Par mīlestību un citiem dēmoniem. Gabriels Garsija Markess

Izdevis apgāds Zvaigzne ABC 2004.g., spāniski 1994.g., 174 lpp. Pārstāv Kolumbiju pasaules grāmatu topā.

Mītiskais un reālais ir gandrīz neatšķirami savijies šajā kolumbiešu rakstnieka stāstā par marķīza meitu Sjervu Mariju un katoļu priesteri Kaijetano Delauru, kuri ir vienlīdz mīlētāji un grēcinieki. Mīlestība pārvēršas apmātībā un sabiedrībai nesaprotama/nepieņemama uzvedība – dēmonu izdzīšanā un traģēdijā.

- Es esmu ļaunāka nekā mēris, – viņa teica.

Delaura neatbildēja ar vārdiem no evanģēlija, bet ar citātu no Garsilaso:

- To nodarīt vari vien tam, kas to izturēt spētu.

Būtībā gandrīz neticamais stāsts ir par neloģiskiem aizspriedumiem 18.gs. Kolumbijā  un mīlestības (kaislības) postošo spēku. Savādā kārtā blakus sižeti (ja tā tos var nosaukt – par Marijas māti, par ārsta zirgu u.c.) likās saistošāki par to, kas notiek ar Mariju.

Vērtējums: 4/5. Spēju novērtēt autora meistarību, bet romāns mani garlaikoja.

Kontrabass. Patriks Zīskinds

Izdevniecība AGB, 2005.g., vāciski 1984.g., 96 lpp.

Kontrabass ir milzu instruments, neparocīgs nēsāšanai, būtībā nepatīkams pēc skaņas, ja atskaņots viens pats un parasti nobāzts orķestra aizmugurē. Ar to ir jārēķinās cilvēkam, kurš pievēršas kontrabasa spēlei – kontrabass vienmēr būs starp šo cilvēku un pārējo pasauli, aizņems vietu, bet nesniegs tā spēlētājam nekādu cieņu un ievērību. Par to visu monologā runā Zīskinda romāna varonis – vācu standartpilsonis mākslinieks. Viņš reizē mīl un ienīst šo instrumentu. Un tā ir visa viņa dzīve, pat iecerēto meiteni viņš iztēlojas kā kontrabasu.

Man gribētos arī tiesības vienreiz runāt skaidru valodu, lai neviens nedomātu, ka Valsts orķestra dalībniekam nav šādu problēmu. Jo man jau divus gadus nav bijis sievietes, un vainīgs ir viņš! Pēdējā reize bija 1978.gadā, toreiz es viņu paslēpu vannas istabā, bet tas neko nelīdzēja, viņa gars lidinājās virs mums kā fermāta…

“Kontrabass” ir pēdējos gados vācu valodā visbiežāk inscinētais darbs, jo kontrabasu simboliski varētu uzskatīt par šī cilvēka dzīves cietumu. Viņš ir tā piesaistīts savam darbam, ka nespēj neko mainīt savā dzīvē. Visu mūžu būt kontrabasistam, spēlēt orķestrī – tā ir tāda drošības sajūta par savas dzīves nemainīgumu, kas viņam uzdzen bailes. Nekad viņš nebūs kas cits, nekas viņa dzīvē nemainīsies…

Vērtējums: 4/5. Mani tomēr mazliet garlaikoja šis monologs.

Pedro Paramo. Huans Rulfo

Izdevis apgāds “Atēna” 2007.g., spāniski 1955.g., 152 lpp.

Pārstāv Meksiku manā pasaules apceļošanas sarakstā.

Sanāks atkārtoties, bet tomēr man jāizstāsta, ka Huans Rulfo (1918-1986, Meksika), radīja to, kas literatūrā pazīstams kā maģiskais reālisms, izmantojot īstenības un teiksmu pasaules pretstatīšanu: rēgu klātbūtni, sāpju pilnu vēju utml. Un šis viņa vienīgais romāns ir īsts maģiskā reālisma meistardarbs.

Romāna sākumā Pedro Paramo dēls Huans tēva meklējumos ierodas Komalā. Tur viņš atrod spoku pilsētu. Pāreja starp reālo un iedomāto stāstījumā ir gandrīz netverama. Jo dziļāk iekšā Komalā, jo mazāks skaidrs kas eksistē un kas nē. Varoņiem ir gan dzīvo, gan mirušo pazīmes un beigās šķiet, ka arī Huans īstenībā ir miris.

- Māte man stāstīja par kādu Damianu, kas agrīnās dienās esot mani auklējusi. Tā esat jūs?

- Jā, es pati. Pazīstu tevi kopš tā mirkļa, kad pirmoreiz atvēri acis.

- Iešu jums līdzi. Te man nedod miera visādi kliedzieni. [...]

- Bet kā tad es lai zinātu? Jau daudzus gadus es vairs neko nezinu.

- Tādā gadījumā – kā tad atnācāt satikt mani?

- …..

- Vai jūs esat dzīva, Damiana? Sakiet man to, Damiana!

Piepeši es biju palicis viens šajās tukšajās ielās. Mājās bez jumtiem caur logiem bija redzami sīkstu nezāļu puduri.

Rulfo “Pedro Paramo” ir būtiski iespaidojis Latīņamerikas rakstniekus, piemēram, Gabrielu Garsiju Markesu.

Vērtējums: 5/5

Gaišreģis. Karls Juhans Valgrēns

Izdevis apgāds “Jumava” 2005.g. sērijā “Modernais romāns”, zviedriski izdots 2002.g., 275 lpp.

Šai romānā ir viss, ko iecienījuši bestselleru lasītāji: noslēpumi, šausmas un pāri visam stāvoša mīlestība ar vēsturisku sižetu un detektīvromāna cienīgām iezīmēm. Tāds pamatīgs kokteilis, bet autoram ir izdevies sajaukt pareizās sastāvdaļas pareizās proporcijās.

Romāna galvenais varonis ir punduris, kurš ar savu kroplo izskatu izrausa šausmas līdzcilvēkos. Bez tam viņš ir kurlmēms, bet spēj lasīt citu cilvēku domas. Šo spēju dēļ viņam nākas daudz ciest un nonākt neparastās vietās, bet, lai kur viņš dotos, viņš visur meklē savu mūža mīlestību, atrod to un brutālā veidā pazaudē. Tad viņš pārtop par tādu kā “atriebes enģeli”. Tomēr romāns beidzas gaišā noskaņā un varētu pat teikt – laimīgi.

No kādas vietas viņpus laika Herkuls dzirdēja meiteni skaidrojam, ka viņa jau sen esot atriebta, ka cietsirdība neesot vajadzīga un asinskāre, ja viņš neapstāšoties, Herkulu saindēšot. Herkuls dzirdēja viņu apliecinām savu mūžīgo mīlestību un to, ka nāve nav beigas, bet jaunas eksistences sākums, kurā viņi pamazām atkal apvienosies.

Tāds gandrīz vai riebīguma (cilvēku ļaunuma dēļ) pilns mīlas stāsts. Vēl jāpiebilst, ka romānam piešķirta prestižā Zviedrijas Augusta prēmija kā gada labākajai grāmatai.

Vērtējums: 5/5. Izklaidei un vienlaicīgi emocionālās spriedzes radīšanai der lieliski. Daudz labāks par visiem da vinči kodiem.

Opijs. Maksanss Fermīns

Izdevis apgāds “Atēna” 2005.g., franciski 2002.g., 111 lpp.

Skaists un bīstams stāsts par drosmi, kaislību un iekāri – atklāt svešas zemes noslēpumus un atrast īpašu sievieti. Šī vēlme ir stiprāka par veselo saprātu un visiem brīdinājumiem. Kā opijs….

Romāns stāsta par kādu angli, kurš ierodas Ķīnā ar mērķi izzināt baltās tējas pagatavošanas noslēpumu (jo ļoti ilgu laiku baltā tēja bija tikai Ķīnas augstmaņu privilēģija). Savos meklējumos viņs sastop kādu sievieti, kurā neprātīgi iemīlas. Šī mīlestība ir tikpat bīstama kā baltās tējas noslēpuma atklāšana. Un beigās vēl opijs. Kas svarīgāks, kas bīstamāk? Neko vairāk no satura neatklāšu, lai paliek noslēpums, ko atklāt stāsta beigās.

- Esmu ieradies tējas dēļ. Ne tālab, lai kļūtu par jebkura cilvēka īpašumu.

Vans ilgu brīdi palika nesatricināmi mierīgs. Pēc tam piecēlās, pagriezās, ļāva noslīdēt tunikai un parādīja plecu, uz kura bija tāds pats tetovējums kā Loanai.

- Arī es teicu to pašu, pirms sāku strādāt Lu Čeņam.

Vērtējums: 5/5. “Opijs” ir gandrīz tik smalks darbs kā japāņu haika, neviena lieka vārda, tai pašā laikā ļoti dziļas emocijas un sajūtas. Īsts baudījums, kas beidzas pārāk ātri. Var tikai apbrīnot autora talantu.

Līķu Pēteris. Kaķa šūpulis. Kurts Vonnegūts

 Izdevis “Tapals” 2000.g., 387 lpp.

 Šai grāmatā iekļauti divi Kurta Vonnegūta (1922 – 2007) romāni:

 ”Līķu Pēteris” – traģikomisks stāsts par kādu savādu ģimeni mazā Amerikas pilsētelē. Tēvs izliekas par mākslinieku, māte nedara pilnīgi neko, brālim ir oratora talants, bet mazais Rūdijs izceļas ar to, ka 12 gadu vecumā pilnīgas sagadīšanās pēc nošauj cilvēku. Tā viņš kļūst par Līķu Pēteri un visu mūžu pavada izpērkot savu vainu ģimenes un sabiedrības priekšā, klusībā sapņojot kļūt par rakstnieku.

Bija noticis, lūk, kas: es biju samulsis par to, ka vairs neesmu Līķu Pēteris. Pēkšņi neviens nezināja, ka es esmu īpašs, tāpēc ka reiz nošāvis grūtu sievieti. Es jutos kā gāze, kas gadiem ilgi turēta aizvaskotā pudelē un tagad izlaista atmosfērā.

Es vairs negatavoju ēdienus. Tas pavārs bija Līķu Pēteris; viņš centās sagādāt veselīgu uzturu tiem, kuru mūžus bija tik drausmīgi iedragājis. [....] Tad nu tur, Griničvilidžā, uzlūkodams savu vārdu uz plakāta, es biju nekas.

Tāds ironisks stāstiņš par to, ka viss dzīvē ir saistīts. Un par to, ka Amerika nemaz tik forša nav.

“Kaķa šūpulis” – ne mazāk traģikomisks stāsts par vīru, kurš grib uzrakstīt grāmatu par dienu, kad tika nomesta pirmā atombumba. Grāmata būtu par Dr. Honikeru, zinātnieku, kurš lielā mērā atbildīgs par atombumbas izgudrošanu. Šī vēlme liek viņam uzmeklēt zinātnieka bērnus, uzzināt par ledus-deviņi eksistenci, nokļūt kādā savādā salā, kur visi slepus ir Sv. Bokonona piekritēji un piedzīvot pasaules galu.  

- Patiesība kļuva par ļaužu ienaidnieci, jo patiesība bija briesmīga un Bokonons sprauda sev mērķi apgādāt ļaudis ar aizvien jo skaistākiem meliem.

- Kā tas gadījās, ka viņu izsludināja ārpus likuma?

- To viņš pats izdomāja. Viņš lūdza Makeibu izsludināt ārpus likuma viņu pašu un viņa reliģiju, lai ieviestu ticīgo dzīvē vairāk spraiguma, vairāk kvēles.

Stāsts par to, ka viss var būt meli un zinātnieki ir bezatbildīgi. Jāsaka godīgi, ka stāsta sākums par Bokonona reliģiju liekas pilnīgs sviests, gandrīz jau atteicos no tālākas lasīšanas, tomēr bija vērts tikt pāri pirmajām nodaļām. Beigās pārlasīju sākumu un tad jau arī tas kļuva skaidrs.

Daudzi šos divus romānus uzskata par Vonnegūta labākajiem darbiem. Iespējams. Ja neesat/nekļūstat par Vonnegūta fanu, tad ar šiem diviem romāniem vajadzētu pietikt viņa daiļrades apgūšanai. Ja lasīsiet vēl, joki jau var šķist vienreiz lasīti un cilvēces atmaskošanas stils liekuļots.

Vērtējums: 5/5

Vēl: Čempionu brokastis

Pasaules vēsture desmit ar pus nodaļās. Džuljens Bārnss

Izdevusi izdevniecība “AGB” 2005.g., pirmo reizi izdota 1989.g., 336 lpp, “Vēja suņa klasikas” sērijā.

Šī ir savdabīga pasaules vēsture, tādas kā neoficiālas pieturzīmes. Autors uz notikumiem paraugās no savādāka skatu punkta. Noass ir vienkārš vecis, žūpa un viņa šķirsts arī ir savādāks (reālāks?) nekā Bībelē tiek skaisti pasniegts. Un tā ar visiem notikumiem. Katra nodaļa ir atsevišķs stāsts, bet visas nodaļas ir asprātīgi saistītas ar galvenajiem tēliem, ja tā varētu teikt: ķirmji, jūrasbrauciens, Noass un viņa šķirsts, reliģija un Dievs.

Kā lielākoties Vecajā Derībā, tur dominē kroplīgs gribas brīvības trūkums – vai pat gribas brīvības ilūzija. Dieva rokās ir visi trumpji, viņam izdodas jebkurš triks. Vienīgais, kas nav īsti skaidrs, kādu spēles taktiku Viņš kuroreiz izvēlēsies [...] Un, tā kā ar paranojāliem šizofrēniķiem nekad neko nevar zināt, šis elements piešķir svētajiem tekstiem spriedzi.

Tomēr nepārprotiet, grāmata nav par reliģiju, vienkārši pasaules vēsture ir cieši ar to saistīta. Tā ir autora izpratne par to, kas ir svarīgs, kas īstenībā varētu būt nepatiess. Neviens nevar 100% apgalvot, ka Bībeles Noasa stāsts ir ticams, bet Bārnsa interpretācija nekādīgi nav iespējama. Autors ir pietiekoši izglītojies ar vēsturi saistītās disciplīnās, lai viņu nevarētu saukt par meli un fantastu. Dažas nodaļas balstās uz patiesiem notikumiem. Neiztikt arī bez laba humora. Nodaļas ir sarakstītas atšķirīgā noskaņā – viena var būt uzjautrinoša, bet cita gandrīz sauss zinātnisks pārspriedums. Kokteilis, kas vietām mani drusku garlaikoja, bet grāmatas ideja ir apsveicama. Īpaši patika pirmā nodaļa par Noasa šķirstu un pēdējā nodaļa par pēcnāves dzīvi. Lūk ķirmju apsūdzība mums:

Uzvelt vainu kādam citam – tas arvien bijis jūsu galvenais instinkts. Ja tas nav iespējams, jūs lūkojat izlikties, ka attiecīgā problēma nav nekāda problēma.

Vērtējums: 4/5. Kaut kas pietrūka līdz pilnībai, kaut kas mani nepārliecināja. Varat palasīt grāmatas fragmentu.

Džuljens Bārnss ir dzimis 1946.g. Anglijā. Ar izcilību beidzis moderno valodu studijas Oksfordā. Sarakstījis 9 romānus, esejas un stāstus. Saņēmis vairākas prestižas literārās balvas.