Kontrabass. Patriks Zīskinds

Izdevniecība AGB, 2005.g., vāciski 1984.g., 96 lpp.

Kontrabass ir milzu instruments, neparocīgs nēsāšanai, būtībā nepatīkams pēc skaņas, ja atskaņots viens pats un parasti nobāzts orķestra aizmugurē. Ar to ir jārēķinās cilvēkam, kurš pievēršas kontrabasa spēlei – kontrabass vienmēr būs starp šo cilvēku un pārējo pasauli, aizņems vietu, bet nesniegs tā spēlētājam nekādu cieņu un ievērību. Par to visu monologā runā Zīskinda romāna varonis – vācu standartpilsonis mākslinieks. Viņš reizē mīl un ienīst šo instrumentu. Un tā ir visa viņa dzīve, pat iecerēto meiteni viņš iztēlojas kā kontrabasu.

Man gribētos arī tiesības vienreiz runāt skaidru valodu, lai neviens nedomātu, ka Valsts orķestra dalībniekam nav šādu problēmu. Jo man jau divus gadus nav bijis sievietes, un vainīgs ir viņš! Pēdējā reize bija 1978.gadā, toreiz es viņu paslēpu vannas istabā, bet tas neko nelīdzēja, viņa gars lidinājās virs mums kā fermāta…

“Kontrabass” ir pēdējos gados vācu valodā visbiežāk inscinētais darbs, jo kontrabasu simboliski varētu uzskatīt par šī cilvēka dzīves cietumu. Viņš ir tā piesaistīts savam darbam, ka nespēj neko mainīt savā dzīvē. Visu mūžu būt kontrabasistam, spēlēt orķestrī – tā ir tāda drošības sajūta par savas dzīves nemainīgumu, kas viņam uzdzen bailes. Nekad viņš nebūs kas cits, nekas viņa dzīvē nemainīsies…

Vērtējums: 4/5. Mani tomēr mazliet garlaikoja šis monologs.

Atvadu valsis. Milans Kundera

Izdevis apgāds Zvaigzne ABC, 2003.g., 199 lpp., čehu valodā 1976.g. Pārstāv Čehiju manā 80/80 pasaules grāmatu topā.

Viss sākas ar medmāsas zvanu slavenam pianistam par gaidāmo bērnu. Lieki teikt, ka pianists par to nav sajūsmā, sajūsmā nav arī medmāsa, bet tā vien gribas ticēt pianista mīlai…. Ar šo frivolo notikumu sākas vairāku cilvēku riņķa dancis kādā Čehijas kūrortā. Vēlme tikt vienam no otra vaļā, maldīšanās savās iedomās, kādam pat atvadīšanās no valsts (atcerieties, ka tā ir padomju Čehija).

Palicis viens, Klūma prātoja par puiša ieceri un to, kāpēc viņš tai nepiekrita. ne jau tāpēc, ka būtu morāli cildenāks par ģitāristu, bet tāpēc, ka bija ģļēvāks. bailes, ka viņu var apsūdzēt par līdzdalību slepkavībā, nebija mazākas par bailēm, ka viņš tiktu atzīts par bērna tēvu.

Cik tas ir smieklīgi! Tablete kabatā piešķīra katram Jakuba solim skatuvisku patosu un ļāva savu dzīvi darīt par cildenu mītu. Viņš bija pārliecināts, ka zīdpapīrā nēsā nāvi, bet tur bija tikai klusi Škrētas smiekli.

Varbūt savādi, bet šai nelielajā romānā ir atspoguļota vesela sabiedrība un tās tikumi: krāpšana, negribēts bērns un manipulēšana ar to, indivīds kurš ir nemierā ar pastāvošo varu, jūtas tās apspiests un ārzemnieks, kas jūtas brīnišķīgi un bauda dzīvi, dakteris, kuru interesē tikai viņa darbs, meitene, kura iedomājas esam radīta kam cildenākam nekā medmāsas darbam miestā un puisis, kurš šo uzpūtīgo skuķi mīl, pa vidam vēl pensionāri, kas bravūrīgi ķersta suņus. Īsts farss un autoram to izdodas nesabojāt ar banālām beigām.

Vērtējums: 5/5

Ceļā. Džeks Keruaks

Izdevusi izdevniecība “AGB” 2003.g., pirmo reizi izdota 1955.g., 295 lpp., “Vēja suņa klasikas” sērijā.

Savā laikā noteiktai paaudzei – bītņikiem, “Zudušajai paaudzei”, no kuriem vēlāk radās hipiji – šī grāmata bija Bībele. Tagad daļai lasītāju tā ir vienkārši klasika, savdabīgs amerikāņu sapnis, daļai vienkārši romāns par klaidoņiem, brīvdomātājiem. Toreiz bītņiki bija cilvēku grupa, kas centās atrast jaunu veidu kā dzīvot, kā komunicēt, kā veidot attiecības ar citiem cilvēkiem. Tur bija cenšanās būt absolūti godīgiem visā un pret visiem, klejošana, alkohols, narkotikas, meklējumi, radošās izpausmes. Tā bija 50. gadu Amerika, apjukusi un jaunu attīstības ceļu meklējoša.

Romāns ir autobiogrāfisks. Keruaks raksta to, ko pats un viņa draugi pieredzēja klejojot ar stopiem un autobusiem pa Ameriku, skraidot pa dažādiem bāriem un tamlīdzīgi. Sols Paradaizs ir autors pats un Dīns Moriartijs ir trakais ceļinieks Nīls Kasadijs, vēl viena tā laika kulta figūra.

“Dīns ir Denverā. Es tev izstāstīšu.” Un viņš man pastāstīja, ka Dīns guļot ar divām meičām vienlaikus, proti, ar savu pirmo sievu Merilū, kas gaida viņu viesnīcas istabā, un ar savu jauno mīļāko Kamillu, kas gaida viņu viesnīcas istabā. “Un abām pa starpu viņš vēl pieskrien pie manis, lai strādātu pie mūsu pašu nepabeigtā projekta.”

“Un kas tas par projektu?”

“Mums ar Dīnu ir sācies satriecošs laiks. Mēs cenšamies komunicēt absolūti godīgi, izsakot viens otram absolūti visas domas. Tiesa, ir nācies iedzert benzedrīnu.”

Šiem puišiem dzīve noteikti nebija garlaicīga, lai gan beigās draudzība izjuka kā jau tas mēdz notikt. Varat palasīt grāmatas fragmentu. Ak jā, grāmatai izsmeļošu ievadu par autoru un bītņikiem uzrakstījis Jānis Elsbergs. Iesaku ar to arī sākt, būs labāk iespējams izprast pašu grāmatas saturu.

Vērtējums: 5/5. Var teikt, ka romāns ir par neko, kā kāds norādījis komentārā par šo grāmatu. Ja neliekas saistošs “kā es stopoju uz turieni un kā dzērām tajā krogā”, tad varbūt nevajag lasīt. Tomēr notiekošais ir tik aizraujošs un patiess, ka es nespēju atturēties šo grāmatu neizlasot gandrīz vienā elpas vilcienā. Nu labi, es pārspīlēju. Svētku dēļ man lasīšana ievilkās uz vairākām dienām.

Dienas atlikusī daļa. Kadzuo Išiguro

Izdevis apgāds Zvaigzne ABC 2004.g., pirmo reizi izdota 1989.g., 247 lpp.

Diez vai ar Japānā dzimušo, bet Anglijā dzīvojošo rakstnieku vairs ir kāds jāiepazīstina, ja nu vienīgi jāpiemin, ka “Dienas atlikusī daļa” ir viņa populārākais darbs, tulkots vairāk kā 30 valodās un apbalvots ar Bukera prēmiju. Pēc šī romāna uzņemta arī neslikta filma.

Romāns ir ļoti ļoti niansēts, pat sīkumains kāda angļu virssulaiņa atmiņu stāsts/dažu dienu ceļojums pa Anglijas laukiem.Virrsulainis Stīvenss ir visu labāko kalpotāju tikumu iemiesojums, perfekts līdz nelabumam un kalpošana ir visa viņa dzīve.

Dižie virssulaiņi ir diži, pateicoties spējai apdzīvot savu profesionālo lomu un darīt to līdz galam. Ārējie notikumi, lai cik negaidīti, satraucoši vai sāpīgi, viņus no tās neizpurinās. Viņi profesionalitāti valkā kā krietns džentlmenis uzvalku: viņi neļaus neliešiem vai apstākļiem to noraut, visiem redzot; viņi to novelk tad un tikai tad, kad vēlas to darīt, un tas nemainīgi notiek tikai tad, kad viņi ir pavisam vieni. Tas, es teiktu, ir cieņas jautājums.

Stīvenss risina dialogu ar sevi par labākajām kalpotāju īpašībām, nepiepildītu mīlestību, ko tā pa īstam viņš apjauš tikai pēc daudziem gadiem un atceras starpkaru laika notikumus aristokrātiskajā Dārlingtonu namā, kura saimnieks iedomātu cēlu motīvu vadīts simpatizēja nacistiem.

Tomēr šķiet diezgan kaitinoši, ka šodien cilvēki runā tā, it kā Herr Ribentropam nekad nebūtu izdevies maldināt viņus – it kā lords Dārlingtons būtu bijis vienīgais, kas uzskatījis Herr Ribentropu par godājamu džentlmeni un izveidojis ar viņu lietišķas attiecības. Patiesība ir tāda, ka trīsdesmitajos gados Herr Ribentrops bija labi ieredzēta persona, pat slavena, gaidīta vislabākajos namos.

Ja kāds vispār ir spējīgs uzrakstīt interesantu romānu par sulaini, pie tam tā, ka ir sajūta – arī tu, lasītāj, tur esi, pa to māju staigā, tos cilvēkus satiec un kopā ar Stīvensu priecājies par ainavu, tad Išiguro tas ir izdevies. Gandrīz gribas jautāt vai autors labi nepazīst kādu Stīvensa prototipu. Un kā parasti, arī šo darbu caurvij gaišas skumjas. Vai tā būtu japāniska vai angliska rezignācija?

Vērtējums: 5/5. Niansēts un dziļš romāns kā labs mūzikas skaņdarbs. Tomēr ļoti anglisks un diez vai tas sagādās tik lielu prieku, ja lasītājam angliskais nesaista.

Mācītāja. Hanne Eštavīka

Izdevis apgāds “Atēna” 2006.g., norvēģiski izdota 2004.g., 160 lpp. Romāns saņēmis Brāges balvu – norvēģu labākais romāns 2004. Pārstāv Norvēģiju 80/80 topā.

Romāna galvenā varone ir mācītāja Līva, kas pirms gada ieradusies nelielā pilsētiņā Norvēģijas ziemeļos. Pārsvarā romāns sastāv no Līvas atmiņām par Vācijā pavadīto laiku, pārdomām un tiekšanās pēc kaut kādas atziņas par dzīvi. Arī pārdomas ir eksistenciālas – kā dzīvot, kā veidot attiecības ar citiem? Pētot vietējās tautiņas sacelšanos pirms daudziem gadiem, mācītāja cenšas saprast savas emocijas, rīcību.

Pastāv kaut kas tāds, kas ir izdarīts un ko nevar mainīt. Pastāv kaut kas tāds, kas ir beidzies un pagājis. Un tu vari gaudot, vari to raustīt un vilkt, taču tas neatgriezīsies.

Un, kamēr ir labi, nav nepieciešams, lai būtu patiesi.

Vienmēr esmu domājusi, ka tieši ziemeļu daba padara tur dzīvojošos cilvēkus tādus skarbus, nerunīgus, tādus pašus par sevi, sevī (vai pārpasaulīgajā?) iegrimušus.

Te viss bija tik liels, fjords, plakanā zeme aiz manis, un tālumā, tālu pāri, es otrā krastā redzēju zemi un tad atkal ūdeni, fjordu, kas stiepās garām pilsētai un tālāk uz jūru. Šaurā, tievā zemes un ūdens svītra, un pāri lielas debesis.

 Ziemeļvalstu literatūrai ir kāds īpašs skanējums, kā salta vēja brāzma ar ledus kristāliņiem.

Vērtējums: 4/5. “Auksta” grāmata. Mācītājas iekšējā cīņa (ja tā to var saukt) mani nespēja aizkustināt.

Hanne Eštavīka dzimusi 1969.g. Norvēģijas ziemeļos. 1994.g. viņa debitēja literatūrā; “Mācītāja”  ir viņas septītais romāns. Hanne saņēmusi vairākas literāras balvas un viņas grāmatas tulkotas daudzās valodās.

Mājas pasaules malā. Maikls Kaningems

 

Izdevis apgāds “Atēna” 2003.g, (lappušu skaits piemirsās, varētu būt ap 300). “Mājas pasaules malā” pārstāv ASV literatūru topā 80/80.

Laikam jau Maikls Kaningems ir vairāk slavens ar savu “Stundas”, bet mana izvēle krita uz šo darbu tīrās nejaušības dēļ.

Romāns vēsta par diviem bērnības draugiem Džonatanu un Bobiju, kuri atšķirīgi tomēr līdzīgi izjūt pasauli – viņi tajā neiederas. Pasaulē neiederas arī Klēra, kura šos puišus iemīl un izveidojas savdabīgs mīlas trīsstūris. Kopā viņi laimīgi dzīvo kā savulaik hipiji komūnā līdz brīdim, kad Klēra saprot, ka mātes loma viņai ir svarīgāka par puišiem un sevi pašu. Un viņa ir tā, kas pamet mājas, ko viņi tik ilgi centušies iemantot.

Darbs ir psiholoģiski sarežģīts, tomēr tas man nešķita smags kā kādā recenzijā lasīju. Romānam vērtību piešķir notikumu atstāstījumos no galveno varoņu viedokļa, līdz ar to mēs lasām atmiņas un domas nevis vienkāršu notikumu atstāstījumu.

Džonatans par sevi:

Biju spiests izturēties pret viņu ar maigumu, jo ienīdu viņu; jo man gribējās kliegt uz viņu par to, ka viņš ir tik parasts un nav spējis mainīt manu dzīvi. Arī es jutos nobijies; arī es gribēju iemīlēties.

Klēra par sevi:

Neizlēmīga, neorganizēta sieviete, kas izkritusi no jebkurām konvencionālām attiecībām. Vilkusi līdzi savu bērnību līdz četrdesmit gadu vecumam un vēl tālāk.

Bobijs par sevi:

“Tu gluži vienkārši dod citiem to, ko viņi grib. Vai ne?”

“Nezinu,” es atbildu.

Ir lietas, kuras es nespēju viņai pateikt, lietas, ko neprotu izstāstīt. Es piederu gan pie dzīvajiem, gan pie mirušajiem. Es dzīvoju ne tikai savā vietā, bet arī vēl dažu citu cilvēku vietā.

Visi mēs gribam mīlēt, gribam saprast sevi un iemantot vietu, ko saukt par mājām. Šo problēmu cenšas šķetināt Kaningems ar sabiedrības rāmjos ne gluži ietilpstošu cilvēku starpniecību. Starp citu, interesanta ir arī romāna papildus līnija par Džonatana vecākiem, īpaši māti, kura savas nepiepildītās ilgas pārvērš perfektā kulinārijas mākslā, 30 gadus domā par sava vīra pamešanu, tomēr seko tam uz tuksnesi. Interesanta ir arī nianse par hipiju kultūras un Vudstokas lielo ietekmi uz tā laika sabiedrību – Bobijs izaug vienu vienīgu vēlmi: nokļūt Vudstokā, lai gan īstenībā atmiņas par pasākumu ir uzpūstas daudz glaimojošākas par realitāti.

Vērtējums: 4/5. Priekš manis romāns varēja beigties dažas nodaļas ātrāk. Pēdējās nodaļas likās traucējošas, tā it kā autoram bija noteikts uzrakstīt tik un tik lapaspuses un tad viņš to arī uzcītīgi darīja.

Maikls Kaningems dzimis 1952.g., dzīvo Ņujorkā un apbalvots ar Pulicera prēmiju un PEN/Folknera balvu daiļliteratūrā. Gan “Stundas”, gan “Mājas pasaules malā”  ir piedzīvojušas Holivudas ekranizāciju.

Blekvoteras bāka. Kolms Toibīns

Izdevis apgāds “Atēna”, 2004.gadā, 223 lpp.

Kolms Toibīns ar “Blekvoteras bāka” pārstāv Īriju 80/80 topā. Šis nu reiz ir romāns, kurā var labi nojaust autora dzimtās zemes cilvēku raksturus, saskarsmes ieražas.

Kā jau kāds ir paspējis izteikties pirms manis, šī ir smalka psiholoģiska proza, kas skarbi atkailina raksturus un tai pašā laikā cenšas “savākt” sarežģītās attiecības. Autors smalki uztver un apraksta attiecības ģimenē. Daudz godīgu atmiņu, taktisku un prasmīgu dialogu. Var pat teikt, ka romāns ir viens liels dialogs – dialogs varoņiem pašiem ar sevi un dialogs ar apkārtējiem. Spilgti atklājas īru skarbie raksturi un tiek skarta mūslaiku problēma – AIDS.

“Es nekad nespēju saprast,” Helēna iestarpināja, “kā tu varēji mūs te tik ilgi atstāt, ne reizes neapmeklējot, kad tēvs bija slims.”

“Vai tiešām ir nepieciešams visā tajā rakņāties?” vecāmāte iestarpināja.

“Tu nezini, kas notika ar tavu tēvu,” māte sacīja, “cik viņš bija izbijies, cik vientuļš un apjucis viņš jutās slimnīcā, kaut es tur biju katru dienu. Man nebija izvēles. Vai tas tevi visus šos gadus grauza?”

“Mēs ar Deklānu jutāmies pamesti.” [...]

“Prom no kā?”māte jautāja.

“No tevis.”

“Ko es tev tādu esmu nodarījusi?”

Katra cilvēka izturēšanos un attiecības, kādas viņš veido, ietekmē bērnībā piedzīvotais un iemācītās attiecības ģimenē. Helēna bērnībā piedzīvojusi atstumtību no mātes, nav jutusies mīlēta un viņa nespēj mātei to piedot, un arī attiecības ar citiem viņai veidojas vēsas. Viņa nespēj saprast, ka mātei vīrs, viņas tēvs, bija tai konkrētajā brīdī svarīgāks, ka māte nespēja viņu atstāt, jo tā mīlestība bija spēcīgāka par mīlestību pret bērniem. Mātei bija savs sapnis par dzīvi:

“Bērnībā guļot gultā vecāsmātes mājā,” māte sacīja, “es mēdzu iedomāties, ka Taskāras bāka ir vīrietis, bet Blekvoteras bāka – sieviete un ka viņi raida signālus viens otram un pārējām bākām kā precību aicinājumu. Viņš bija sparīgs un stiprs, viņa vājāka, bet noteiktāka. [...] Man šķita, ka viņi viens otru uzrunā; tas likās ļoti piemēroti: viņš – stiprinieks, viņa  – uzticīgā. [...] Bet tas viss izrādījās maldi. Tu zini, man bija licies, ka tavs tēvs dzīvos mūžīgi. Patiesība man vienmēr atklājās ļoti skarbi.”

Un tam visam pa vidu vēl vecāmāte, kura labāk mazgā traukus nekā skatās otram acīs, kad tas būtu vajadzīgs, un mirstošais brālis gejs ar draugiem. Par spīti drūmajām nākotnes izredzēm, romāns beidzas ar gaišu cerību.

Vērtējums: 5/5

Īru rakstniekam un žurnālistam Kolmam Toibīnam (1955) šis ir ceturtais romāns, 1999.gadā tas tika nominēts Bukera prēmijai un tiek salīdzināts ar Virdžīnijas Vulfas “Uz bāku”.