Svētdienas filozofu klubs. Aleksandrs Makkols Smits

 Izdevis apgāds Zvaigzne ABC, 2007.g., 224 lpp. Sērijā “Dāmu detektīvaģentūra Nr. 1″. Angliski izdota 2004.gadā.

Pavisam “Dāmu detektīvaģentūra Nr. 1″ sērijā iznākušas 5 A. Smita grāmatas. Šī bija pirmā, ko lasīju. Agrāk kādu laiku biju ļoti aizrāvusies ar detektīviem, varbūt tāpēc šis romāns man sagādāja nelielu vilšanos. Romānā vairāk ir galvenās varones Izabellas – filozofes un žurnāla “Praktiskās Ētikas Apskats” redaktores – filozofiski un ētiski spriedelējumi par labo un ļauno, bet daudz mazāk klasiska nozieguma izmeklēšana.

Darbība norisinās izsmalcinātajā Edinburgā, kuras sabiedrība ārēji ir inteliģenta, ar augstu morāles līmeni, bet zem virskārtas slēpjas alkatība un negodīgums. Jau pieminētā Izabella kļūst par nejaušu liecinieci kāda jauna cilvēka kritienam no balkona koncertzālē. Kā jau cilvēks ar augstu ētikas izpratni un daudz brīva laika, Izabella sāk noskaidrot negadījuma apstākļus, jo viņai šķiet, ka tas nebija negadījums. Viņas izmeklēšana noved pie negaidītām beigām.

Tātad varam likt punktu. Visas pēdas ir rūpīgi likvidētas. Finanšu aprindas savu netīro veļu ir paslēpušas no citu acīm. Arī jauna cilvēka nāve ir paslēpta un noklusēta. Un tas, kā parasti, saucas bizness, un tā tas ir visur.

Vainīgie ir jāsoda, taču nevis tādēļ, lai mēs justos labāk – tas galu galā tikpat nenotiek -, bet gan tādēļ, lai saglabātu morālo līdzsvaru: sods pauž nostāju attiecībā uz pārestību, saglabā taisnīgas pasaules izjūtu. Taču taisnīgā pasaulē jāsoda ir tikai tie, kas apzināti gribējuši ļaunu, kas rīkojušies, ļaunu vēlmju vadīti.

Vērtējums: 3,5/5. Garlaikoja.

Pasaules vēsture desmit ar pus nodaļās. Džuljens Bārnss

Izdevusi izdevniecība “AGB” 2005.g., pirmo reizi izdota 1989.g., 336 lpp, “Vēja suņa klasikas” sērijā.

Šī ir savdabīga pasaules vēsture, tādas kā neoficiālas pieturzīmes. Autors uz notikumiem paraugās no savādāka skatu punkta. Noass ir vienkārš vecis, žūpa un viņa šķirsts arī ir savādāks (reālāks?) nekā Bībelē tiek skaisti pasniegts. Un tā ar visiem notikumiem. Katra nodaļa ir atsevišķs stāsts, bet visas nodaļas ir asprātīgi saistītas ar galvenajiem tēliem, ja tā varētu teikt: ķirmji, jūrasbrauciens, Noass un viņa šķirsts, reliģija un Dievs.

Kā lielākoties Vecajā Derībā, tur dominē kroplīgs gribas brīvības trūkums – vai pat gribas brīvības ilūzija. Dieva rokās ir visi trumpji, viņam izdodas jebkurš triks. Vienīgais, kas nav īsti skaidrs, kādu spēles taktiku Viņš kuroreiz izvēlēsies [...] Un, tā kā ar paranojāliem šizofrēniķiem nekad neko nevar zināt, šis elements piešķir svētajiem tekstiem spriedzi.

Tomēr nepārprotiet, grāmata nav par reliģiju, vienkārši pasaules vēsture ir cieši ar to saistīta. Tā ir autora izpratne par to, kas ir svarīgs, kas īstenībā varētu būt nepatiess. Neviens nevar 100% apgalvot, ka Bībeles Noasa stāsts ir ticams, bet Bārnsa interpretācija nekādīgi nav iespējama. Autors ir pietiekoši izglītojies ar vēsturi saistītās disciplīnās, lai viņu nevarētu saukt par meli un fantastu. Dažas nodaļas balstās uz patiesiem notikumiem. Neiztikt arī bez laba humora. Nodaļas ir sarakstītas atšķirīgā noskaņā – viena var būt uzjautrinoša, bet cita gandrīz sauss zinātnisks pārspriedums. Kokteilis, kas vietām mani drusku garlaikoja, bet grāmatas ideja ir apsveicama. Īpaši patika pirmā nodaļa par Noasa šķirstu un pēdējā nodaļa par pēcnāves dzīvi. Lūk ķirmju apsūdzība mums:

Uzvelt vainu kādam citam – tas arvien bijis jūsu galvenais instinkts. Ja tas nav iespējams, jūs lūkojat izlikties, ka attiecīgā problēma nav nekāda problēma.

Vērtējums: 4/5. Kaut kas pietrūka līdz pilnībai, kaut kas mani nepārliecināja. Varat palasīt grāmatas fragmentu.

Džuljens Bārnss ir dzimis 1946.g. Anglijā. Ar izcilību beidzis moderno valodu studijas Oksfordā. Sarakstījis 9 romānus, esejas un stāstus. Saņēmis vairākas prestižas literārās balvas.

Dienas atlikusī daļa. Kadzuo Išiguro

Izdevis apgāds Zvaigzne ABC 2004.g., pirmo reizi izdota 1989.g., 247 lpp.

Diez vai ar Japānā dzimušo, bet Anglijā dzīvojošo rakstnieku vairs ir kāds jāiepazīstina, ja nu vienīgi jāpiemin, ka “Dienas atlikusī daļa” ir viņa populārākais darbs, tulkots vairāk kā 30 valodās un apbalvots ar Bukera prēmiju. Pēc šī romāna uzņemta arī neslikta filma.

Romāns ir ļoti ļoti niansēts, pat sīkumains kāda angļu virssulaiņa atmiņu stāsts/dažu dienu ceļojums pa Anglijas laukiem.Virrsulainis Stīvenss ir visu labāko kalpotāju tikumu iemiesojums, perfekts līdz nelabumam un kalpošana ir visa viņa dzīve.

Dižie virssulaiņi ir diži, pateicoties spējai apdzīvot savu profesionālo lomu un darīt to līdz galam. Ārējie notikumi, lai cik negaidīti, satraucoši vai sāpīgi, viņus no tās neizpurinās. Viņi profesionalitāti valkā kā krietns džentlmenis uzvalku: viņi neļaus neliešiem vai apstākļiem to noraut, visiem redzot; viņi to novelk tad un tikai tad, kad vēlas to darīt, un tas nemainīgi notiek tikai tad, kad viņi ir pavisam vieni. Tas, es teiktu, ir cieņas jautājums.

Stīvenss risina dialogu ar sevi par labākajām kalpotāju īpašībām, nepiepildītu mīlestību, ko tā pa īstam viņš apjauš tikai pēc daudziem gadiem un atceras starpkaru laika notikumus aristokrātiskajā Dārlingtonu namā, kura saimnieks iedomātu cēlu motīvu vadīts simpatizēja nacistiem.

Tomēr šķiet diezgan kaitinoši, ka šodien cilvēki runā tā, it kā Herr Ribentropam nekad nebūtu izdevies maldināt viņus – it kā lords Dārlingtons būtu bijis vienīgais, kas uzskatījis Herr Ribentropu par godājamu džentlmeni un izveidojis ar viņu lietišķas attiecības. Patiesība ir tāda, ka trīsdesmitajos gados Herr Ribentrops bija labi ieredzēta persona, pat slavena, gaidīta vislabākajos namos.

Ja kāds vispār ir spējīgs uzrakstīt interesantu romānu par sulaini, pie tam tā, ka ir sajūta – arī tu, lasītāj, tur esi, pa to māju staigā, tos cilvēkus satiec un kopā ar Stīvensu priecājies par ainavu, tad Išiguro tas ir izdevies. Gandrīz gribas jautāt vai autors labi nepazīst kādu Stīvensa prototipu. Un kā parasti, arī šo darbu caurvij gaišas skumjas. Vai tā būtu japāniska vai angliska rezignācija?

Vērtējums: 5/5. Niansēts un dziļš romāns kā labs mūzikas skaņdarbs. Tomēr ļoti anglisks un diez vai tas sagādās tik lielu prieku, ja lasītājam angliskais nesaista.

Nogalināt Rasputinu. Endrū Kuks

“Nogalināt Rasputinu. Grigorija Rasputina dzīve un nāve” izdevis apgāds “Jumava” 2007.g., angliski izdota 2005.g., 210 lpp.

Britu žurnālista un pētnieka Endrū Kuka darbs par Rasputinu atklāj jaunus faktus par viņa nāves apstākļiem, kas balstīti un nopietnas izmeklēšanas rezultātiem. Autoram bijusi pieeja Lielbritānijas izlūkošanas dienesta darbinieku arhīviem, notikušas sarunas ar šo cilvēku radiniekiem, jauni pierādījumi arī no Krievijas puses.

Grāmatā sīki pētītas Rasputina dzīves un nāves apstākļu pretrunas, mēģinājums noskaidrot patiesību par Rasputina slepkavību. Lai gan paliek neatbildēti vairāki jautājumi par sīkākām notikumu niansēm, autoram mērķi izdodas sasniegt.

Par Rasputinu zināju diezgan daudz, diezgan regulāri arī TV rāda kādu dokumentālo filmu par šo savādo personību Krievijas pēdējā cara galmā. Tomēr uzzināju jaunas, vēl nezināmas lietas: galvenokārt jau to, ka angļi bija ieinteresēti atbrīvoties no Rasputina, jo bija diezgan pamatotas aizdomas, ka Rasputins ir provāciski noskaņots, vismaz viņš ļoti centās ar carienes palīdzību panākt Krievijas izstāšanos no kara. Ļoti iespējams, ka tieši viens no angļu izlūkdienesta darbiniekiem raidīja trešo, liktenīgo šāvienu Rasputina virzienā.

Ja Rasputins būtu tikai apdāvināts dziednieks, kas ārstē troņmantinieku, viņš nekad neizpelnītos tādu negodu. Taču savienību – vājš cars, stipra cariene un sliktu slavu izpelnījies zemnieks, kas ātri saprata, kāda loma viņam jāspēlē, lai nezaudētu carienes uzticību, – izraisīja piedauzīgas runas, necieņu un izsmieklu. Kad imperatoru pāris sāka zemoties šā nesakarīgā, pa pusei lasīt un rakstīt nepratēja zemnieka priekšā, izzuda visparastākā cieņa.

Nav zināms, vai Lielbritānijas izlūkdienesta virsnieki tuvojās Jusupovam un Dmitrijam Pavlovičam ar domu pilnvarot viņus slepkavībai vai jau pašā sākumā uzzināja par apņemšanos Rasputinu noslepkavot un darīja visu, lai šo iespēju izmantotu sev par labu. Jebkurā gadījumā sadarbības pašos pamatos bija ilgstošas personīgas attiecības starp Jusupovu, Stīvenu Eliju, Džonu Skeilu un Osvaldu Reineru.

Starp citu, sākumā tapa BBC dokumentālā filma pēc grāmatas autora materiāliem un tas pamudināja viņu pētīt dziļāk un sarakstīt grāmatu. Nesen iznākusi grāmata ar Rasputina meitas atmiņām par tēvu, ko reklamē kā beidzot īsto patiesību atklājošo grāmatu. Nezinu, ko gan viņa tur tādu varētu rakstīt – apgalvo, ka tēvs īstenībā nav bijis dzērājs un manipulators? Ja kāds ir lasījis, pastāstiet. Man tomēr vairāk gribas uzticēties šim uz arhīva materiāliem balstītam pētījumam.

Vērtējums: 4,5/5. Autors vietām atkārtojas, neuzzināju visas atbildes, bet varbūt autoram tādu nebija. Visi arhīva materiāli vēl nav pieejami.

Lepnums un aizspriedumi. Džeina Ostina

Angliski: Jane Austen “Pride and Prejudice”, izdevējs Planet Three Publishing Network Ltd., “Great Reads” kolekcijā, 2003.g., 303 lpp. Pirmo reizi izdota 1813.g. un ir populārākais Džeinas Ostinas romāns. Attēlā cita izdevēja grāmatas vāks.

Grāmatas nosaukums atspoguļo to, kā grāmatas galvenie varoņi sākumā viens otru uztver, arī pārējo starpā valda šīs īpašības attiecībā uz tādu vai citādu cilvēku vai jautājumu. Lepnums gan noplok un aizspriedumi tiek pārvarēti, bet tas prasa ne mazumu pārdzīvojumu un piedzīvojumu, īpaši četru meitu mātei, kura par katru cenu grib meitas izprecināt, bet uzvedas tik atbaidoši, ka tikai īstas jūtas spēj neatbaidīt meitu kavalierus. Iespējams, ka kādam nepatīkams šķiet viens no galvenajiem varoņiem Mr. Dārsijs, bet man viņš simpatizēja jau no paša sākuma. Kopumā romāna gaisotne tomēr ir drīzāk uzjautrinoša nekā moralizējoša. Viss, protams, beidzas laimīgi.

“You are joking, Lizzy. This cannot be! Engaged to Mr Darcy! No, no, you shall not deceive me. I know it to be impossible.”

“This is a wretched beginning indeed! My soe dependence was on you; and I am sure nobody else will believe me, if you do not. Yet, indeed, I am in earnest. I speak nothing but the truth. He still loves me, and we are angaged.”

Jane looked at her doubtingly. “Oh, Lizzy! It cannot be. I know how much you dislike him.”

“You know nothing of the matter. That is all to be forgot. Perhaps I did not always love him so well as I do now. But in such cases as these, a good memory is unpardonable. This is the last time I shall ever remember it myself.”

Prātā nāk senais teiciens “Neskati vīru no cepures”. Tāpat kā ir taisnība tas, ka tev šķiet tu to cilvēku nemīli, tur nekas nav, līdz vienā brīdī tu saproti, ka esi līdz ausīm iemīlējies.

Šis un tas noderīgs par romānu angliski, tiem, kas grib sīkāk šo darbu paķidāt, šeit un šeit. Romānu internetā var izlasīt šeit.

Vērtējums: 5/5. Klasika.

Kipras rūgtie citroni. Lorenss Darels

Izdevējs SIA “Nordik”, 2005.gadā, 284 lpp, pirmo reizi izdota 1957. gadā.

Lorenss Darels (1912 – 1990) ir visiem zināmā Džeralda Darela brālis Larijs, kurš daudzus gadus pavadījis Grieķijā un tās salās. Lorensa grieķu valodas prasme un zināšanas par Grieķijas vēsturi, kultūru, politiku un literatūru piedod šai grāmatai lielāku vērtību un Kipras apraksts izdevies daudzpusīgs un māksliniecisks. Autors Kiprā uzturējās no 1953. līdz 1956. gadam, nopirka māju mazā ciematā, sadraudzējās ar vietējiem un nemieru laikā pat bija angļu salas pārvaldes preses sekretārs.

Jāsaka, ka es tomēr grāmatā nedaudz vīlos. Viss bija labi līdz brīdim, kad autors sāka stipri paplašinātos teikumos izteikties par politiku, pašu politiku it kā neskardams, bet skaidrodams to caur vēsturi un kultūru. Vietām bija sajūta, ka autors pats nesaprot, ko grib pateikt. Toties viņa salas un vietējo iedzīvotāju apraksti un sarunas ir lieliski.

Ciema atmosfēra bija visai valdzinoša, tā arhitektūra radīta atbilstoši visīstākajām zemnieku tradīcijām – pagalmos slējās turku atejas ar kupolveida jumtiem, milzīgām velvētām durvīm, kuras rotāja kokgriezumi Venēcijas stilā, ventilācijai kalpoja seni turku lodziņi ar aizkariem. Tām piemita krētiešu ciema tīrība un autentiskums. Un it visur plauka rozes, smaržoja bālie mandeļu un persiku ziedu mākoņi, uz balkoniem dīga garšaugi skārda podiņos, kas bija pagatavoti no tukšiem degvielas traukiem, un katru pagalmu kā vēstnesis no manas bērnības Indijā vainagoja lekni, zaļi banāna lapu vēdekļi, kas vējā grabēja kā pergaments. Caur tavernas aizvērtajām durvīm skanēja sērīgas mandolīnas gaudas.

Visjautrākie brīži grāmatā ir, kad atbrauc viņa brālis Džeralds un Lorensa sarunas ar kipriešiem un turkiem (īpaši mājas pirkšana) pirms nemieru sākšanās. Līdz ar to grāmatas sākums ir labs , bet pārējais vietām interesants, bet vietām ne īpaši. Tomēr “Kipras rūgtie citroni”  sniedz ļoti labu ieskatu Kiprā un kipriešos, un palīdz izprast cēloņus, kas noveda pie ilgstoša konflikta sākumā starp kipriešiem un angļiem un pēc tam starp kipriešiem un turkiem. Piemēram:

- Daudzi no mums šaubās, vai pārmaiņas vajadzīgas. Bet tiesības, plikas tiesības,  – jūs taču dabūtu visu salu savā pusē, ja dotu mums šīs tiesības.

Vērtējums: 3,5/5.

The Hitchhiker`s Guide to the Galaxy. Duglass Adams

Par “Galaktikas ceļvedi stopētājiem” neko nezināju līdz brīdim, kad noskatījos šāda paša nosaukuma filmu. Būtībā GCS ir tikai pirmā daļa triloģijai četrās daļās, es labā audioversijā noklausījos visas četras.

Duglass Adams ir izveidojis absurdu, smieklīgu, ironisku un muļķīgu mūsu dzīves nianšu attēlojumu Galaktikas plašumos sākot ar tējas dzeršanu un beidzot ar karu. Nav iespējams atstāstīt visus savādos piedzīvojumus un dīvainās lietas ko redz un piedzīvo vienīgais planētas Zemes iedzīvotājs, kurš izdzīvo pēc tam, kad vogāni iznīcina Zemi, jo tā stāv ceļā Galaktikas lielceļam. Grūti arī stādīties priekšā kā latviešu valodā ir iztulkoti visi autora izdomātie termini, jo šīs triloģijas pagaidām trīs daļas ir izdevusi izdevniecība AGB. Cik var spriest pēc pieejamiem tulkojumu fragmentiem, tulkojums ir labs un ļoti tuvs oriģinālam savā rakstības stilā.

Vērtējums: 4/5. Tīri subjektīvi, jo audioversijā tomēr nespēju pilnībā iedziļināties šīs grāmatas burvībā. Domāju reiz atgriezties pie šīs grāmatas drukātā veidā. Kāds noteikti šo Adamsa darbu nosauks par sviestu.