxx žurnālos) braucienu uz Midlendsitiju un Dveina Hūvera jukšanu prātā. Beigās šie varoņi satiekas un Kilgora romāns noved Dveinu līdz pilnīgai sajukšanai. Pa vidam ir dažādas autora atkāpes, Kilgora stāstu pārstāsti, dažādu priekšmetu zīmējumi, pārdomas, iespraudumi, viņš ir ielicis pats sevi novērotāja lomā viesnīcas bārā Midlendsitijā. Lai izprastu visas autora domu lidojuma nianses, vajadzētu orientēties stipri labi Amerikas vēsturē un kultūrā.

Daži jauki citāti:

Ko es pats domāju par šo grāmatu? Tā mani šķebina, bet man jau no savām grāmatām vienmēr metas nelabi.

Skolotāji stāstīja bērniem, ka šajā gadā viņu kontinentu atklājušas cilvēciskas būtnes. Patiesībā 1492.gadā miljoniem cilvēku šeit jau dzīvoja pilnvērtīgu, radošu dzīvi. Vienkārši šajā gadā jūras laupītāji sāka viņus krāpt, aptīrīt un slaktēt.

…ļaudis ir spējīgi noticēt visam, ko tiem papūš, un kaismīgi turēties pie šādas ticības – pie jebkuras ticības.

Nav jēgas uztraukties par to, kas tev nepieder.

Vonnegūts pārsteidzošā veidā vienā rindkopā spēj gvelzt muļķības (piemēram, uzskaitīt gurnu apkārtmērus, arī šo to pikantāku, bet to te neminēšu, lai manu blogu nesāk apmeklēt attiecīgo vārdu meklētāji….), lai jau nākamajā savā manierē pasniegtu reālas problēmas.

Šoferis sāstīja, ka viņš vēl nesen esot bijis liels mednieks un makšķernieks. Viņa sirds vai lūza, iedomājoties vien, kādi šie purvi un šīs pļavas izskatījušies pirms nieka simt gadiem. – Un kad tu, cilvēks, padomā, kādus sūdus taisa lielākā daļa no visām tām fabrikām – veļas pulverus, kaķu barību, bezalkoholisko alu…

Šis citāts varētu pat būt autobiogrāfisks:

- Nespēju saprast, vai tu runā nopietni vai tikai āksties, – sacīja šoferis.

- Es pats arī nezinu, jo neesmu vēl noskaidrojis, vai dzīve ir nopietni ņemama vai nav, – teica Trauts. – Es zinu, ka tā ir bīstama un spēj nodarīt sāpes. Taču tas jau vēl nenozīmē, ka tā būtu jāņem nopietni.

Tā kā šī grāmata ir mans ievads Vonnegūta pasaulē, tad atturēšos no mēģinājuma skaidrot, ko viņš ar to domājis. Un tādā garā. Lasot dažreiz kaitināja autora novirzīšanās no galvenā sižeta, bet tagad, visu pārdomājot, jāsaka, ka man patika un es varētu izlasīt vēl kādu Vonnegūta darbu.

In Memorium

“Be careful what you pretend to be because you are what you pretend to be.”

“Laughter and tears are both responses to frustration and exhaustion. I myself prefer to laugh, since there is less cleaning up to do afterward.”

Kurts Vonnegūts miris trešdien 84 gadu vecumā. Nebūs citu Līķupēteru, Čempionu brokastu, Kaķa šūpuļa u.c.