Ceļojums uz Tralalā. Vladimirs Kaminers

Izdevusi izdevniecība “AGB” 2003.gadā, 144 lpp, sērijā “Vēja suņa romāns”.

Īsts dēku romāns (ja tā var saukt grāmatu, kas sastāv no stāstiem, kurus saista autors kā personāžs) ar notikušiem un nenotikušiem ceļojumiem sanācis Vladimiram Kamineram (dzimis 1967.g. Maskavā), kurš ir viens no zināmākajiem Berlīnes krieviem, žurnālists, dīdžejs, rakstnieks. “Ceļojums uz Tralalā” sastāv no vairākiem pārsteidzošiem, vietām gandrīz neticamiem ceļojumu atstāstiem: kā autors ar draugu taisās uz Parīzi, bet tā arī neaizbrauc, toties tur nokļūst citi krievi un kā tad viņiem tur iet, par tēvoci Borisu, kurš nokļūst pavisam savādā Parīzē, kā vācieši Krimā atrod daudzas jo daudzas Jozefa Boisa pēdas no kara gadiem un tā tālāk. Paradoksi un brīnīšanās. Labs humors. Stāsti, ko varētu stāstīt labā draugu kompānijā kaut ko malkojot. Atgādina filmu “Nacionālās makšķerēšanas īpatnības”.

Par Ameriku:

[...] pie pirmā “makdonalda” Puškina laukumā uzreiz izveidojās trīsarpus kilometrus gara rinda – tā nenoturējās pat gadu.

Par Dāniju:

Mēs ar Andreju īstenībā bijām domājuši stopojot izbraukāt Dāniju un apmeklēt arī dažas salas, lai iepazītu zemi. Nekas no tā neiznāca, divas nedēļas tā arī palikām iestiguši Kristiānā, šajā dīkdieņu paradīzē. Tur bija garlaicīgi un reizē aizraujoši. Es iemācījos dziedāt afrikāniski, un Andrejs tur sastapa ļaudis, kuriem nebija ne jausmas par “Yesterday” un vispār par ” bītliem”. Viņi uzskatīja Andreju par mūzikas ģēniju. Viņi paši bija ieradušies no zemēm, par kurām mums savukārt nebija ne jausmas.

Grāmata atklāj interesantus faktus par 90-to gadu sākuma Eiropas sabiedrību un vēl senākiem notikumiem (par Parīzi ir trakākais no tiem, bet lasiet paši, lai paliek intriga) un parāda domāšanas atšķirības starp Austrumiem un Rietumiem.

Vērtējums: 5/5 Žēl, ka tik īss.

Kipras rūgtie citroni. Lorenss Darels

Izdevējs SIA “Nordik”, 2005.gadā, 284 lpp, pirmo reizi izdota 1957. gadā.

Lorenss Darels (1912 – 1990) ir visiem zināmā Džeralda Darela brālis Larijs, kurš daudzus gadus pavadījis Grieķijā un tās salās. Lorensa grieķu valodas prasme un zināšanas par Grieķijas vēsturi, kultūru, politiku un literatūru piedod šai grāmatai lielāku vērtību un Kipras apraksts izdevies daudzpusīgs un māksliniecisks. Autors Kiprā uzturējās no 1953. līdz 1956. gadam, nopirka māju mazā ciematā, sadraudzējās ar vietējiem un nemieru laikā pat bija angļu salas pārvaldes preses sekretārs.

Jāsaka, ka es tomēr grāmatā nedaudz vīlos. Viss bija labi līdz brīdim, kad autors sāka stipri paplašinātos teikumos izteikties par politiku, pašu politiku it kā neskardams, bet skaidrodams to caur vēsturi un kultūru. Vietām bija sajūta, ka autors pats nesaprot, ko grib pateikt. Toties viņa salas un vietējo iedzīvotāju apraksti un sarunas ir lieliski.

Ciema atmosfēra bija visai valdzinoša, tā arhitektūra radīta atbilstoši visīstākajām zemnieku tradīcijām – pagalmos slējās turku atejas ar kupolveida jumtiem, milzīgām velvētām durvīm, kuras rotāja kokgriezumi Venēcijas stilā, ventilācijai kalpoja seni turku lodziņi ar aizkariem. Tām piemita krētiešu ciema tīrība un autentiskums. Un it visur plauka rozes, smaržoja bālie mandeļu un persiku ziedu mākoņi, uz balkoniem dīga garšaugi skārda podiņos, kas bija pagatavoti no tukšiem degvielas traukiem, un katru pagalmu kā vēstnesis no manas bērnības Indijā vainagoja lekni, zaļi banāna lapu vēdekļi, kas vējā grabēja kā pergaments. Caur tavernas aizvērtajām durvīm skanēja sērīgas mandolīnas gaudas.

Visjautrākie brīži grāmatā ir, kad atbrauc viņa brālis Džeralds un Lorensa sarunas ar kipriešiem un turkiem (īpaši mājas pirkšana) pirms nemieru sākšanās. Līdz ar to grāmatas sākums ir labs , bet pārējais vietām interesants, bet vietām ne īpaši. Tomēr “Kipras rūgtie citroni”  sniedz ļoti labu ieskatu Kiprā un kipriešos, un palīdz izprast cēloņus, kas noveda pie ilgstoša konflikta sākumā starp kipriešiem un angļiem un pēc tam starp kipriešiem un turkiem. Piemēram:

- Daudzi no mums šaubās, vai pārmaiņas vajadzīgas. Bet tiesības, plikas tiesības,  – jūs taču dabūtu visu salu savā pusē, ja dotu mums šīs tiesības.

Vērtējums: 3,5/5.

Sinuhe, ēģiptietis. Mika Valtari

Piecpadsmit grāmatas par ārsta Sinuhes dzīvi apt. 1390. – 1335. pr.Kr. Izdevējs “Jāņa Rozes apgāds”, 2004.g., 736 lpp., pirmo reizi izdots 1945.g. Somijā. Mika Valtari pārstāv Somiju 80/80 topā.

Tiem, kas nenobīsies no grāmatas biezuma garantēts īsts vēsturiskā romāna baudījums, kura darbība noris laikā, kad galvenais dievs bija Atons, kuram pretojās Amona piekritēji, Ēģipti pārvaldīja ļoti humānais faraons Ehnatons ar dzīvesbiedri Nefrititi, pēc kura neilgu brīdi valdīja Totenhamons, līdz faraona troni ieguva priesteris Eije un pēc tam karavadonis Horemhebs. ”Sinuhe, ēģiptietis” ir tulkots vairāk kā 30 valodās, ekranizēts Holivudā un joprojām interesē literatūras pētniekus. Pastāv uzskats, ka romāns ir vienlaikus humānisma ideju, attīstības, vēsturiskais, blēžu un piedzīvojumu romāns. Daži literatūras pētnieki uzskata, ka autors darbā uz ēģiptiešiem projecējis somu vidusšķiras vilšanos pēc Otrā pasaules kara, kad daudzas līdzšinējās vērtības bija zaudējušas nozīmi. Viscaur romānam tiek skartas vispārcilvēcīgas mūžīgās problēmas – par humānismu, labā un ļaunā cīņu, reliģiju, par varas un spēka spēju samaitāt un par cilvēcību.

Romāns sarakstīts pirmajā personā, tā it kā Sinuhe pats to būtu rakstījis senā Bībeliskā rakstības stilā. Rakstības stils sākumā kaitina, pēc tam apbur. Sinuhe pārstāsta visu savu dzīvi, kas bijusi piedzīvojumiem un ceļojumiem pilna. Caur viņa piedzīvojumiem un pārdomām lasītājs var iepazīt (iespējamo) Ēģiptes sadzīvi, uzskatus, dievus, citas tautas (sīriešus, babiloniešus, hetus, krētiešus), ārstēšanas metodes un faraonus.

Raugi, gribu arī faraonus pieskaitīt cilvēkiem, jo mums līdzīgi viņi ir, ienīstot un baidoties, iekārojot un viļoties. Un nav viņiem nekādas atšķirības no mums, kaut arī viņus tūkstoškārt ieskaitītu dievu kārtā.

Man prašņāja, vai faraons savos pēdējos brīžos nebija nācis pie samaņas un nopūties: “Lai Amons svētīts!” – kā apstiprināja neskaitāmi citi liecinieki. Cītīgāk atminējies, atzinu par labāku apstiprināt arī to, un man bija prieks dzirdēt savu stāstījumu, lasītu tautai priekšpagalmos katrā no septiņdesmit dienām, kuru laikā faraona miesu Nāves namā sagatavoja mūžībai. Visu sēru laiku priekanami, vīnūži un alus krogi Tēbās bija slēgti, tāpēc nopirkt vīnu un klausīties muzicēšanu varēja, tikai ieejot tajos pa pagalma durvīm.

Sinuhem ir apsviedīgs vergs Kaptahs, kurš daudzkārt glābj Sinuhi no posta un beigās padara viņu par gandrīz vai bagātāko vīru Ēģiptē. Kaptahs ir viens traki pievilcīgs grāmatas varonis – apsviedīgs, izdarīgs un viltīgs:

[....] es nespēju saprast, kāds labums vīram no goda, ja viņš guļ zemē ar pārgrieztu rīkli. Nē, Sinuhe, gudrs cilvēks vienmēr ir uzvarētāja pusē, un nepavisam nevajag uzskatīt, ka tas viņu apkauno, bet labāk ir cildināt viņa gudrību, jo tā viņam padara dzīvi vieglu un vienkāršu un nes lielu labumu.

Ja Sinuhe ir ideālists, tad Kaptahs racionālists. Kopā viņi veido brīžam uzjautrinošu tandēmu.

Romāns lasās ātri un aizraujoši un tā vien gribas pierakstīt kārtējo atziņu, piemēram, “… neko nenozīmē tas, ko cilvēks dara, bet visu nozīmē tas, ko cilvēka sirds jūt, viņam darot to, ko viņš dara”.

Vērtējums: 5/5. Noteikti viena no interesantākajām un labākajām grāmatām, ko šogad esmu izlasījusi.

Mika Valtari (1908. – 1979.) ir viens no somu iemīļotākajiem un ražīgākajiem somu rakstniekiem. Pasaules slavu viņš ieguva ar vēsturiskajiem romāniem, no kuriem labākais (un arī pirmais) ir tieši “Sinuhe, ēģiptietis”. Par labāko citi uzskata romānu ”Tumšais eņģelis” (Dark Angel).

Amazone. No iztekas līdz jūrai. Džo Keins

Izdevusi izdevniecība “AGB” 2005.gadā sērijā “Tik un tā”, 312 lpp.

Džo Keins ir amerikāņu žurnālists, kurš piekrita piedalīties ekspedīcijā mēģinot pirmo reizi vēsturē izbraukt pasaules garāko upi Amazoni no tās iztekas Andu kalnos līdz pat Atlantijas okeānam. Ekspedīciju sāka 11 dalībnieki, bet dažādu apstākļu dēļ pamazām viņu skaits samazinājās un ieteku okeānā sasniedza tikai 4, Džo tai skaitā. Ceļotāji saskaras ar krasām klimata maiņām, vētrām un kukaiņiem, nāvējošām krācēm, nelaipniem un laipniem iezemiešiem, partizāniem un netieši arī ar Kolumbijas narkotiku tirgoņiem.

Augstie Andi bija nežēlīgi, taču caurspīdīgi, tie godīgi atklājās acij jūdžu jūdzēm jebkurā virzienā. Savukārt džungļos viss slēpās aiz krāšņi zaļām barikādēm. Šķita, ka brikšņi ir daudzķepains, iecietīgs nezvērs.

Autors stāsta aizraujoši, pārāk nekavējoties vietās, kas lasītājam varētu būt garlaicīgas, apraksta gan savus iekšējos pārdzīvojumus, gan sniedz vērtīgu informāciju par apvidu un iedzīvotājiem.

Atalaju mēs saodām vairākas jūdzes pirms tam, kad to patiešām ieraudzījām. Vējiņā, kas pūta no Tambo, Atalajas netīrumu, petrolejas un dīzeļdegvielas smirdoņa piejaucās saldskābajai džungļu puves dvakai, un tā bija pirmā pazīme, ka mēs ienākam modernajā pasaulē. Tad, upes kreisajā krastā, zaļās džungļu sienas vidū mēs ieraudzījām spīdam rievotā skārda jumtus un baļķu plostu, izdobtu kanoe un caurumainu alumīnija plakandibeņu flotili. [...] tālāk, izslējušās uz koka pāļiem, stāvēja ļodzīgas būves no dēļiem, auklām, ādām un papes. [...] Gar dubļaino krastu klaiņoja žurkas un cūkas, apstādamās zem caurulēm, lai paberzētu sānus. No krūmiem izjoņoja brūnas sejas un apstājās uz vienkāršās cementa rampas, kas tad arī ir Atalajas osta. [...] Ja neskaita mazītiņo Satipo ciemu, kas atrodas sešdesmit lidojuma jūdzes uz dienvidrietumiem, Atalaja ir pavisam viena, izolēta, vienīgā īstā pilsēta simtiem jūdžu jebkurā virzienā. 

Kopumā ceļojums ilga 6 mēnešus, pārvarot apm. 6700 km 1985. – 1986.gadā. Pirmo reizi grāmata izdota 1989.gadā. Pa šo laiku vietējo dzīve upes krastā noteikti ir mainījusies, tomēr visiem laivotājiem vai ceļotgribētājiem tā ir un paliek vērtīga lasāmviela.

Vērtējums: 5/5. Lieliska ceļojuma literatūra, bija sajūta, ka pati airējos ar kanoe pa Amazoni. Starp citu, šeit grāmatas fragments no “AGB”.

Stāsts par Sanmikelu. Aksels Munte

 Aksels Munte “Stāsts par Sanmikelu”, izdevējs Zvaigzne ABC, 2005.g., 268.lpp.

“Stāsts par Sanmikelu” ir zviedru ārsta Aksela Muntes pa pusei autobiogrāfisks filosofisks atmiņu stāstījums par savu ārsta praksi un Sanmikelu – īpašumu, ko viņš izveidoja Kapri salā. Sanmikela ir viņa mūža sapnis.

- Kādu maksu jūs prasīsit no manis?

-Atteikšanos no godkārīgā sapņa iekarot slavenu vārdu savā profesijā, savas nākotnes upurēšanu.

- Kas tad no manis iznāks?

- Cilvēks, no kuras nekas nav iznācis, neveiksminieks.

- Jūs atņemat man visu, kā dēļ vērts dzīvot.

- Maldāties. Es piedāvāju jums visu, kā dēļ vērts dzīvot.

- Atstājiet man vismaz līdzjūtību. Bez līdzjūtības es nevarēšu dzīvot, ja man jākļūst par ārstu.

Tie, kas Kapri bijuši, saka, ka Sanmikela ir tieši tāda kā grāmatā aprakstīts. Tai pašā laikā Munte ir uzrakstījis autobiogrāfisku darbu, par savu personīgo dzīvi nepasakot gandrīz neko.

Stāstījums ir vietām smieklīgs, vietām drūms, piemēram par holēru Neapolē, tomēr kopumā ļoti gaišs un dzīvespriecīgs. Ja tā visa ir taisnība, tad Muntem ir bijis ļoti interesants un piedzīvojumiem bagāts mūžs.

Mana klejošana pa pasauli, laimi meklējot, ir galā, mana modes ārsta karjera ir galā, mana dzīve pie jūras ir galā. Es taisos palikt tur, kur esmu, uz visiem laikiem un vērst jo skaistāku to, kas man vēl atlicis. Bet vai man būs ļauts palikt pat te, Sanmikelā? Viss Neapoles līcis kā mirdzošs spogulis guļa man pie kājām, vīteņalejas kolonnas, lodžijas un kapela gaismas pielijušas, kas notiks ar mani, ja es nevarēšu vairs panest šo spožumu?

Munte bijis ļoti humāns ārsts, kurš praksē bieži izmantojis psiholoģiskus paņēmienus pacientu ārstēšanā, kuriem tiem laikiem raksturīgi dažkārt bija tikai iedomāta slimība.

Drīz vien kļuva skaidrs, ka apendicīts ir pie pēdējā elpas vilciena un ka vispārēja pieprasījuma apmierināšanai jāatrod jauna kaite. Veikla izdoma nelika uz sevi gaidīt, tirgū tika laista jauna slimība, spoži nošķindēja jaunais vārds, un tam patiešām izrādījās zelta monētas skaņa: KOLĪTS! [...] Grāfienes acis kļuva vēl lielākas, kaut arī man bija licies, ka lielākas acis vispār nevar būt.

- Kolīts! Taisni tas, ko es vienmēr domāju. Esmu pārliecināta, ka jums taisnība! Kolīts! Kas tas kolīts tāds ir? – Man vajadzēja ļoti piesardzīgi apiet viņas jautājumu, jo es pats to nezināju, tāpat kā tolaik nezināja neviens cits. Es viņai teicu, ka tā ir parasta slimība, ko grūti ārstēt, un man bija taisnība. Grāfiene draudzīgi man uzsmaidīja. Un viņas vīrs teicis, ka tie esot tikai nervi!

Munte bija arī liels dzīvnieku draugs un aizstāvis, tāpēc grāmatā ir diezgan daudz stāstīts par dzīvniekiem.

Tagad Barbarosas kalns ir putnu patvēruma vieta. Tūkstošiem nogurušu gājputnu ik pavasari un rudeni atpūšas tā nogāzēs drošībā no cilvēkiem un zvēriem. Sanmikelas suņiem aizliegts riet, kad uz kalna atpūšas putni. Kaķus tikai retumis izlaiž no virtuves, uzkarot tiem kaklā brīdinātājus zvaniņus, dauzoņa Billijs sēž ieslodzīts pērtiķu mājā, jo neviens nevar paredzēt, ko izstrādās pērtiķis vai skolas puika.

Suņu saimniekiem pat būtu ieteicams izlasīt 39.-42. lpp. “Ja jūs esat patiesi mīlējis savu mirušo draugu, jūs neiztiksit bez cita.” – ļoti patiesi vārdi.

Nobeigumā dažas dziļas domas:

• Nāve ir žēlsirdīgāka par mums.
• Pienāks laiks, kad cilvēkā izgaisīs pats slepkavošanas prieks. Kamēr tas vēl nav noticis, cilvēkam nav ne mazāko tiesību dēvēties par civilizētu būtni, viņš ir tikai barbars, ķēdes loceklis starp mežonīgajiem senčiem, kuri kāvās uz dzīvību un nāvi ar akmens cirvjiem jēlas gaļas gabala dēļ, un starp nākotnes cilvēku.
• Mīlestība sievietei nozīmē vairāk nekā vīrietim, tā viņai nozīmē visu. Tomēr tā nav tikai juteklība parastajā vīriešu izpratnē. Sieviete var iemīlēties īstā ķēmā, pat vecī, ja šis vīrietis ierosina viņas iztēli. Vīrietis nevar iemīlēties sievietē, ja sieviete neierosinaviņa seksuālo instinktu, kas pretēji dabas nolūkiem mūsdienu vīrietī dzīvo ilgāk par viņa seksuālajām iespējām.

Vērtējums: 5/5. Gudra grāmata, kura varēja būt trīsreiz garāka.

Paradīzi meklējot. Tūrs Heijerdāls

“Paradīzi meklējot” ir slavenā norvēģu ceļotāja un pētnieka Tūra Heijerdāla pirmā grāmata. Stāsts ir par to, kā Tūrs ar sievu Līvu cenšas atrast paradīzi. Piedzīvojumu ir daudz, apraksti ir detalizēti. Paradīze tiek meklēta Marķīzu salās, Fatuhivā, bet tā arī netiek atrasta. It kā ir visi priekšnosacījumi – silts, skaista daba, ēdiens papilnam sākot ar kokosriekstiem un beidzot ar cūkām. BET. Iezemieši pamazām izmirst no balto cilvēku ievazātām slimībām. Ir kļuvuši slinki, nenovīdīgi un mantrausīgi.

Spilgts piemērs: Tūrs ar Līvu pameta iezemiešu ciematu un pārcēlās uz otru salas pusi pie kāda iezemieša vientuļnieka večuka. Pēc kāda laika viņus apciemoja viena iezemiešu ģimene, jo bija padzirdējusi, ka baltie večuku apdāvinājuši ar visādām mantām. Nevarējuši sagaidīt ģimeni atpakaļ, ieradās vēl citi. Visi, protams, ciemojās uz večuka rēķina, gaidīja dāvanas un beigās vēl sakūdīja večuku pret Tūru un Līvu, sak šiem ir nauda un tā ir svarīgāka par visu pārējo. Sākās sīkas ļaunprātības… Ar to arī Tūram un Līvai pilnībā pagaisa sapnis par paradīzi.

Savādā veidā grāmatā atstāstītie gadījumi savu aktualitāti nav zaudējuši. Gan par to, ka labi ir tur, kur mēs neesam:

- Paradīzi iemantos tas, – viņš rāmi ierunājās, – kurš atgriezīsies dzimtenē.

Viņš bija nodzīvojis Tahiti salā divdesmit gadu.

- Kur jūs esat dzimis? – es izbrīnījies vaicāju.

Viņš esot dzimis Londonā. Londonā!  

- Eh, kad atceros Norvēģiju, – paspruka Larsenam. – Ērkšķogas vien ir ko vērtas!

Es apstulbu. Ērkšķogas. Visapkārt tāda tropu augļu bagātība, bet viņš jūsmo par ērkšķogām! Rādīju uz augļu un ziedu pilnajiem kokiem un krūmiem. Tomēr Larsens nosprauslojās tik nicinoši […]

- Vai tad iespējams to salīdzināt ar ērkšķogām! Iedomājies tikai: iezej dārzā un nekustēdamies ne no vietas, ēd ērkšķogas, cik ādā lien!….

gan par bezjēdzīgo patērētāju kultūru:

Kāda vajadzība viņiem, šiem savādniekiem, iegādāties trīsriteņu velosipēdu, šujmašīnu, veļu, lašu konservus eļļā? Nekādas vajadzības, gluži nekādas! Taču katrs grib, lai kaimiņš skauž, – sak, man ir krēsls, bet tu sēdi uz grīdas. Un kaimiņš arī jož pirkt krēslu un turklāt piedevām vēl kaut ko tādu, kā nav viņa draugam…

Ieej mājā – stāv krāsns. Bez dūmvada, bez skursteņa, saimnieks pat nezina, ko ar tādu krāsni dara. […] Krāsns atvesta no pašas Eiropas! – stāv par prieku saimniekam. Sašķiebusies, sarūsējusi, toties kaimiņi skauž.

Ak, cik patiesi!

Vērtējums: 4/5