Ceļā. Džeks Keruaks

Izdevusi izdevniecība “AGB” 2003.g., pirmo reizi izdota 1955.g., 295 lpp., “Vēja suņa klasikas” sērijā.

Savā laikā noteiktai paaudzei – bītņikiem, “Zudušajai paaudzei”, no kuriem vēlāk radās hipiji – šī grāmata bija Bībele. Tagad daļai lasītāju tā ir vienkārši klasika, savdabīgs amerikāņu sapnis, daļai vienkārši romāns par klaidoņiem, brīvdomātājiem. Toreiz bītņiki bija cilvēku grupa, kas centās atrast jaunu veidu kā dzīvot, kā komunicēt, kā veidot attiecības ar citiem cilvēkiem. Tur bija cenšanās būt absolūti godīgiem visā un pret visiem, klejošana, alkohols, narkotikas, meklējumi, radošās izpausmes. Tā bija 50. gadu Amerika, apjukusi un jaunu attīstības ceļu meklējoša.

Romāns ir autobiogrāfisks. Keruaks raksta to, ko pats un viņa draugi pieredzēja klejojot ar stopiem un autobusiem pa Ameriku, skraidot pa dažādiem bāriem un tamlīdzīgi. Sols Paradaizs ir autors pats un Dīns Moriartijs ir trakais ceļinieks Nīls Kasadijs, vēl viena tā laika kulta figūra.

“Dīns ir Denverā. Es tev izstāstīšu.” Un viņš man pastāstīja, ka Dīns guļot ar divām meičām vienlaikus, proti, ar savu pirmo sievu Merilū, kas gaida viņu viesnīcas istabā, un ar savu jauno mīļāko Kamillu, kas gaida viņu viesnīcas istabā. “Un abām pa starpu viņš vēl pieskrien pie manis, lai strādātu pie mūsu pašu nepabeigtā projekta.”

“Un kas tas par projektu?”

“Mums ar Dīnu ir sācies satriecošs laiks. Mēs cenšamies komunicēt absolūti godīgi, izsakot viens otram absolūti visas domas. Tiesa, ir nācies iedzert benzedrīnu.”

Šiem puišiem dzīve noteikti nebija garlaicīga, lai gan beigās draudzība izjuka kā jau tas mēdz notikt. Varat palasīt grāmatas fragmentu. Ak jā, grāmatai izsmeļošu ievadu par autoru un bītņikiem uzrakstījis Jānis Elsbergs. Iesaku ar to arī sākt, būs labāk iespējams izprast pašu grāmatas saturu.

Vērtējums: 5/5. Var teikt, ka romāns ir par neko, kā kāds norādījis komentārā par šo grāmatu. Ja neliekas saistošs “kā es stopoju uz turieni un kā dzērām tajā krogā”, tad varbūt nevajag lasīt. Tomēr notiekošais ir tik aizraujošs un patiess, ka es nespēju atturēties šo grāmatu neizlasot gandrīz vienā elpas vilcienā. Nu labi, es pārspīlēju. Svētku dēļ man lasīšana ievilkās uz vairākām dienām.

Pasaules vēsture desmit ar pus nodaļās. Džuljens Bārnss

Izdevusi izdevniecība “AGB” 2005.g., pirmo reizi izdota 1989.g., 336 lpp, “Vēja suņa klasikas” sērijā.

Šī ir savdabīga pasaules vēsture, tādas kā neoficiālas pieturzīmes. Autors uz notikumiem paraugās no savādāka skatu punkta. Noass ir vienkārš vecis, žūpa un viņa šķirsts arī ir savādāks (reālāks?) nekā Bībelē tiek skaisti pasniegts. Un tā ar visiem notikumiem. Katra nodaļa ir atsevišķs stāsts, bet visas nodaļas ir asprātīgi saistītas ar galvenajiem tēliem, ja tā varētu teikt: ķirmji, jūrasbrauciens, Noass un viņa šķirsts, reliģija un Dievs.

Kā lielākoties Vecajā Derībā, tur dominē kroplīgs gribas brīvības trūkums – vai pat gribas brīvības ilūzija. Dieva rokās ir visi trumpji, viņam izdodas jebkurš triks. Vienīgais, kas nav īsti skaidrs, kādu spēles taktiku Viņš kuroreiz izvēlēsies [...] Un, tā kā ar paranojāliem šizofrēniķiem nekad neko nevar zināt, šis elements piešķir svētajiem tekstiem spriedzi.

Tomēr nepārprotiet, grāmata nav par reliģiju, vienkārši pasaules vēsture ir cieši ar to saistīta. Tā ir autora izpratne par to, kas ir svarīgs, kas īstenībā varētu būt nepatiess. Neviens nevar 100% apgalvot, ka Bībeles Noasa stāsts ir ticams, bet Bārnsa interpretācija nekādīgi nav iespējama. Autors ir pietiekoši izglītojies ar vēsturi saistītās disciplīnās, lai viņu nevarētu saukt par meli un fantastu. Dažas nodaļas balstās uz patiesiem notikumiem. Neiztikt arī bez laba humora. Nodaļas ir sarakstītas atšķirīgā noskaņā – viena var būt uzjautrinoša, bet cita gandrīz sauss zinātnisks pārspriedums. Kokteilis, kas vietām mani drusku garlaikoja, bet grāmatas ideja ir apsveicama. Īpaši patika pirmā nodaļa par Noasa šķirstu un pēdējā nodaļa par pēcnāves dzīvi. Lūk ķirmju apsūdzība mums:

Uzvelt vainu kādam citam – tas arvien bijis jūsu galvenais instinkts. Ja tas nav iespējams, jūs lūkojat izlikties, ka attiecīgā problēma nav nekāda problēma.

Vērtējums: 4/5. Kaut kas pietrūka līdz pilnībai, kaut kas mani nepārliecināja. Varat palasīt grāmatas fragmentu.

Džuljens Bārnss ir dzimis 1946.g. Anglijā. Ar izcilību beidzis moderno valodu studijas Oksfordā. Sarakstījis 9 romānus, esejas un stāstus. Saņēmis vairākas prestižas literārās balvas.

Ceļojums uz Tralalā. Vladimirs Kaminers

Izdevusi izdevniecība “AGB” 2003.gadā, 144 lpp, sērijā “Vēja suņa romāns”.

Īsts dēku romāns (ja tā var saukt grāmatu, kas sastāv no stāstiem, kurus saista autors kā personāžs) ar notikušiem un nenotikušiem ceļojumiem sanācis Vladimiram Kamineram (dzimis 1967.g. Maskavā), kurš ir viens no zināmākajiem Berlīnes krieviem, žurnālists, dīdžejs, rakstnieks. “Ceļojums uz Tralalā” sastāv no vairākiem pārsteidzošiem, vietām gandrīz neticamiem ceļojumu atstāstiem: kā autors ar draugu taisās uz Parīzi, bet tā arī neaizbrauc, toties tur nokļūst citi krievi un kā tad viņiem tur iet, par tēvoci Borisu, kurš nokļūst pavisam savādā Parīzē, kā vācieši Krimā atrod daudzas jo daudzas Jozefa Boisa pēdas no kara gadiem un tā tālāk. Paradoksi un brīnīšanās. Labs humors. Stāsti, ko varētu stāstīt labā draugu kompānijā kaut ko malkojot. Atgādina filmu “Nacionālās makšķerēšanas īpatnības”.

Par Ameriku:

[...] pie pirmā “makdonalda” Puškina laukumā uzreiz izveidojās trīsarpus kilometrus gara rinda – tā nenoturējās pat gadu.

Par Dāniju:

Mēs ar Andreju īstenībā bijām domājuši stopojot izbraukāt Dāniju un apmeklēt arī dažas salas, lai iepazītu zemi. Nekas no tā neiznāca, divas nedēļas tā arī palikām iestiguši Kristiānā, šajā dīkdieņu paradīzē. Tur bija garlaicīgi un reizē aizraujoši. Es iemācījos dziedāt afrikāniski, un Andrejs tur sastapa ļaudis, kuriem nebija ne jausmas par “Yesterday” un vispār par ” bītliem”. Viņi uzskatīja Andreju par mūzikas ģēniju. Viņi paši bija ieradušies no zemēm, par kurām mums savukārt nebija ne jausmas.

Grāmata atklāj interesantus faktus par 90-to gadu sākuma Eiropas sabiedrību un vēl senākiem notikumiem (par Parīzi ir trakākais no tiem, bet lasiet paši, lai paliek intriga) un parāda domāšanas atšķirības starp Austrumiem un Rietumiem.

Vērtējums: 5/5 Žēl, ka tik īss.

Gandrīz caurspīdīga zilgme. Rjū Murakami

Izdevniecība “AGB”, sērija “Vēja suņa romāns”, 2004.g., 192 lpp. Grāmata pārstāv Japānu 80/80 topā.

Rjū Murakami romāns ar lirisko nosaukumu sevī slēpj sex, drug&rock`n`roll tēmu japāņu mērcē. Kā raksta vienā recenzijā:

Iesakām ekscentrisku darbu cienītājiem, lasītājiem kurus patiesi interesē sešdesmito gadu beigu narkomānu dzīve, kā arī tiem, kuri joprojām uzskata, ka Japāna ir ziedošu ķiršu un skūtgalvju mūku zeme.

Autoram nenoliedzami piemīt talants, viņš liek noticēt, ka pats ir galvenais varonis šai jauniešu narkomānu bariņā. Tēma nepatīkama, pat atbaidoša, apraksts naturāls, halucinācijas var izjust un vēmekļus saost…

Lilija nepārtraukti jauca gāzes pedāli ar bremžu pedāli. Viņas baltās kājas bija saspringušas, un viņa mežonīgi purināja galvu, it kā vēlēdamās atgūt skaidro saprātu.

- Hei, pilsēta ir gandrīz gatava, bet tā ir pilsēta jūras dibenā. Ko man vajadzētu iesākt ar lidostu? Lilij, vai tev nav radusies kāda ideja?

- Klau, beidz šo muļķīgo muldēšanu, man ir bail, mums jātiek atpakaļ.

- Lilij, arī tev būtu vajadzējis nomazgāt dubļus. Vai tad sakaltuši dubļi tev neliekas pretīgi? Dīķī bija tik jauki, ūdens mirdzēja. Zini, tajā brīdī es nolēmu uzbūvēt zemūdens pilsētu.

Vērtējums: 4/5. Par autora talantu.

Putnubiedēklis. Ronalds Hjū Morisons

Izdevusi izdevniecība AGB “Vēja suņa klasikas” sērijā 2004.g., 216 lpp., sarakstīta/izdota 1963.g. Šis Ronalda Hjū Morisona romāns pārstāv Jaunzēlandi manā 80/80 topā.

Šo šarmanto, bet vietām šausminošo, vietām neticami smieklīgo romānu diez vai var dēvēt par bērnu/pusaudžu literatūru, bet daži to neuzskata arī par pieaugušo literatūru, jo grāmatas galvenais varonis ir 14 gadīgais Nedijs un daļa no pārējām darbojušamies personām arī ir pusaudži. Vēl Jaunzēlandes mazpilsētiņā dzīvojas Nedija ģimene – skaistā māsa, dzērājs tēvs, kurš sevi lepni dēvē par antikvāru lietu uzpircēju, dzērājs un slinķis tēvocis Etols, apbedīšanas biroja īpašnieks, arī dzērājs, un citi. Viss ir mierīgi līdz brīdim, kad Nedijam nozog vistas un pilsētelē ierodas briesmīga paskata vīrs – Putnubiedēklis…

- Jocīgi, ka vistas joprojām sēž kastē šādā rīta stundā, – es ieminējos, iebāzdams pa stiepļu pinuma žogu žagaru. Sestdienas rītā viņas guļ traki ilgi.

Tajos laikos mēs bijām tik dumji, ka tikai pēc kādām desmit minūtēm sākām pētīt tuvāk, kas īsti notiek būrī. Lesa apakšžoklis nokārās tik zemu, ka man šķita – viņš tūlīt apēdīs sauju melnu spalvu. Šīs spalvas bija vienīgais, ko mēs atradām būrī. [...]

Kamēr mēs kinoteātrī drūmi blenzām ekrānā, tēvocis Etols viesnīcā Federal Hotel izsolīja loterijā mūsu vistas…

Taisni žēl, ka Morisons nav neko daudz uzrakstījis, jo tas, kā viņš raksta – kā sociāli nelabvēlīgs tips par sociāli nelabvēlīgiem tipiem – ir vienkārši brīnišķīgi. Grāmatas pirmais teikums vien ir ko vērts: “Tajā pašā nedēļā, kad tika nozagtas mūsu vistas, Dafnei Morenai pārgrieza rīkli”. Vērtējums: 5/5. Ļoti neparasts romāns.

Pats romāna vaininieks dzimis 1922.g. un visu mūžu nodzīvojis Jaunzēlandes Ziemeļsalas mazpilsētiņā Haverā vectēva celtā mājā. Sliktais zēns bieži nonāca policijas uzmanības lokā par sīkiem pārkāpumiem. Miris 1972.g. pēc kārtējās dzeršanas lēkmes, pirms tam cīnījās ar depresiju, ko izraisīja viņa trešā romāna noraidījums (ak, negantie izdevēji/kritiķi). “Putnubiedēklis” ir viņa pirmais romāns.