Ceļā. Džeks Keruaks

Izdevusi izdevniecība “AGB” 2003.g., pirmo reizi izdota 1955.g., 295 lpp., “Vēja suņa klasikas” sērijā.

Savā laikā noteiktai paaudzei – bītņikiem, “Zudušajai paaudzei”, no kuriem vēlāk radās hipiji – šī grāmata bija Bībele. Tagad daļai lasītāju tā ir vienkārši klasika, savdabīgs amerikāņu sapnis, daļai vienkārši romāns par klaidoņiem, brīvdomātājiem. Toreiz bītņiki bija cilvēku grupa, kas centās atrast jaunu veidu kā dzīvot, kā komunicēt, kā veidot attiecības ar citiem cilvēkiem. Tur bija cenšanās būt absolūti godīgiem visā un pret visiem, klejošana, alkohols, narkotikas, meklējumi, radošās izpausmes. Tā bija 50. gadu Amerika, apjukusi un jaunu attīstības ceļu meklējoša.

Romāns ir autobiogrāfisks. Keruaks raksta to, ko pats un viņa draugi pieredzēja klejojot ar stopiem un autobusiem pa Ameriku, skraidot pa dažādiem bāriem un tamlīdzīgi. Sols Paradaizs ir autors pats un Dīns Moriartijs ir trakais ceļinieks Nīls Kasadijs, vēl viena tā laika kulta figūra.

“Dīns ir Denverā. Es tev izstāstīšu.” Un viņš man pastāstīja, ka Dīns guļot ar divām meičām vienlaikus, proti, ar savu pirmo sievu Merilū, kas gaida viņu viesnīcas istabā, un ar savu jauno mīļāko Kamillu, kas gaida viņu viesnīcas istabā. “Un abām pa starpu viņš vēl pieskrien pie manis, lai strādātu pie mūsu pašu nepabeigtā projekta.”

“Un kas tas par projektu?”

“Mums ar Dīnu ir sācies satriecošs laiks. Mēs cenšamies komunicēt absolūti godīgi, izsakot viens otram absolūti visas domas. Tiesa, ir nācies iedzert benzedrīnu.”

Šiem puišiem dzīve noteikti nebija garlaicīga, lai gan beigās draudzība izjuka kā jau tas mēdz notikt. Varat palasīt grāmatas fragmentu. Ak jā, grāmatai izsmeļošu ievadu par autoru un bītņikiem uzrakstījis Jānis Elsbergs. Iesaku ar to arī sākt, būs labāk iespējams izprast pašu grāmatas saturu.

Vērtējums: 5/5. Var teikt, ka romāns ir par neko, kā kāds norādījis komentārā par šo grāmatu. Ja neliekas saistošs “kā es stopoju uz turieni un kā dzērām tajā krogā”, tad varbūt nevajag lasīt. Tomēr notiekošais ir tik aizraujošs un patiess, ka es nespēju atturēties šo grāmatu neizlasot gandrīz vienā elpas vilcienā. Nu labi, es pārspīlēju. Svētku dēļ man lasīšana ievilkās uz vairākām dienām.

Lepnums un aizspriedumi. Džeina Ostina

Angliski: Jane Austen “Pride and Prejudice”, izdevējs Planet Three Publishing Network Ltd., “Great Reads” kolekcijā, 2003.g., 303 lpp. Pirmo reizi izdota 1813.g. un ir populārākais Džeinas Ostinas romāns. Attēlā cita izdevēja grāmatas vāks.

Grāmatas nosaukums atspoguļo to, kā grāmatas galvenie varoņi sākumā viens otru uztver, arī pārējo starpā valda šīs īpašības attiecībā uz tādu vai citādu cilvēku vai jautājumu. Lepnums gan noplok un aizspriedumi tiek pārvarēti, bet tas prasa ne mazumu pārdzīvojumu un piedzīvojumu, īpaši četru meitu mātei, kura par katru cenu grib meitas izprecināt, bet uzvedas tik atbaidoši, ka tikai īstas jūtas spēj neatbaidīt meitu kavalierus. Iespējams, ka kādam nepatīkams šķiet viens no galvenajiem varoņiem Mr. Dārsijs, bet man viņš simpatizēja jau no paša sākuma. Kopumā romāna gaisotne tomēr ir drīzāk uzjautrinoša nekā moralizējoša. Viss, protams, beidzas laimīgi.

“You are joking, Lizzy. This cannot be! Engaged to Mr Darcy! No, no, you shall not deceive me. I know it to be impossible.”

“This is a wretched beginning indeed! My soe dependence was on you; and I am sure nobody else will believe me, if you do not. Yet, indeed, I am in earnest. I speak nothing but the truth. He still loves me, and we are angaged.”

Jane looked at her doubtingly. “Oh, Lizzy! It cannot be. I know how much you dislike him.”

“You know nothing of the matter. That is all to be forgot. Perhaps I did not always love him so well as I do now. But in such cases as these, a good memory is unpardonable. This is the last time I shall ever remember it myself.”

Prātā nāk senais teiciens “Neskati vīru no cepures”. Tāpat kā ir taisnība tas, ka tev šķiet tu to cilvēku nemīli, tur nekas nav, līdz vienā brīdī tu saproti, ka esi līdz ausīm iemīlējies.

Šis un tas noderīgs par romānu angliski, tiem, kas grib sīkāk šo darbu paķidāt, šeit un šeit. Romānu internetā var izlasīt šeit.

Vērtējums: 5/5. Klasika.

Meistars un Margarita. Mihails Bulgakovs

Es lasīju “Laikraksta Diena bibliotēka” izdoto variantu, 2006.g., 336.lpp., Ojāra Vācieša tulkojums. Bulgakovs ar šo darbu pārstāv Krieviju 80/80 topā.

Tie, kas paši nav lasījuši, ir vismaz dzirdējuši par šo leģendāro darbu, ko vairākas reizes arī mēģināts ekranizēt, pats autors pirmo manuskripta versiju sadedzināja un grāmatas veidā saīsinātā versijā to izdeva gandrīz 30 gadus pēc autora nāves. Es jau sen šo romānu gribēju izlasīt, bet atturēja pretrunīgās atsauksmes. Kārtējā love/hate grāmata. Manā gadījumā love.

Romānu veido divi dažādi, bet savstarpēji saistīti stāsti. Viens stāsta par Ponciju Pilātu un Jēzu; otrs par savādiem notikumiem Maskavā XX gs. 20.-30. gadu mijā. Starp šīm divām pilnīgi atšķirīgām pasaulēm Bulgakovs liek satikties pašam Nelabajam ar savu svītu (ļoti kolorīti tipiņi, teikšu godīgi), Meistaram un Margaritai. Apbrīnojama fantāzija, izcila ironija un humors savīts kopā stāstā par uzticību, mīlestību, mantkārību, šaubām un mūsu grēkiem. Nelabais nav ļauns, viņš drīzāk ir taisnīgs un izmanto tikai to slikto, kas slēpjas mūsos. Es nebrīnītos, ja Baznīca būtu šo romānu aizliegusi (varbūt kāds zin?).

- Viņš izlasīja meistara sacerējumu, – teica Levijs Matejs, – un lūdz, lai tu ņem meistaru sev līdzi un dāvā viņam mieru. Vai tad tev tik grūti to izdarīt, ļaunais gars?

- Man neko nav grūti izdarīt, – atbildēja Volands, – un to tu ļoti labi zini. – Viņš brīdi klusēja, tad piebilda: – Bet kāpēc tad jūs neņemat viņu pie sevis, uz mūžīgu gaismu?

- Viņš nav pelnījis gaismu, viņš ir pelnījis mieru, – skumji sacīja Levijs.

Saprotama ir arī tā laika valdošās varas negatīvā attieksme pret autoru un romānu, jo Bulgakovs ļoti smalkā veidā ironizē par pastāvošo kārtību, kaut vai namu pārvaldnieka sapnī notiekošā valūtas atsavināšanas akcija:

- Pagrabā, kārbā… Mākslinieks sasita plaukstas. – Kur tas ir redzēts? – viņs bēdīgā balsī iesaucās. – Tur taču ir mitrs un viss var sapelēt. Via tad tādiem cilvēkiem var dot rokās valūtu? Ko? Taisni kā tādi bērni, goda vārds!

Kanavkins arī pats saprata, ka izrīkojies neglīti un vainīgs vien ir, un viņa cekuls noslīga uz leju.

- Nauda, – turpināja mākslinieks, – jāglabā valsts bankā, speciālās sausās, labi apsargātās telpās, nevis tantes pagrabā, kur, starp citu, arī žurkas nezin ko var izdarīt. Kauna lieta, Kanavkin! Jūs taču esat liels cilvēks.

Kanavkins, nezinādams, kur dēties, knibināja savas žaketes stūri.

- Nu labi, – mākslinieks norimās, – necilāsim vecas lietas… – Un pēkšņi negaidot piebilda: – Jā, pie tās pašas reizes, lai mašīna lieku reizi nav jādzenā… tantei pašai taču arī ir? Vai ne?

Romāns ir apbrīnojams. Tas ir pirmais īpašības vārds, kas man nāk prātā. Vietām smējos līdz asarām, vietām nācās aizdomāties. Noteikti pēc laika pārlasīšu atkal un varbūt atradīšu jau citus uzsvarus.

Vērtējums: 5/5. Ko vēl piebilst? Ja nu vienīgi to, ka “Meistars un Margarita” ir viens no izcilākajiem XX gs. romāniem. Reiz redzēju vairāk sēriju filmas pāris fragmentus un likās pilnīgs murgs.

Mihails Bulgakovs (1891 – 1940) oficiālo piekrišanu baudīja īsu brīdi, kad luga “Turbinu dienas” (1926) baudīja Staļina atzinību. Vēlāk Bulgakovs pievērsās fantastikas elementu izmantošanai prozā un tas oficiālajai varai nebija pa prātam. 1929. g. viņa darbus pārtrauca publicēt, bet viņam neļāva izbraukt no valsts. “Meistaru un Margaritu” autors rakstīja 1929.-1940.g. un pēc viņa nāves pēdējos labojumus veica viņa sieva, kura ir Margaritas prototips.

Sapņa novele. Arturs Šniclers

Izdevis apgāds “Valters un Rapa” 2004.g., 186 lpp.

Uz darba smalkumu norāda grāmatas noformējumā izmantotā Gustava Klimta glezna “Danaja”. Šai grāmatā apkopoti trīs populārākie Artura Šniclera stāsti un tā izvēlēta kā Austrijas pārstāve 80/80 topā.

Tātad grāmatu veido trīs stāsti: “Sapņa novele”, “Bēgšana pretī tumsai” un “Bagātība”. Visi tie stāsta par sapņu un īstenības trauslo robežu, mūsu ilgām, kaislībām un zemapziņas niķiem. Pirmajā stāstā ir precēta pāra seksuālās alkas un iedomāta nodevība, kas gandrīz noved pie letālām sekām. Tik ļoti no dzīves – iedomājamies, ka partneris ir apnicis un cits mums sniegs kaut kādu iedomātu laimi un sapņu piepildījumu.

Viņi pārspīlēja nepazīstamo masku balles partneru pievilcību, kas tos esot pārņēmusi savā varā, zobojās par otra greizsirdības uzplūdiem un noliedza savējos. No vieglās čalošanas par aizgājušās nakts nenozīmīgajām dēkām viņi pārgāja uz nopietnāku sarunu par tām apslēptajām, tikko jaušamajām vēlmēm, kas arī skaidrākajā un tīrākajā dvēselē snaudošos tumšos atvarus spēj savērpt bīstamos virpuļos, par slepenajām alkām, kuras paši tikpat kā nav sajutuši, bet kuras tomēr neizprotamais liktenis kādreiz, kaut vai vienīgi sapnī, varētu piepildīt.

Otrajā stāstā vīrietim ar vājiem nerviem attīstās vajāšanas mānija, ja sākumā viņš aptver savu slimību, tad beigās jau viņam šķiet, ka slimi ir visi citi. Ak, ārprāta smalkums! 

 Varbūt viņu jau izseko, uzmana, varbūt viņu jau ielencis vesels detektīvu bars, un rīt agri viņu apcietinās. Un, ja arī viņš ir nevainīgs, kā lai to pierāda?

Savukārt trešajā stāstā Šniclers attēlo nabadzīgu ģimeni, kur vīrs aizraujas ar alkoholu un azartspēlēm un tas atstāj graujošu ietekmi uz viņa un dēla dzīvi.

Šniclers raksta smalki, niansēti un izjusti. Zigmunds Freids pēc šīs grāmatas izlasīšanas autoram vēstulē rakstīja: “Man radās iespaids, ka Jūs, pateicoties savai labajai intuīcijai – bet patiesībā savai smalkajai uztverei -, zināt visu to, ko es esmu atklājis mokošā darbā, pētot citus”.

Vērtējums: 5/5. Laba lasāmviela tiem, kas interesējas par psiholoģiju.

Austriešu rakstnieks un dramaturgs, modernists Arturs Šniclers (1862 – 1931) savas dzīves laikā tika gan slavēts, gan pelts. Lugu “Riņķa dancis” pat aizliedza rādīt tās neslēpti erotiskā satura dēļ. Viņa stāsti ir izmantoti par pamatu filmu scenārijiem, bet lugas izrāda joprojām.

Vaildfelholas iemītniece. Anna Brontē

Grāmatu izdevis apgāds “Daugava” 2003. gadā, 468 lpp.

Šis 1849. gadā jaunākās no Brontē māsām sarakstītais romāns ir kā paplašināts izklāsts vecajam teicienam “sievietes liktenis ir mīlēt un ciest”. Anna Brontē attēlo romantisku mīlestību, kas piedzīvo smagu vilšanos nepamatotu cerību dēļ. Galvenā varone Helēna ir kā mūsu Blaumaņa Kristīne – naiva savā cerībā padarīt konkrēto vīrieti labāku. Pati Helēna ir īsts sievietes ideāls.

Romāns sarakstīts kā iemīlējušos puiša Gilberta atmiņu stāstījums savam draugam: kā viņš satiek noslēpumaino svešinieci (Helēnu) un pamazām iegūst viņas uzticēšanos un draudzību, kā iemīlas un uzzina, kas viņa ir īstenībā, lasa viņas dienasgrāmatu, pacietīgi gaida un kā viss beigās laimīgi (protams) beidzas.

Anna Brontē ir izveidojusi smalkus varoņu psiholoģiskos portretus, kādi nu bija tiem laikiem piemēroti un iedomājami. Caur galvenajiem varoņiem viņa pauž savus uzskatus par sievietes un vīrieša attiecībām un sievietes lomu sabiedrībā. Būtībā tāds smeldzīgi pamācošs mīlas stāsts.

- Nereti jaunas dāmas savas vieglprātības dēļ kļuvušas par blēžu upuriem, un citas garaspēka trūkuma dēļ iekritušas viltnieku slazdos un padevušās kārdinājumam [...]

- Labi, es nebūšu ne vieglprātīga, ne vāja.

- Atceries apustuli Pēteri, Helēn! Neplāties, bet esi modra! Uzmani pati savas acis un ausis, jo tās ved uz tavu sirdi! [...] Lai tavas acis top aklas pret ārējo pievilcību, ausis kurlas pret glaimiem un lišķīgu tērzēšanu. Tas viss nav nekā vērts, pat mazāk – tās ir lamatas un vilinātājtīkli, kas pievelk nepiesardzīgas būtnes viņām par postu. Vissvarīgākie, beigu beigās, ir principi un tikai pēc tam veselais saprāts, godājams stāvoklis un pārticība.

Dažas lietas pasaulē nemainās… Vērtējums 4/5. Klasika, bet dažas nianses likās pārāk ideālistiskas no šodienas skatu punkta.

Stāsts par Sanmikelu. Aksels Munte

 Aksels Munte “Stāsts par Sanmikelu”, izdevējs Zvaigzne ABC, 2005.g., 268.lpp.

“Stāsts par Sanmikelu” ir zviedru ārsta Aksela Muntes pa pusei autobiogrāfisks filosofisks atmiņu stāstījums par savu ārsta praksi un Sanmikelu – īpašumu, ko viņš izveidoja Kapri salā. Sanmikela ir viņa mūža sapnis.

- Kādu maksu jūs prasīsit no manis?

-Atteikšanos no godkārīgā sapņa iekarot slavenu vārdu savā profesijā, savas nākotnes upurēšanu.

- Kas tad no manis iznāks?

- Cilvēks, no kuras nekas nav iznācis, neveiksminieks.

- Jūs atņemat man visu, kā dēļ vērts dzīvot.

- Maldāties. Es piedāvāju jums visu, kā dēļ vērts dzīvot.

- Atstājiet man vismaz līdzjūtību. Bez līdzjūtības es nevarēšu dzīvot, ja man jākļūst par ārstu.

Tie, kas Kapri bijuši, saka, ka Sanmikela ir tieši tāda kā grāmatā aprakstīts. Tai pašā laikā Munte ir uzrakstījis autobiogrāfisku darbu, par savu personīgo dzīvi nepasakot gandrīz neko.

Stāstījums ir vietām smieklīgs, vietām drūms, piemēram par holēru Neapolē, tomēr kopumā ļoti gaišs un dzīvespriecīgs. Ja tā visa ir taisnība, tad Muntem ir bijis ļoti interesants un piedzīvojumiem bagāts mūžs.

Mana klejošana pa pasauli, laimi meklējot, ir galā, mana modes ārsta karjera ir galā, mana dzīve pie jūras ir galā. Es taisos palikt tur, kur esmu, uz visiem laikiem un vērst jo skaistāku to, kas man vēl atlicis. Bet vai man būs ļauts palikt pat te, Sanmikelā? Viss Neapoles līcis kā mirdzošs spogulis guļa man pie kājām, vīteņalejas kolonnas, lodžijas un kapela gaismas pielijušas, kas notiks ar mani, ja es nevarēšu vairs panest šo spožumu?

Munte bijis ļoti humāns ārsts, kurš praksē bieži izmantojis psiholoģiskus paņēmienus pacientu ārstēšanā, kuriem tiem laikiem raksturīgi dažkārt bija tikai iedomāta slimība.

Drīz vien kļuva skaidrs, ka apendicīts ir pie pēdējā elpas vilciena un ka vispārēja pieprasījuma apmierināšanai jāatrod jauna kaite. Veikla izdoma nelika uz sevi gaidīt, tirgū tika laista jauna slimība, spoži nošķindēja jaunais vārds, un tam patiešām izrādījās zelta monētas skaņa: KOLĪTS! [...] Grāfienes acis kļuva vēl lielākas, kaut arī man bija licies, ka lielākas acis vispār nevar būt.

- Kolīts! Taisni tas, ko es vienmēr domāju. Esmu pārliecināta, ka jums taisnība! Kolīts! Kas tas kolīts tāds ir? – Man vajadzēja ļoti piesardzīgi apiet viņas jautājumu, jo es pats to nezināju, tāpat kā tolaik nezināja neviens cits. Es viņai teicu, ka tā ir parasta slimība, ko grūti ārstēt, un man bija taisnība. Grāfiene draudzīgi man uzsmaidīja. Un viņas vīrs teicis, ka tie esot tikai nervi!

Munte bija arī liels dzīvnieku draugs un aizstāvis, tāpēc grāmatā ir diezgan daudz stāstīts par dzīvniekiem.

Tagad Barbarosas kalns ir putnu patvēruma vieta. Tūkstošiem nogurušu gājputnu ik pavasari un rudeni atpūšas tā nogāzēs drošībā no cilvēkiem un zvēriem. Sanmikelas suņiem aizliegts riet, kad uz kalna atpūšas putni. Kaķus tikai retumis izlaiž no virtuves, uzkarot tiem kaklā brīdinātājus zvaniņus, dauzoņa Billijs sēž ieslodzīts pērtiķu mājā, jo neviens nevar paredzēt, ko izstrādās pērtiķis vai skolas puika.

Suņu saimniekiem pat būtu ieteicams izlasīt 39.-42. lpp. “Ja jūs esat patiesi mīlējis savu mirušo draugu, jūs neiztiksit bez cita.” – ļoti patiesi vārdi.

Nobeigumā dažas dziļas domas:

• Nāve ir žēlsirdīgāka par mums.
• Pienāks laiks, kad cilvēkā izgaisīs pats slepkavošanas prieks. Kamēr tas vēl nav noticis, cilvēkam nav ne mazāko tiesību dēvēties par civilizētu būtni, viņš ir tikai barbars, ķēdes loceklis starp mežonīgajiem senčiem, kuri kāvās uz dzīvību un nāvi ar akmens cirvjiem jēlas gaļas gabala dēļ, un starp nākotnes cilvēku.
• Mīlestība sievietei nozīmē vairāk nekā vīrietim, tā viņai nozīmē visu. Tomēr tā nav tikai juteklība parastajā vīriešu izpratnē. Sieviete var iemīlēties īstā ķēmā, pat vecī, ja šis vīrietis ierosina viņas iztēli. Vīrietis nevar iemīlēties sievietē, ja sieviete neierosinaviņa seksuālo instinktu, kas pretēji dabas nolūkiem mūsdienu vīrietī dzīvo ilgāk par viņa seksuālajām iespējām.

Vērtējums: 5/5. Gudra grāmata, kura varēja būt trīsreiz garāka.

Divi garlaicīgi prozas darbi

Reizēm gadās iegrābties arī garlaicīgā literatūrā. Pa šo gadu man tādi ir patrāpījušies divi darbi.

Sun Tzu “Kara māksla” (”Art of War”). Ir gan grāmatas veidā, gan internetā izlasāma. Izlasīt šo seno ķīniešu pamācību grāmatu mani pamudināja raksts “Ilustrētajā Zinātnē” (decembra vai janvāra numurs) par karavadoņiem un kara mākslu. Tur šis padomu krājums tika pieminēts kā pat mūsdienu karavadoņus un uzņēmumus iedvesmojošs. Vairs neatceros konkrēti, bet bija pieminēti pāris lieli starptautiski uzņēmumi, kuri savā menedžmenta stratēģijā izmanto vairākus Sun Tzu padomus kara vešanā un aizsardzībā. Lasāmviela būtībā garlaicīga, bet šo to patiešām iespējams gūt un mācīties, ja viņa padomus spēj iztēlē pielīdzināt mūsdienu situācijai:

24. Attack him where he is unprepared, appear where
    you are not expected.

Šo pamācību var attiecināt uz konkurenci – izveido tādu produktu vai pakalpojumu, kāds nav konkurentam, vai par kuru konkurents domā, ka neesi spējīgs vai veidosi to vēlāk. Nu tā apmēram. Ja labi padomā, šis padoms velk arī uz melno PR. Vērtējums – grūti novērtēt, jo tas ir padomu krājums.

Tomass Hārdijs “Zem zaļojošā koka” (”Under the Greenwood Tree”). Angļu literatūras klasika, pirmā no Hārdija Veseksas novelēm. Šī ir viena no mana 2007. gada lasāmo grāmatu saraksta, izvēlējos, jo iepriekš no Hārdija nekas nebija lasīts. Domāju, ka neko vairāk no viņa arī nelasīšu. Ja daudziem Andrejs Upītis liekas garlaicīgs, tad Hārdijs viņu pārspēj. Lasīju angliski, kas lasīšanu tikai apgrūtināja, j0 Hārdijs lielāko daļu dialogu sarakstījis vietējā vecajā angļu dialektā: There`s your brother Bob just as bad – as fat as o porpoise – wi` his low, mean, “How`st do, Ann?” whenever he meets me. Un tā tālāk. Varētu būt interesanti angļu filologiem  Hārdijs ir uzrakstījis romānu gandrīz ne par ko – par kāda ciemata iedzīvotājiem, galvenā sižeta līnija vijas ap jauno skolotāju-flirtētāju un vietējo puisi Diku, kas viņā iemīlas un beigās piedabū viņu līdz precībām. Otra sižeta līnija -ierodas jauns mācītājs, kurš nolemj atteikties no baznīcas kora un iegādāties ērģeles, kas, protams, nepatīk vietējiem. Interesantākais ir brīdis, kā skolotāja ar viltu piedabūt tēvu atļaut viņai precēt Diku un kā viņa piekrīt precēties ar mācītāju, bet tad tomēr viņai ierunājas sirdsapziņa. Gandrīz meksikāņu seriāls Vērtējums 2/5.