Bez Ziemassvētkiem? Džons Grišams

Lasot šo mazo grāmatiņu, pamatīgi izsmējos pagājušajos Ziemassvētkos.

Cik jauki būtu iztikt bez Ziemassvētkiem, viņam iešāvās prātā. Knipja uzsitiens, un jau klāt otraus janvāris. Bez eglītes, bez iepirkšanās, bez nevajadzīgām dāvanām, bez dzeramnaudas, bez kņadas un ietinamā papīra, bez cilvēku pūļiem un satiksmes sasstrēgumiem, bez augļu kūkas, dzeramā un šķiņķa, kas nevienam nav vajadzīgi, bez Rūdolfa un Frostija, bez biroja ballītes un veltas naudas izšķiešanas. Viņa saraksts auga augumā. Saliecies pār stūri, Luters sāka smaidīt, tīksminādamies par siltuma plūsmu no mašīnas grīdas un sapņodams par tīkamo izvairīšanos no Ziemassvētkiem.

Sākums ir jauks un ideja prātīga, īpaši pēc Lutera aprēķina par iepriekšējos Ziemassvētkos patērētajiem sešiem tūkstošiem dolāru. Tomēr sabiedrība ir pilnīgā neizpratnē par svētku nesvinēšanu, tas ir kaut kas nepiedodams.

- Labi, būšu pavisam atklāts, Nora, – viņš teica, noliekdamies un pievirzīdamies vēl ciešāk. – No uzticama avota esmu dzirdējis, ka jūs ar Luteru grasoties šogad neievērot Ziemassvētkus.

- Jā, kaut kas tamlīdzīgs.

- Nekad neesmu neko tādu dzirdējis, – mācītāja balss skanēja tā, it kā Krenki būtu atklājuši jaunu grēka veidu.

Kaimiņi visādi cenšas vest Krenkus pie prāta.

Tas bija nemierīgs vakars Hemlokā. Trakulīgi korāļu dziedātāju bari pie Krenku mājas nomainīja cits citu. Viņiem bieži pievienojās attiecīgā brīža sajūsminātie kaimiņi. Bija reize, kad korim aiz muguras no Lauvu kluba sāka skandēt: “Mēs gribam Frostiju!”

Parādījās pašdarinātas izkārtnes, pieprasot: “Atbrīvojiet Frostiju!” – un pirmo zemē iestiprināja neviens cits kā Spaiks Fromeijers.

Diezgan traki, vai ne? Bet ar to vēl viss nebeidzas, trakākais tikai sākas. Krenkiem nākas atteikties no kruīza un dažu stundu laikā tomēr sapost māju un sarīkot viesības. Un tad vēl tas briesmīgais sniegavīrs uz jumta!

Redzot Luteru uz vēdera šļūcam lejā no jumta, it kā viņš dzītos pakaļ Frostijam, Volta Šīla spēki bija galā. Viņš smējās un smējās, kamēr vairs nespēja atliekt muguru. Beva šausmās vēroja notiekošo.

- Izbeidz, Volt! – viņa iekliedzās. – Dari kaut ko!

Luters karājās ar galvu uz leju un griezās riņķī augstu virs betonētā ceļa, kājām gandrīz skarot notekcauruli.

Viņš bezpalīdzīgi šūpojās un griezās virs piebraucamā ceļa. Pēc vairākiem apļiem aukla un virve tā savijās kopā, ka pārstāja griezties. Luteram kļuva slikti, viņš uz mirkli pievēra acis. Kā lai vemj, ja atrodas ar kājām gaisā?

Viss, protams, beidzas laimīgi. Nākas vien aizdomāties vai var un vai vajag no svētkiem izvairīties, jeb arī mēs esam svētku gūstekņi?

Jauka lasāmviela Ziemassvētkos.

Ceļojums uz Tralalā. Vladimirs Kaminers

Izdevusi izdevniecība “AGB” 2003.gadā, 144 lpp, sērijā “Vēja suņa romāns”.

Īsts dēku romāns (ja tā var saukt grāmatu, kas sastāv no stāstiem, kurus saista autors kā personāžs) ar notikušiem un nenotikušiem ceļojumiem sanācis Vladimiram Kamineram (dzimis 1967.g. Maskavā), kurš ir viens no zināmākajiem Berlīnes krieviem, žurnālists, dīdžejs, rakstnieks. “Ceļojums uz Tralalā” sastāv no vairākiem pārsteidzošiem, vietām gandrīz neticamiem ceļojumu atstāstiem: kā autors ar draugu taisās uz Parīzi, bet tā arī neaizbrauc, toties tur nokļūst citi krievi un kā tad viņiem tur iet, par tēvoci Borisu, kurš nokļūst pavisam savādā Parīzē, kā vācieši Krimā atrod daudzas jo daudzas Jozefa Boisa pēdas no kara gadiem un tā tālāk. Paradoksi un brīnīšanās. Labs humors. Stāsti, ko varētu stāstīt labā draugu kompānijā kaut ko malkojot. Atgādina filmu “Nacionālās makšķerēšanas īpatnības”.

Par Ameriku:

[...] pie pirmā “makdonalda” Puškina laukumā uzreiz izveidojās trīsarpus kilometrus gara rinda – tā nenoturējās pat gadu.

Par Dāniju:

Mēs ar Andreju īstenībā bijām domājuši stopojot izbraukāt Dāniju un apmeklēt arī dažas salas, lai iepazītu zemi. Nekas no tā neiznāca, divas nedēļas tā arī palikām iestiguši Kristiānā, šajā dīkdieņu paradīzē. Tur bija garlaicīgi un reizē aizraujoši. Es iemācījos dziedāt afrikāniski, un Andrejs tur sastapa ļaudis, kuriem nebija ne jausmas par “Yesterday” un vispār par ” bītliem”. Viņi uzskatīja Andreju par mūzikas ģēniju. Viņi paši bija ieradušies no zemēm, par kurām mums savukārt nebija ne jausmas.

Grāmata atklāj interesantus faktus par 90-to gadu sākuma Eiropas sabiedrību un vēl senākiem notikumiem (par Parīzi ir trakākais no tiem, bet lasiet paši, lai paliek intriga) un parāda domāšanas atšķirības starp Austrumiem un Rietumiem.

Vērtējums: 5/5 Žēl, ka tik īss.

Brīnos, ka esmu tik priecīgs. Johanness M. Zimmels

Izdevis apgāds “Jumava” 2002.gadā, 328 lpp

Šis austriešu rakstnieka (reizēm gan Zimmels tiek dēvēts par vācu rakstnieku, bet tas iespējams tāpēc, ka Austrija vienmēr bijusi ciešā saistībā ar Vāciju un tāpēc, ka vecāki bija vācieši no Hamburgas) Johannessa Mario Zimmela romāns pirmo reizi izdots 1949.gadā un tā pamatā ir patiesi notikumi, kas risinājās 1943.gada vasarā kādā Rietumvācijas pilsētā. Autors ir izmainījis darbības vietu, laiku un personu vārdus, un mēģina restaurēt sarunas un attiecības kādas varēja risināties starp uzlidojuma laikā kādā Vīnes nama pagrabā iesprostotiem septiņiem savstarpēji nepazīstamiem cilvēkiem. Pamazām atklājas šo cilvēku patiesā būtība, uzplaukst mīlestība un naids, bet pāri visam (kā jau Zimmela romānos) strāvo ticība labajam, cilvēkmīlestība un uzupurēšanās.

Nav sākuma, un nav beigu. Mēs nemitīgi maināmies. Nekad mēs neesam tie paši.

Tumsa pārvērš cilvēkus. Viņi domā, ka ir vieni, ja viens otru neredz, un uzdrošinās pateikt to, kas viņiem dienas gaismā šķistu baigs.

Vairākas dienas iesprostoti tumsā, varoņi nezaudē cerību un cilvēciskumu, viņi spēj pat priecāties un palīdz viens otram pat riskējot ar savu dzīvību.

- Domāju gan, ka šis būs labs rīts, – atteica priesteris. – Tas ir pavisam īpašs rīts. Jau sen es nebiju piedzīvojis tik patīkamu rītu.

- Es arī ne, – atteica Fābers. – Vai zināt, būt ieslēgtam šeit ir taisni patīkami. Tad tā pa īstam var priecāties par to brīdi, kad tevi atbrīvos.

- Šovakar, – paredzēja priesteris, – mēs atstāsim pagrabu. Tas taču ir pārāk smieklīgi. Padomājiet taču. Mēs atstāsim pagrabu. Un kurp mēs atgriezīsimies? Savā vakardienas dzīvē, tajās pašās briesmās, tajā pašā netīrajā laikā. Es domāju, ka tas viss man jau ir līdz acīm. Un tagad es tik bērnišķīgi priecājos par to, ka nemaz nevaru izstāstīt.

- Par ko jūs priecājaties, cienīgtēvs? – jautāja Zuzanna.

- Par dzīvi, – atbildēja Reinholds Gontards, – par dzīvi, ar kuru es netieku galā. Domāju, ka esmu neprātis.

Vērtējums: 4/5. Sižets patiešām interesants, bet mazliet kaitināja Zimmela gandrīz vai uzspēlētais optimisms un domu graudi. “Tu nedrīksti pārlieku bēdāties…” tas šķita pieņemami un vajadzīgi, bet šajā darbā – drusku par daudz.

Putnubiedēklis. Ronalds Hjū Morisons

Izdevusi izdevniecība AGB “Vēja suņa klasikas” sērijā 2004.g., 216 lpp., sarakstīta/izdota 1963.g. Šis Ronalda Hjū Morisona romāns pārstāv Jaunzēlandi manā 80/80 topā.

Šo šarmanto, bet vietām šausminošo, vietām neticami smieklīgo romānu diez vai var dēvēt par bērnu/pusaudžu literatūru, bet daži to neuzskata arī par pieaugušo literatūru, jo grāmatas galvenais varonis ir 14 gadīgais Nedijs un daļa no pārējām darbojušamies personām arī ir pusaudži. Vēl Jaunzēlandes mazpilsētiņā dzīvojas Nedija ģimene – skaistā māsa, dzērājs tēvs, kurš sevi lepni dēvē par antikvāru lietu uzpircēju, dzērājs un slinķis tēvocis Etols, apbedīšanas biroja īpašnieks, arī dzērājs, un citi. Viss ir mierīgi līdz brīdim, kad Nedijam nozog vistas un pilsētelē ierodas briesmīga paskata vīrs – Putnubiedēklis…

- Jocīgi, ka vistas joprojām sēž kastē šādā rīta stundā, – es ieminējos, iebāzdams pa stiepļu pinuma žogu žagaru. Sestdienas rītā viņas guļ traki ilgi.

Tajos laikos mēs bijām tik dumji, ka tikai pēc kādām desmit minūtēm sākām pētīt tuvāk, kas īsti notiek būrī. Lesa apakšžoklis nokārās tik zemu, ka man šķita – viņš tūlīt apēdīs sauju melnu spalvu. Šīs spalvas bija vienīgais, ko mēs atradām būrī. [...]

Kamēr mēs kinoteātrī drūmi blenzām ekrānā, tēvocis Etols viesnīcā Federal Hotel izsolīja loterijā mūsu vistas…

Taisni žēl, ka Morisons nav neko daudz uzrakstījis, jo tas, kā viņš raksta – kā sociāli nelabvēlīgs tips par sociāli nelabvēlīgiem tipiem – ir vienkārši brīnišķīgi. Grāmatas pirmais teikums vien ir ko vērts: “Tajā pašā nedēļā, kad tika nozagtas mūsu vistas, Dafnei Morenai pārgrieza rīkli”. Vērtējums: 5/5. Ļoti neparasts romāns.

Pats romāna vaininieks dzimis 1922.g. un visu mūžu nodzīvojis Jaunzēlandes Ziemeļsalas mazpilsētiņā Haverā vectēva celtā mājā. Sliktais zēns bieži nonāca policijas uzmanības lokā par sīkiem pārkāpumiem. Miris 1972.g. pēc kārtējās dzeršanas lēkmes, pirms tam cīnījās ar depresiju, ko izraisīja viņa trešā romāna noraidījums (ak, negantie izdevēji/kritiķi). “Putnubiedēklis” ir viņa pirmais romāns.

Vaildfelholas iemītniece. Anna Brontē

Grāmatu izdevis apgāds “Daugava” 2003. gadā, 468 lpp.

Šis 1849. gadā jaunākās no Brontē māsām sarakstītais romāns ir kā paplašināts izklāsts vecajam teicienam “sievietes liktenis ir mīlēt un ciest”. Anna Brontē attēlo romantisku mīlestību, kas piedzīvo smagu vilšanos nepamatotu cerību dēļ. Galvenā varone Helēna ir kā mūsu Blaumaņa Kristīne – naiva savā cerībā padarīt konkrēto vīrieti labāku. Pati Helēna ir īsts sievietes ideāls.

Romāns sarakstīts kā iemīlējušos puiša Gilberta atmiņu stāstījums savam draugam: kā viņš satiek noslēpumaino svešinieci (Helēnu) un pamazām iegūst viņas uzticēšanos un draudzību, kā iemīlas un uzzina, kas viņa ir īstenībā, lasa viņas dienasgrāmatu, pacietīgi gaida un kā viss beigās laimīgi (protams) beidzas.

Anna Brontē ir izveidojusi smalkus varoņu psiholoģiskos portretus, kādi nu bija tiem laikiem piemēroti un iedomājami. Caur galvenajiem varoņiem viņa pauž savus uzskatus par sievietes un vīrieša attiecībām un sievietes lomu sabiedrībā. Būtībā tāds smeldzīgi pamācošs mīlas stāsts.

- Nereti jaunas dāmas savas vieglprātības dēļ kļuvušas par blēžu upuriem, un citas garaspēka trūkuma dēļ iekritušas viltnieku slazdos un padevušās kārdinājumam [...]

- Labi, es nebūšu ne vieglprātīga, ne vāja.

- Atceries apustuli Pēteri, Helēn! Neplāties, bet esi modra! Uzmani pati savas acis un ausis, jo tās ved uz tavu sirdi! [...] Lai tavas acis top aklas pret ārējo pievilcību, ausis kurlas pret glaimiem un lišķīgu tērzēšanu. Tas viss nav nekā vērts, pat mazāk – tās ir lamatas un vilinātājtīkli, kas pievelk nepiesardzīgas būtnes viņām par postu. Vissvarīgākie, beigu beigās, ir principi un tikai pēc tam veselais saprāts, godājams stāvoklis un pārticība.

Dažas lietas pasaulē nemainās… Vērtējums 4/5. Klasika, bet dažas nianses likās pārāk ideālistiskas no šodienas skatu punkta.

Tu nedrīksti pārlieku bēdāties…Johanness M. Zimmels

Pats Zimmels tiek pieskaitīts veiksmīgākajiem mūsdienu autoriem, bet “Tu nedrīksti pārlieku bēdāties…” varētu pieskaitīt pie optimistiskākajiem un dzīvespriecīgākajiem literārajiem darbiem.

 Grāmata izdota 2002. gadā izdevniecībā “Aplis”, 336 lpp. Tā stāsta par vairāku cilvēku nejaušu satikšanos pēckara Vīnē un jaunas dzīves sākšanu kopā. Satiekas kareivis, kurš grasās izdarīt pašnāvību, ar spītīgu tantuku, mācītu mūrnieci, viņi satiek bijušo bagātnieku, kurš dzīvo savas mājas drupās un cenšas palīdzēt ielasmeitai un tās mazajai meitiņai. Šie savādie cilvēki pamazām sadraudzējas un nolemj atjaunot māju, viņiem palīgā nāk būvfirmas īpašnieks, bijušais miesnieks, kurš necieš augstākās sabiedrības dzīvi, ko spiests dzīvot. Un tā pateicoties dažādiem gandrīz neticamiem notikumiem, viņiem izdodas sasniegt savu mērķi.

Mēs dzīvojam sliktā pasaulē, kungs, – viņš teica, – ja mēs visi nemēģināsim sagādāt cits citam pēc iespējas vairāk prieka, tad mēs neņemsim labu galu.

Veca patiesība vēsta, ka kaut kas slikts allaž notiek tad, kad ilgāku laiku ir klājies labi. Arī šādā veidā tiek regulēts dzīves ritums. Viņš saprata, ka nenākas būt pārāk noskumušam, jo laime jau mina uz papēžiem. Un viņš arī saprata, ka bija muļķīgi pārlieku priecāties par šo sekojošo laimi un ar sirdi pieķerties tādam īsam svētlaimes brīdim, jo arī tas nevarēja ilgt mūžīgi.

Sākumā drusku kaitina Zimmela rakstības stils – tāds vāciski lēns, bet pamazām notikumi ierauj lasītāju kā atvarā un attapšanās notiek tikai aizverot grāmatas vākus. Kā jau teicu, ļoti optimistisks darbs ar zināmu devu humora un ticību labajam. Iesaku izlasīt tiem, kam dzīve liekas drūma un zudušas cerības. Vērtējums: 5/5.

Dievu rotaļlietas. Stīvens Frajs

 Ne gluži lubene, bet tomēr…tāda kā prastuma piegarša palika pēc izlasīšanas. Diez vai ir korekti salīdzināt šo britu aktiera-rakstnieka romānu ar klasiku – Aleksandra Dimā “Grāfu Monte Kristo” – kā raksta viens recenzents: “Grāfs Monte Kristo dot.com paaudzei…”. Stīvens Frajs ir aizņēmies sižetu un pārnesis to mūsdienās. Sākums ir tīri tā neko, bet uz beigām rodas sajūta, ka autors pārāk noņēmies ar sākumu un vidu, un smalki izstrādātām beigām nav pieticis spēka/laika. Arī vairums dialogu ir nepārliecinoši, pārāk vienkāršoti, piemēram, dialogs starp Nedu un narkotiku tirgoni un viņa meitu. Līdz ar to arī mana vilšanās.

“Dievu rotaļlietas” dienas gaismu ieraudzījušas 2001. gadā, latviski izdevis apgāds “Atēna” 2003. gadā, 365 lpp. Dimā fabula – jauks jauns puisis, kuru ienīst viņa “draugi” viņa jaukuma dēļ, mīļotā meitene, kāda vēstule, kas izposta viņa dzīvi, ieslodzījums uz salas, veca vīra pamācības un veiksmīga bēgšana, iegūta bagātība, pārdomāts atriebības plāns un voila!

Tas Neds bija bijis tik nevainīgs, izbijies un kļuvis akls no šīs pasaules un tās nežēlības kā jaunpiedzimis kucēns. […] Neds, kurš tagad devās ceļā, bija pilnīgi cita cilvēciska būtne, cilvēks ar dzelzs gribu, atriebes eņģelis – Dieva rīks.

Vērtējums 3,5/5. Žēl, ka tā. Iespējams, ka būs cilvēki, kuriem šis romāns ļoti patiks, ja es to būtu lasījusi pirms dažiem gadiem, iespējams, ka vērtējums būtu bjiis labāks.