Lasīšanu biju uz brīdi pārtraukusi pēc tam, kad aplauzos ar Džīnas Kalagridisas “Bordžijas līgavu”. Šo grāmatu ieteica draudzene, kas mēdz lasīt arī nopietnu un labu literatūru, arī teksts uz aizmugurējā vāka šķita daudzsološs, tāpēc nepievērsu uzmanību izdevniecībai. Vairāk šādu kļūdu nepieļaušu. Ja būtu paskatījusies, ka grāmatu izdevis “Kontinents”, aiztaupītu sev pāris stundas, kuras pavadīju mēģinot tikt cauri pirmajām pārsimt lapaspusēm. Pēc tam aiznesu atpakaļ uz bibliotēku.

Teikšu īsi: prasta lubene. Sižets ir labs (par meiteni, kur spiesta ieprecēties Bordžiju ģimenē un beigās nonāk arī pāvesta galmā) un labā izpildījumā sanāktu lieliska grāmata. Bet visu izbojā tizlā valoda. Vai nu tā ir autores vaina vai arī tulkotājam rokas aug no pakaļas, bet valoda ir nebaudāma. Tik daudz liekvārdības. It kā gari un izsmeļoši apraksti, bet aprakstīto telpu vai cilvēkus tik un tā savā acu priekšā uzburt nespēj. Tas ir jādara ar piepūli. Tas ko Maksanss Fermīns “Opijā” spēj uzburt ar pāris teikumiem, Džīna nespēj divās lapaspusēs. 

Kā pilnīgs kontrasts ir Sāras Dinānas “Kurtizānes sabiedrotais”, ko lasu pašlaik. Arī sižets uz vēsturiskās Itālijas fona, bet valoda daudz baudāmāka. Izdevusi “Atēna”.

Izdevis Jāņa Rozes apgāds 2005.g., 224 lpp.

Varbūt šķitīs par skaļu teikts, bet, manuprāt, Lato Lapsa māk rakstīt ceļojumu aprakstus. Šī konkrētā grāmata ir par viņa ceļujumu pa Sibīriju (ja pareizi atceros, tad 2004.g.). Lapsa pabija Krievijas attālo reģionu lielpilsētās, pavisam mežonīgos nostūros, apmeklēja zelta raktuves un bijušo lēģeru vietas, un leģendāro Baikāla-Amūras maģistrāli. Gadījās arī satikt lāci. Zelta skalotāja Marija, zeku dzīves pazinējs Boriss, šamaņu pētnieks Fēlikss ir tikai daži no ceļā sastaptajiem varoņiem. Ļoti kolorīti stāsti.

Zelta skalotāja Marija par dzīvi:

“Iedomājies – pilsētiņa stāv uz ogļu slāņiem, kuru pietiktu gadsimtiem, bet apkures nav. Un darba nav. Nekāda. Jā, man ir šuvējas profesija, bet kam tad es šajos laikos šūšu? Kam tas vajadzīgs, ja viss pilns ar ķīniešu lētajām šmotkām? Vienīgais – zelts. Zelts ir vajadzīgs visiem. Zeltu var pārdot. Protams, ja māk…”

Kāda žurnālista stāstītais Lapsam par Vladivostoku:

“Pierobežas ostas pilsētā, kura ir tik tālu no galvaspilsētas, dzīve rit pēc saviem likumiem. Precīzāk – po poņatijam. Kurš tur ir autoritāte, kam ir reāla nauda? Zvejniekiem kontrabandistiem, malumedniekiem, automobiļu biznesa blēžiem. Ar viņiem arī nākas runāt vietējai varai, vēlas tā to vai ne. Un labāk, lai saruna notiktu abpusēji saprotamā valodā. Tātad arī varai jābūt no tām pašām autoritāšu aprindām.”

Vērtējums: 5/5. Iesaku grāmatu tiem, kam interesē Tālie Austrumi un Sibīrija. Ir arī fotogrāfijas piedzīvojumu ilustrācijai.

Izdevis apgāds Zvaigzne ABC 2004.g., spāniski 1994.g., 174 lpp. Pārstāv Kolumbiju pasaules grāmatu topā.

Mītiskais un reālais ir gandrīz neatšķirami savijies šajā kolumbiešu rakstnieka stāstā par marķīza meitu Sjervu Mariju un katoļu priesteri Kaijetano Delauru, kuri ir vienlīdz mīlētāji un grēcinieki. Mīlestība pārvēršas apmātībā un sabiedrībai nesaprotama/nepieņemama uzvedība – dēmonu izdzīšanā un traģēdijā.

- Es esmu ļaunāka nekā mēris, – viņa teica.

Delaura neatbildēja ar vārdiem no evanģēlija, bet ar citātu no Garsilaso:

- To nodarīt vari vien tam, kas to izturēt spētu.

Būtībā gandrīz neticamais stāsts ir par neloģiskiem aizspriedumiem 18.gs. Kolumbijā  un mīlestības (kaislības) postošo spēku. Savādā kārtā blakus sižeti (ja tā tos var nosaukt – par Marijas māti, par ārsta zirgu u.c.) likās saistošāki par to, kas notiek ar Mariju.

Vērtējums: 4/5. Spēju novērtēt autora meistarību, bet romāns mani garlaikoja.

Izdevniecība AGB, 2005.g., vāciski 1984.g., 96 lpp.

Kontrabass ir milzu instruments, neparocīgs nēsāšanai, būtībā nepatīkams pēc skaņas, ja atskaņots viens pats un parasti nobāzts orķestra aizmugurē. Ar to ir jārēķinās cilvēkam, kurš pievēršas kontrabasa spēlei – kontrabass vienmēr būs starp šo cilvēku un pārējo pasauli, aizņems vietu, bet nesniegs tā spēlētājam nekādu cieņu un ievērību. Par to visu monologā runā Zīskinda romāna varonis – vācu standartpilsonis mākslinieks. Viņš reizē mīl un ienīst šo instrumentu. Un tā ir visa viņa dzīve, pat iecerēto meiteni viņš iztēlojas kā kontrabasu.

Man gribētos arī tiesības vienreiz runāt skaidru valodu, lai neviens nedomātu, ka Valsts orķestra dalībniekam nav šādu problēmu. Jo man jau divus gadus nav bijis sievietes, un vainīgs ir viņš! Pēdējā reize bija 1978.gadā, toreiz es viņu paslēpu vannas istabā, bet tas neko nelīdzēja, viņa gars lidinājās virs mums kā fermāta…

“Kontrabass” ir pēdējos gados vācu valodā visbiežāk inscinētais darbs, jo kontrabasu simboliski varētu uzskatīt par šī cilvēka dzīves cietumu. Viņš ir tā piesaistīts savam darbam, ka nespēj neko mainīt savā dzīvē. Visu mūžu būt kontrabasistam, spēlēt orķestrī – tā ir tāda drošības sajūta par savas dzīves nemainīgumu, kas viņam uzdzen bailes. Nekad viņš nebūs kas cits, nekas viņa dzīvē nemainīsies…

Vērtējums: 4/5. Mani tomēr mazliet garlaikoja šis monologs.

Izdevis apgāds “Atēna” 2007.g., spāniski 1955.g., 152 lpp.

Pārstāv Meksiku manā pasaules apceļošanas sarakstā.

Sanāks atkārtoties, bet tomēr man jāizstāsta, ka Huans Rulfo (1918-1986, Meksika), radīja to, kas literatūrā pazīstams kā maģiskais reālisms, izmantojot īstenības un teiksmu pasaules pretstatīšanu: rēgu klātbūtni, sāpju pilnu vēju utml. Un šis viņa vienīgais romāns ir īsts maģiskā reālisma meistardarbs.

Romāna sākumā Pedro Paramo dēls Huans tēva meklējumos ierodas Komalā. Tur viņš atrod spoku pilsētu. Pāreja starp reālo un iedomāto stāstījumā ir gandrīz netverama. Jo dziļāk iekšā Komalā, jo mazāks skaidrs kas eksistē un kas nē. Varoņiem ir gan dzīvo, gan mirušo pazīmes un beigās šķiet, ka arī Huans īstenībā ir miris.

- Māte man stāstīja par kādu Damianu, kas agrīnās dienās esot mani auklējusi. Tā esat jūs?

- Jā, es pati. Pazīstu tevi kopš tā mirkļa, kad pirmoreiz atvēri acis.

- Iešu jums līdzi. Te man nedod miera visādi kliedzieni. [...]

- Bet kā tad es lai zinātu? Jau daudzus gadus es vairs neko nezinu.

- Tādā gadījumā – kā tad atnācāt satikt mani?

- …..

- Vai jūs esat dzīva, Damiana? Sakiet man to, Damiana!

Piepeši es biju palicis viens šajās tukšajās ielās. Mājās bez jumtiem caur logiem bija redzami sīkstu nezāļu puduri.

Rulfo “Pedro Paramo” ir būtiski iespaidojis Latīņamerikas rakstniekus, piemēram, Gabrielu Garsiju Markesu.

Vērtējums: 5/5

Izdevis apgāds “Jumava” 2005.g. sērijā “Modernais romāns”, zviedriski izdots 2002.g., 275 lpp.

Šai romānā ir viss, ko iecienījuši bestselleru lasītāji: noslēpumi, šausmas un pāri visam stāvoša mīlestība ar vēsturisku sižetu un detektīvromāna cienīgām iezīmēm. Tāds pamatīgs kokteilis, bet autoram ir izdevies sajaukt pareizās sastāvdaļas pareizās proporcijās.

Romāna galvenais varonis ir punduris, kurš ar savu kroplo izskatu izrausa šausmas līdzcilvēkos. Bez tam viņš ir kurlmēms, bet spēj lasīt citu cilvēku domas. Šo spēju dēļ viņam nākas daudz ciest un nonākt neparastās vietās, bet, lai kur viņš dotos, viņš visur meklē savu mūža mīlestību, atrod to un brutālā veidā pazaudē. Tad viņš pārtop par tādu kā “atriebes enģeli”. Tomēr romāns beidzas gaišā noskaņā un varētu pat teikt – laimīgi.

No kādas vietas viņpus laika Herkuls dzirdēja meiteni skaidrojam, ka viņa jau sen esot atriebta, ka cietsirdība neesot vajadzīga un asinskāre, ja viņš neapstāšoties, Herkulu saindēšot. Herkuls dzirdēja viņu apliecinām savu mūžīgo mīlestību un to, ka nāve nav beigas, bet jaunas eksistences sākums, kurā viņi pamazām atkal apvienosies.

Tāds gandrīz vai riebīguma (cilvēku ļaunuma dēļ) pilns mīlas stāsts. Vēl jāpiebilst, ka romānam piešķirta prestižā Zviedrijas Augusta prēmija kā gada labākajai grāmatai.

Vērtējums: 5/5. Izklaidei un vienlaicīgi emocionālās spriedzes radīšanai der lieliski. Daudz labāks par visiem da vinči kodiem.

Izdevis apgāds “Atēna” 2005.g., franciski 2002.g., 111 lpp.

Skaists un bīstams stāsts par drosmi, kaislību un iekāri – atklāt svešas zemes noslēpumus un atrast īpašu sievieti. Šī vēlme ir stiprāka par veselo saprātu un visiem brīdinājumiem. Kā opijs….

Romāns stāsta par kādu angli, kurš ierodas Ķīnā ar mērķi izzināt baltās tējas pagatavošanas noslēpumu (jo ļoti ilgu laiku baltā tēja bija tikai Ķīnas augstmaņu privilēģija). Savos meklējumos viņs sastop kādu sievieti, kurā neprātīgi iemīlas. Šī mīlestība ir tikpat bīstama kā baltās tējas noslēpuma atklāšana. Un beigās vēl opijs. Kas svarīgāks, kas bīstamāk? Neko vairāk no satura neatklāšu, lai paliek noslēpums, ko atklāt stāsta beigās.

- Esmu ieradies tējas dēļ. Ne tālab, lai kļūtu par jebkura cilvēka īpašumu.

Vans ilgu brīdi palika nesatricināmi mierīgs. Pēc tam piecēlās, pagriezās, ļāva noslīdēt tunikai un parādīja plecu, uz kura bija tāds pats tetovējums kā Loanai.

- Arī es teicu to pašu, pirms sāku strādāt Lu Čeņam.

Vērtējums: 5/5. “Opijs” ir gandrīz tik smalks darbs kā japāņu haika, neviena lieka vārda, tai pašā laikā ļoti dziļas emocijas un sajūtas. Īsts baudījums, kas beidzas pārāk ātri. Var tikai apbrīnot autora talantu.

Izdevis apgāds Zvaigzne ABC, 2003.g., 199 lpp., čehu valodā 1976.g. Pārstāv Čehiju manā 80/80 pasaules grāmatu topā.

Viss sākas ar medmāsas zvanu slavenam pianistam par gaidāmo bērnu. Lieki teikt, ka pianists par to nav sajūsmā, sajūsmā nav arī medmāsa, bet tā vien gribas ticēt pianista mīlai…. Ar šo frivolo notikumu sākas vairāku cilvēku riņķa dancis kādā Čehijas kūrortā. Vēlme tikt vienam no otra vaļā, maldīšanās savās iedomās, kādam pat atvadīšanās no valsts (atcerieties, ka tā ir padomju Čehija).

Palicis viens, Klūma prātoja par puiša ieceri un to, kāpēc viņš tai nepiekrita. ne jau tāpēc, ka būtu morāli cildenāks par ģitāristu, bet tāpēc, ka bija ģļēvāks. bailes, ka viņu var apsūdzēt par līdzdalību slepkavībā, nebija mazākas par bailēm, ka viņš tiktu atzīts par bērna tēvu.

Cik tas ir smieklīgi! Tablete kabatā piešķīra katram Jakuba solim skatuvisku patosu un ļāva savu dzīvi darīt par cildenu mītu. Viņš bija pārliecināts, ka zīdpapīrā nēsā nāvi, bet tur bija tikai klusi Škrētas smiekli.

Varbūt savādi, bet šai nelielajā romānā ir atspoguļota vesela sabiedrība un tās tikumi: krāpšana, negribēts bērns un manipulēšana ar to, indivīds kurš ir nemierā ar pastāvošo varu, jūtas tās apspiests un ārzemnieks, kas jūtas brīnišķīgi un bauda dzīvi, dakteris, kuru interesē tikai viņa darbs, meitene, kura iedomājas esam radīta kam cildenākam nekā medmāsas darbam miestā un puisis, kurš šo uzpūtīgo skuķi mīl, pa vidam vēl pensionāri, kas bravūrīgi ķersta suņus. Īsts farss un autoram to izdodas nesabojāt ar banālām beigām.

Vērtējums: 5/5

Izdevniecība AGB sērijā “Tik un tā”, 2006.g., 288 lpp.

Ja kāds atceras uzņēmīgu latviešu grupiņu, kuri ar pielāgotām ugunsdzēsēju mašīnām devās trīs mēnešu ceļojumā pa Centrālo un Dienvidameriku, tad šī lūk ir viņu ceļojuma dokumentētā versija ar autora fotogrāfijām. Fotogrāfiju ir daudz un tās patīkami atsvaidzina diezgan vienmuļo tekstu. Stāstījumu pat varētu nosaukt par atskaiti, pietrūkst emociju, tādas īstas ceļojuma emocionālas izdzīvošanas. Tāds ķeksīša veida skrējiens caur inku un citu seno tautu atstātajām vēstures liecībām, kas nogurdina gan pašus ceļotājus, gan lasītāju. Tāpat biežāk var lasīt, ka Andris ar Valdi atkal strīdās, nevis kādu kolorītu aprakstu par vietējo dzīvi.

No džungļiem pašlaik te attīrīti tikai aptuveni 20 procenti reliģisko būvju. Arheologi atklājuši, ka Toninas reliģiskās būves tikušas apraktas un tas noticis laikā, kad sabrukusi maiju impērija. Pastāv teorija, ka impērijas sabrukšanas process noticis iekšēji un ļoti organizēti.

Iebraucam kādā pilsētiņā, no kuras ir taisnākais ceļš atpakaļ uz automaģistrāli, bet arī pa to viņi atsakās braukt. Neatliek nekas cits, kā apdzīt pirmo mašīnu un, spiežot pie ceļa malas, piespiest apstāties. Seko diezgan asa vārdu pārmaiņa latviešu un krievu valodā, pēc kuras daudz netrūkst, lai mašīnas atlikušo ceļu līdz Buenosairesai turpinātu katra atsevišķi.

Pieļauju, ka ceļojuma problēma slēpās ekspedīcijas sagatavošanas steigā un ceļotāju atlasē. Dalībnieki reāli neapzinājās un nebija gatavi kopā ceļot tik ilgu laiku. Reizēm dalībnieku rīcība šķita vienkārši muļķīga, kaut vai gadījums Panamā (ja pareizi atceros), kad neskatoties uz brīdinājumu, ka pēc tumsas iestāšanās nav droši iet pa attiecīgo kvartālu pastaigāties, vairāki tomēr devās ārā, viena dāma tika zibenīgi apzagta un ar to viņas ceļojums arī beidzās.

Kopumā ekspedīcija izbrauca cauri 11 valstīm un ceļojums kā tāds ir apsveicams un cienījams. Žēl, ka grāmatai kaut kas pietrūkst. Vērtējums: 3,5/5

Agrāk vairījos no latīņamerikāņu un skandināvu autoriem. No pirmajiem tāpēc, ka nesimpatizēja viņu darbos atspoguļotā pasaules uztvere (vismaz es tā biju iedomājusies), visas tās intrigas, rančo, sombrēro, tekila, tuksneši, noziedzība, spoki utt. Tagad atzīstu, ka kļūdījos. Piemēram, Huana Rulfo “Pedro Paramo”, kas būtībā ir maģiskā reālisma stūrakmens, man ļoti patika. No otrajiem – skandināviem – vairāk vai mazāk vairos joprojām. It īpaši norvēģiem ir tādas skarbas ģimenes sāgas. Skarbā ziemeļu daba atstāj iespaidu uz cilvēku domāšanu un rīcību. Kā spilgts piemērs ir Hannes Eštavīkas “Mācītāja“, arī pavisam nesen lasītais Karla Juhana Valgrēna “Gaišreģis” ir diezgan skarbs darbs.

Pašlaik vēl pilnīgi neapgūts lauks man ir āfrikāņi. Pieļauju, ka būs zināmas grūtības ar darbu atrašanu, kurus es gribētu izlasīt. Senāk vergu tirdzniecība, pēc tam un tagad savstarpējie kari, bads un citi apstākļi, protams, ietekmē rakstnieku darbu saturu un man nepavisam negribas lasīt par divu cilšu savstarpējo karu ar visām no tā izrietošajām sekām.

Tie, kas seko līdzi šeit rakstītajam, būs ievērojuši, ka es nelasu visādas Danielas Stīlas, Rozamundes Pilčeres, Noras Robertsas un tamlīdzīgus “sieviešu romānus”. Starp citu, tas skan tā it kā tikai sievietes šādus romānus drīkstētu lasīt vai arī viņas drīkstētu lasīt tikai šādus romānus. Jā, godīgi atzīstos, ka kādreiz arī es lasīju šitās sēnalas. Tas bija vidusskolas laikā. Izlasīju kādus 20 un sapratu, ka visi viņi būtībā ir vienādi un man par seklu. Man nav nekas pret romantiku, mīlestības romāniem, bet ne tādā līmenī kā augstāk minētās autores cep. Bet nekad nesaki nekad, arī Zimmels nav tālu no viņām….

Grāmatu apskati būs pavisam drīz.