Gaišreģis. Karls Juhans Valgrēns

Izdevis apgāds “Jumava” 2005.g. sērijā “Modernais romāns”, zviedriski izdots 2002.g., 275 lpp.

Šai romānā ir viss, ko iecienījuši bestselleru lasītāji: noslēpumi, šausmas un pāri visam stāvoša mīlestība ar vēsturisku sižetu un detektīvromāna cienīgām iezīmēm. Tāds pamatīgs kokteilis, bet autoram ir izdevies sajaukt pareizās sastāvdaļas pareizās proporcijās.

Romāna galvenais varonis ir punduris, kurš ar savu kroplo izskatu izrausa šausmas līdzcilvēkos. Bez tam viņš ir kurlmēms, bet spēj lasīt citu cilvēku domas. Šo spēju dēļ viņam nākas daudz ciest un nonākt neparastās vietās, bet, lai kur viņš dotos, viņš visur meklē savu mūža mīlestību, atrod to un brutālā veidā pazaudē. Tad viņš pārtop par tādu kā “atriebes enģeli”. Tomēr romāns beidzas gaišā noskaņā un varētu pat teikt – laimīgi.

No kādas vietas viņpus laika Herkuls dzirdēja meiteni skaidrojam, ka viņa jau sen esot atriebta, ka cietsirdība neesot vajadzīga un asinskāre, ja viņš neapstāšoties, Herkulu saindēšot. Herkuls dzirdēja viņu apliecinām savu mūžīgo mīlestību un to, ka nāve nav beigas, bet jaunas eksistences sākums, kurā viņi pamazām atkal apvienosies.

Tāds gandrīz vai riebīguma (cilvēku ļaunuma dēļ) pilns mīlas stāsts. Vēl jāpiebilst, ka romānam piešķirta prestižā Zviedrijas Augusta prēmija kā gada labākajai grāmatai.

Vērtējums: 5/5. Izklaidei un vienlaicīgi emocionālās spriedzes radīšanai der lieliski. Daudz labāks par visiem da vinči kodiem.

Pasaules vēsture desmit ar pus nodaļās. Džuljens Bārnss

Izdevusi izdevniecība “AGB” 2005.g., pirmo reizi izdota 1989.g., 336 lpp, “Vēja suņa klasikas” sērijā.

Šī ir savdabīga pasaules vēsture, tādas kā neoficiālas pieturzīmes. Autors uz notikumiem paraugās no savādāka skatu punkta. Noass ir vienkārš vecis, žūpa un viņa šķirsts arī ir savādāks (reālāks?) nekā Bībelē tiek skaisti pasniegts. Un tā ar visiem notikumiem. Katra nodaļa ir atsevišķs stāsts, bet visas nodaļas ir asprātīgi saistītas ar galvenajiem tēliem, ja tā varētu teikt: ķirmji, jūrasbrauciens, Noass un viņa šķirsts, reliģija un Dievs.

Kā lielākoties Vecajā Derībā, tur dominē kroplīgs gribas brīvības trūkums – vai pat gribas brīvības ilūzija. Dieva rokās ir visi trumpji, viņam izdodas jebkurš triks. Vienīgais, kas nav īsti skaidrs, kādu spēles taktiku Viņš kuroreiz izvēlēsies [...] Un, tā kā ar paranojāliem šizofrēniķiem nekad neko nevar zināt, šis elements piešķir svētajiem tekstiem spriedzi.

Tomēr nepārprotiet, grāmata nav par reliģiju, vienkārši pasaules vēsture ir cieši ar to saistīta. Tā ir autora izpratne par to, kas ir svarīgs, kas īstenībā varētu būt nepatiess. Neviens nevar 100% apgalvot, ka Bībeles Noasa stāsts ir ticams, bet Bārnsa interpretācija nekādīgi nav iespējama. Autors ir pietiekoši izglītojies ar vēsturi saistītās disciplīnās, lai viņu nevarētu saukt par meli un fantastu. Dažas nodaļas balstās uz patiesiem notikumiem. Neiztikt arī bez laba humora. Nodaļas ir sarakstītas atšķirīgā noskaņā – viena var būt uzjautrinoša, bet cita gandrīz sauss zinātnisks pārspriedums. Kokteilis, kas vietām mani drusku garlaikoja, bet grāmatas ideja ir apsveicama. Īpaši patika pirmā nodaļa par Noasa šķirstu un pēdējā nodaļa par pēcnāves dzīvi. Lūk ķirmju apsūdzība mums:

Uzvelt vainu kādam citam – tas arvien bijis jūsu galvenais instinkts. Ja tas nav iespējams, jūs lūkojat izlikties, ka attiecīgā problēma nav nekāda problēma.

Vērtējums: 4/5. Kaut kas pietrūka līdz pilnībai, kaut kas mani nepārliecināja. Varat palasīt grāmatas fragmentu.

Džuljens Bārnss ir dzimis 1946.g. Anglijā. Ar izcilību beidzis moderno valodu studijas Oksfordā. Sarakstījis 9 romānus, esejas un stāstus. Saņēmis vairākas prestižas literārās balvas.

Sinuhe, ēģiptietis. Mika Valtari

Piecpadsmit grāmatas par ārsta Sinuhes dzīvi apt. 1390. – 1335. pr.Kr. Izdevējs “Jāņa Rozes apgāds”, 2004.g., 736 lpp., pirmo reizi izdots 1945.g. Somijā. Mika Valtari pārstāv Somiju 80/80 topā.

Tiem, kas nenobīsies no grāmatas biezuma garantēts īsts vēsturiskā romāna baudījums, kura darbība noris laikā, kad galvenais dievs bija Atons, kuram pretojās Amona piekritēji, Ēģipti pārvaldīja ļoti humānais faraons Ehnatons ar dzīvesbiedri Nefrititi, pēc kura neilgu brīdi valdīja Totenhamons, līdz faraona troni ieguva priesteris Eije un pēc tam karavadonis Horemhebs. ”Sinuhe, ēģiptietis” ir tulkots vairāk kā 30 valodās, ekranizēts Holivudā un joprojām interesē literatūras pētniekus. Pastāv uzskats, ka romāns ir vienlaikus humānisma ideju, attīstības, vēsturiskais, blēžu un piedzīvojumu romāns. Daži literatūras pētnieki uzskata, ka autors darbā uz ēģiptiešiem projecējis somu vidusšķiras vilšanos pēc Otrā pasaules kara, kad daudzas līdzšinējās vērtības bija zaudējušas nozīmi. Viscaur romānam tiek skartas vispārcilvēcīgas mūžīgās problēmas – par humānismu, labā un ļaunā cīņu, reliģiju, par varas un spēka spēju samaitāt un par cilvēcību.

Romāns sarakstīts pirmajā personā, tā it kā Sinuhe pats to būtu rakstījis senā Bībeliskā rakstības stilā. Rakstības stils sākumā kaitina, pēc tam apbur. Sinuhe pārstāsta visu savu dzīvi, kas bijusi piedzīvojumiem un ceļojumiem pilna. Caur viņa piedzīvojumiem un pārdomām lasītājs var iepazīt (iespējamo) Ēģiptes sadzīvi, uzskatus, dievus, citas tautas (sīriešus, babiloniešus, hetus, krētiešus), ārstēšanas metodes un faraonus.

Raugi, gribu arī faraonus pieskaitīt cilvēkiem, jo mums līdzīgi viņi ir, ienīstot un baidoties, iekārojot un viļoties. Un nav viņiem nekādas atšķirības no mums, kaut arī viņus tūkstoškārt ieskaitītu dievu kārtā.

Man prašņāja, vai faraons savos pēdējos brīžos nebija nācis pie samaņas un nopūties: “Lai Amons svētīts!” – kā apstiprināja neskaitāmi citi liecinieki. Cītīgāk atminējies, atzinu par labāku apstiprināt arī to, un man bija prieks dzirdēt savu stāstījumu, lasītu tautai priekšpagalmos katrā no septiņdesmit dienām, kuru laikā faraona miesu Nāves namā sagatavoja mūžībai. Visu sēru laiku priekanami, vīnūži un alus krogi Tēbās bija slēgti, tāpēc nopirkt vīnu un klausīties muzicēšanu varēja, tikai ieejot tajos pa pagalma durvīm.

Sinuhem ir apsviedīgs vergs Kaptahs, kurš daudzkārt glābj Sinuhi no posta un beigās padara viņu par gandrīz vai bagātāko vīru Ēģiptē. Kaptahs ir viens traki pievilcīgs grāmatas varonis – apsviedīgs, izdarīgs un viltīgs:

[....] es nespēju saprast, kāds labums vīram no goda, ja viņš guļ zemē ar pārgrieztu rīkli. Nē, Sinuhe, gudrs cilvēks vienmēr ir uzvarētāja pusē, un nepavisam nevajag uzskatīt, ka tas viņu apkauno, bet labāk ir cildināt viņa gudrību, jo tā viņam padara dzīvi vieglu un vienkāršu un nes lielu labumu.

Ja Sinuhe ir ideālists, tad Kaptahs racionālists. Kopā viņi veido brīžam uzjautrinošu tandēmu.

Romāns lasās ātri un aizraujoši un tā vien gribas pierakstīt kārtējo atziņu, piemēram, “… neko nenozīmē tas, ko cilvēks dara, bet visu nozīmē tas, ko cilvēka sirds jūt, viņam darot to, ko viņš dara”.

Vērtējums: 5/5. Noteikti viena no interesantākajām un labākajām grāmatām, ko šogad esmu izlasījusi.

Mika Valtari (1908. – 1979.) ir viens no somu iemīļotākajiem un ražīgākajiem somu rakstniekiem. Pasaules slavu viņš ieguva ar vēsturiskajiem romāniem, no kuriem labākais (un arī pirmais) ir tieši “Sinuhe, ēģiptietis”. Par labāko citi uzskata romānu ”Tumšais eņģelis” (Dark Angel).

Brīnos, ka esmu tik priecīgs. Johanness M. Zimmels

Izdevis apgāds “Jumava” 2002.gadā, 328 lpp

Šis austriešu rakstnieka (reizēm gan Zimmels tiek dēvēts par vācu rakstnieku, bet tas iespējams tāpēc, ka Austrija vienmēr bijusi ciešā saistībā ar Vāciju un tāpēc, ka vecāki bija vācieši no Hamburgas) Johannessa Mario Zimmela romāns pirmo reizi izdots 1949.gadā un tā pamatā ir patiesi notikumi, kas risinājās 1943.gada vasarā kādā Rietumvācijas pilsētā. Autors ir izmainījis darbības vietu, laiku un personu vārdus, un mēģina restaurēt sarunas un attiecības kādas varēja risināties starp uzlidojuma laikā kādā Vīnes nama pagrabā iesprostotiem septiņiem savstarpēji nepazīstamiem cilvēkiem. Pamazām atklājas šo cilvēku patiesā būtība, uzplaukst mīlestība un naids, bet pāri visam (kā jau Zimmela romānos) strāvo ticība labajam, cilvēkmīlestība un uzupurēšanās.

Nav sākuma, un nav beigu. Mēs nemitīgi maināmies. Nekad mēs neesam tie paši.

Tumsa pārvērš cilvēkus. Viņi domā, ka ir vieni, ja viens otru neredz, un uzdrošinās pateikt to, kas viņiem dienas gaismā šķistu baigs.

Vairākas dienas iesprostoti tumsā, varoņi nezaudē cerību un cilvēciskumu, viņi spēj pat priecāties un palīdz viens otram pat riskējot ar savu dzīvību.

- Domāju gan, ka šis būs labs rīts, – atteica priesteris. – Tas ir pavisam īpašs rīts. Jau sen es nebiju piedzīvojis tik patīkamu rītu.

- Es arī ne, – atteica Fābers. – Vai zināt, būt ieslēgtam šeit ir taisni patīkami. Tad tā pa īstam var priecāties par to brīdi, kad tevi atbrīvos.

- Šovakar, – paredzēja priesteris, – mēs atstāsim pagrabu. Tas taču ir pārāk smieklīgi. Padomājiet taču. Mēs atstāsim pagrabu. Un kurp mēs atgriezīsimies? Savā vakardienas dzīvē, tajās pašās briesmās, tajā pašā netīrajā laikā. Es domāju, ka tas viss man jau ir līdz acīm. Un tagad es tik bērnišķīgi priecājos par to, ka nemaz nevaru izstāstīt.

- Par ko jūs priecājaties, cienīgtēvs? – jautāja Zuzanna.

- Par dzīvi, – atbildēja Reinholds Gontards, – par dzīvi, ar kuru es netieku galā. Domāju, ka esmu neprātis.

Vērtējums: 4/5. Sižets patiešām interesants, bet mazliet kaitināja Zimmela gandrīz vai uzspēlētais optimisms un domu graudi. “Tu nedrīksti pārlieku bēdāties…” tas šķita pieņemami un vajadzīgi, bet šajā darbā – drusku par daudz.

Tu nedrīksti pārlieku bēdāties…Johanness M. Zimmels

Pats Zimmels tiek pieskaitīts veiksmīgākajiem mūsdienu autoriem, bet “Tu nedrīksti pārlieku bēdāties…” varētu pieskaitīt pie optimistiskākajiem un dzīvespriecīgākajiem literārajiem darbiem.

 Grāmata izdota 2002. gadā izdevniecībā “Aplis”, 336 lpp. Tā stāsta par vairāku cilvēku nejaušu satikšanos pēckara Vīnē un jaunas dzīves sākšanu kopā. Satiekas kareivis, kurš grasās izdarīt pašnāvību, ar spītīgu tantuku, mācītu mūrnieci, viņi satiek bijušo bagātnieku, kurš dzīvo savas mājas drupās un cenšas palīdzēt ielasmeitai un tās mazajai meitiņai. Šie savādie cilvēki pamazām sadraudzējas un nolemj atjaunot māju, viņiem palīgā nāk būvfirmas īpašnieks, bijušais miesnieks, kurš necieš augstākās sabiedrības dzīvi, ko spiests dzīvot. Un tā pateicoties dažādiem gandrīz neticamiem notikumiem, viņiem izdodas sasniegt savu mērķi.

Mēs dzīvojam sliktā pasaulē, kungs, – viņš teica, – ja mēs visi nemēģināsim sagādāt cits citam pēc iespējas vairāk prieka, tad mēs neņemsim labu galu.

Veca patiesība vēsta, ka kaut kas slikts allaž notiek tad, kad ilgāku laiku ir klājies labi. Arī šādā veidā tiek regulēts dzīves ritums. Viņš saprata, ka nenākas būt pārāk noskumušam, jo laime jau mina uz papēžiem. Un viņš arī saprata, ka bija muļķīgi pārlieku priecāties par šo sekojošo laimi un ar sirdi pieķerties tādam īsam svētlaimes brīdim, jo arī tas nevarēja ilgt mūžīgi.

Sākumā drusku kaitina Zimmela rakstības stils – tāds vāciski lēns, bet pamazām notikumi ierauj lasītāju kā atvarā un attapšanās notiek tikai aizverot grāmatas vākus. Kā jau teicu, ļoti optimistisks darbs ar zināmu devu humora un ticību labajam. Iesaku izlasīt tiem, kam dzīve liekas drūma un zudušas cerības. Vērtējums: 5/5.

Rietumu frontē bez pārmaiņām. E.M.Remarks

Vēl vidusskolā mācoties pievērsos Remarka daiļradei. Sāku ar “Melno obelisku”, pārsmējos vietām līdz nejēgai. Pēc tam sekoja citi viņa darbi, kuri gan diemžēl tā īsti nav atmiņā iespiedušies. Pāris gadus atpakaļ beidzot dabūju izlasīt “Trīs draugus”. Atkal pārsmējos līdz nejēgai.

Un tagad izlasīju “Rietumu frontē bez pārmaiņām”. Pārsteidzoši labi uzrakstīta, vēl jo vairāk tad, ja ņem vērā, ka šis ir pirmais Remarka romāns. Izdevēji negribēja publicēt, jo uzskatīja, ka pēckara pasaule nevēlēsies lasīt kāda kareivja stāstu. Izdevēji maldījās. Šis stāsts aizkustināja ļoti daudzus un tas spēj aizkustināt joprojām. Esmu lasījusi A. Grīna “Dvēseļu puteni”, bet Remarka darbs ir emocionāli spēcīgāks. Daļēji tāpēc, ka lasītājs karu skata ar viena karavīra Paula acīm (Pauls stāsta par savu un savu cīņasbiedru piedzīvoto, dalās pārdomās par karu un dzīvi), daļēji arī tāpēc, ka Remarks ir spilgti attēlojis apšaudes, cilvēku atliekas pēc mīnas sprādziena, trūcīgo pārtiku un sadzīvi tāpat kā karavīru humoru, kas kalpo kā aizsargmehānisms kara šausmām. Tā teikt – smiekli caur asarām.

Turpat divas nedēļas mēs pavadām ēzdami, dzerdami un slaistīdamies. Neviens mūs netraucē. Ciematu pamazām saārda granātas, bet mēs dzīvojam kā Dieva ausī. Tik ilgi, kamēr noliktava nav galīgi sagrauta, mums viss ir vienalga un nav citas vēlēšanās, kā vien tepat sagaidīt kara beigas. […] Mēs vispār esam kļuvuši apbrīnojami smalki: ikviens uzskata otru par savu dieninieku, uzrunā viņu ar “jūs” un visādi izrīko.

- Krop, man niez pēda, padzeniet, lūdzu, nost uti! – saka Lērs, kā aktrise pastiepdams Albertam pretī kāju, un Aberts uzrauj viņu aiz tās pa kāpnēm.

Beigas nav laimīgas, tās ir drīzāk bezcerīgas.

Viņš krita 1918. gada oktobrī – dienā, kas visā frontē pagāja tik klusi un mierīgi, ka armijas pavēlniecība savā ziņojumā aprobežojās ar vienu vienīgu teikumu: Rietumu frontē bez pārmaiņām.

Pēc izlasīšanas vēl kādu laiku nepamet jautājums: Kāpēc? Kāpēc ir jāsūta nāvē tūkstošiem cilvēku, kuri šo karu nemaz nav gribējuši? Viņiem ienaidnieks nemaz nebūtu ienaidnieks, ja nebūtu kara.

- Kāpēc mēs vispār karojam? – jautā Tjādens.

Kats parausta plecus.

- Acīmredzot jābūt kādam, kam tas ir izdevīgi.

Pasaulē nekas nav mainījies. Joprojām cilvēki karo tāpēc, ka kādam tas ir izdevīgi.

Pēteris Pirmais. Aleksejs Tolstojs

Vispirms par vilšanos. Kā jau rakstīju iepriekš, Tolstojs nepaspēja romānu pabeigt. Īstenībā notikumi apraujas pusceļā. Pēteris ir paspējis ieņemt Narvu, Pēterburga jau top. Ja Tolstojs būtu romānu pabeidzis, tas būtu liels ieguvums.

Tagad par patīkamo. Ir grūti noteikt, cik daudz no aprakstītā ir autora izdomājums, cik reāli notikumi, bet tā laika Krievija, bajāri, zemnieki, ubagi, cara radinieki un pats cars ir attainoti visos sīkumos, bez liekas izpušķošanas, ļoti reālistiski. Grāmata paralēli risina notikumos no vairāku cilvēku skatu punkta – gan cara, gan zagļu un bēgļu acīm. Autora valoda ir daiļrunīga, ir daudz vārdu, kurus mūsdienās nelieto un nezin (1969. gada izdevums).

Man liekas, ka cilvēki neko daudz par Pēteri Pirmo nezin. Daudzi lasa par Hitleru un Staļinu. Arī es esmu lasījusi (par Staļinu ir brīnišķīga grāmata “Staļins. Sarkanā cara galms”). No šādu cilvēku biogrāfijām vienmēr var kaut ko mācīties. Izlasot par Pēteri es ieteiktu cilvēkiem tik daudz nenoņemties ar psihopātu Hitleru, bet gan palasīt par šo vienkāršo caru, kuram bija biznesmeņa domāšana un kurš patiešām domāja par savu valsti. Hitlers tomēr vairāk domāja par savu slavu, nevis valsts labklājību un dzīvoja utopiskās, slimīgās iedomās.

[Arhangeļskā tiekoties ar ārzemju tirgotājiem] Pārliekām sajūsminājās par daudzlielgabalu kuģiem, palēcās, plaukstas piesizdams liesajiem gurniem. – Ak, kaut mums jel pāris tādu būtu!… – Turpat piebilda, ka bez kavēšanās sākšot celt būvētavu Arhangeļskā. – Pats strādāšu ar cirvi, bajārus piespiedīšu naglas dzīt…[…]

Un tagad – bezmiega nakts…Izbrīnīt viņš tos gan izbrīnīja, bet kas tiek no tā? Kāda viņa bij, tāda pati paliek Krievija – miegaina, nebaga, nepakustināma. Kas tur ko kaunēties! Jākaunas bagātajiem, stiprajiem…Bet te nesaprotami, – kādiem spēkiem uzbuksnīt šos cilvēkus, kā atvērt viņiem acis…

Sarunā ar vienu cilvēku par šo grāmatu, atceros šī cilvēka teikto: “Ja Krievijā visi cari un valsts vadītāji būtu bijuši līdzīgi Pēterim, Krievija sen būtu apsteigusi visas pārējās valstis.” Varbūt mazliet pārspīlēti, tomēr nevar noliegt, ka Pēteris padarīja pagrimušu, nabagu un tumsonīgu valsti par augošu politisku un ekonomisku varu. Viņš ļoti labi saprata, ka ārzemnieki ir noderīgi, no tiem vajag mācīties, bet nedrīkst viņiem ļaut iztirgot valsti.

Grāmatas lielākais pluss ir reālistiskais Pētera attēlojums. Viņs bija cars, bet tai pašā laikā ļoti vienkārš cilvēks. Pats piedalījās kuģu būvēšanā, iedzēra ar vienkāršiem ļaudīm un viņa otrā sieva Katrīna bija dzimtcilvēks no Alūksnes. Normāls cilvēks ar saviem tikumiem un netikumiem, tomēr ne alkatīgs, slavaskārs vai dumjš. Tas padara viņu simpātisku. Viņš bija gan bargs:

[Strēlnieku dumpja sodīšanas laikā] Stāvēdams pie kaila, griestiem piekārta cilvēka, cars apgriezās pret ienācējiem acīm redzami galīgi sapīcis, ka ārzemnieki atraduši viņu tādā darbā.

gan mīlošs:

[Pēc Jurjevas ieņemšanas] Taisni šodien – karsti līdz tirpām – viņam jādomā par savu visumīļo. Citādi viņu nevar nosaukt – ne madāmiņa, ne meiča, – bet visumīļā, gaišumiņš – Katrīna…

Pirmā sieva jau sen bija aizsūtīta uz klosteri, jo to viņš uzskatīja par dumju, vairāk nastu nekā atbalstu.

Lai cik labs un aizraujošs ir romāns, to nedrīkst uztvert kā vēsturisku patiesību vai Pētera biogrāfiju. Tolstojs kā jau raksnieks ir atainojis tos faktus, kas viņam bija noderīgi romānā…

Pēteris un Katrīna. Katrīna pēc Pētera nāves valdīja pār Krieviju līdz savai nāvei.

Ja nepietiek ar Tolstoja romānu…kā man (Janus grāmatnīcā). Vērtējums: 5/5