Etnogrāfs Rakanons ar komandu Visu planētu savienības vārdā pēta kādu jaunatklātu, nelielu planētu. Planētu savienības ienaidnieki iznīcina etnogrāfiskās ekspedīcijas kuģi un dzīvs paliek tikai Rakanons. Ar vietējo iedzīvotāju grupu viņš dodas pāri pus planētai meklēt ienaidnieku bāzi un to iznīcināt.

Kad pirmo reizi lasīju Le Gvinu, kādu brīdi biju kā transā un sapratu, ka viņa ir mana rakstniece un gribu vēl. Noskaidroju, ka „Tumsas kreisā roka” ir Hainiš cikla ceturtā grāmata. Tas nekas, jo cikls nav cieši saistīts un noteiktā secībā lasīt nav obligāti. Tomēr kārtības labad sāku ar sākumu.

Tātad „Rakanona planēta” (vai “Rakanona pasaule”, es palieku pie krievu valodas izdevuma nosaukuma, jo tieši to lasīju) ir Hainiš cikla pirmā grāmata. Vienkāršāka un ne tik dziļa kā „Tumsas kreisā roka”. Tomēr jau šeit ir tas stils un stāsta uzbūve, par ko sajūsminājos iepriekš: pasaule ir ļoti pārdomāta, tiek iepītas senas planētu apdzīvojošo tautu leģendas, paralēli tiek dots ekspedīcijas akadēmisks planētas un tautu raksturojums, ceļojums vienlaikus ir gan fizisks, gan garīgs pārbaudījums. Arī viens cilvēks var paveikt daudz, galvenais – nepadoties.

Grāmata ir plāna, tāpēc neko daudz nevaru stāstīt, lai nesabojātu lasītprieku. Tomēr, neskatoties uz plānumu/ īsumu, le Gvina pamanās pastāstīt tik daudz,  ka man lasot bija sajūta – ceļoju pa turieni kopā ar Rakanonu un šo planētu pazīstu. Gribu pieminēt divas lietas uz šīs planētas, kas man ļoti patika: spārnotie zirgi un apaļā, noslēgtā pilsēta ar enģeļveidīgām būtnēm. Tur jūs gaida pamatīgs pārsteigums! Par to autorei cepumiņš.

Vērtējums: 4/5

Mani gaida vēl sešas Hainiš cikla grāmatas un drīzumā lasīšu otro: „Planet of Exile”.

Patiess stāsts – dēla atmiņas par mātes pēdējiem dzīves gadiem, viņas cīņu ar vēzi un dzīves svinēšanu par spīti visam. Viņi kopīgi lasa grāmatas un diskutē par izlasīto, kas noved arī pie aktuālo notikumu un garīgo vērtību apspriešanas un atmiņām par mātes dzīvi, viņas pašaizliedzīgo darbu bēgļu nometnēs un Afganistānas bibliotēkas projektā.

Grāmata par grāmatām, ģimeni, dzīvi un nāvi. Skaists, aizkustinošs un cieņas pilns veltījums mātes piemiņai. Te varētu likt punktu, jo neko vairāk nav vajadzības teikt, tomēr jums ir jāzina vairāk.

Books had always been a way for my mother and me to introduce and explore topics that concerned us but made us uneasy, and they had also always given us something to talk about when we were stressed or anxious.

Lasot atzīmēju bezgala daudz vietas un piefiksēju dažas grāmatas no viņu lasītajām, kas mani ieinteresēja: „Crossing to Safety” by Wallace Stegner, „Brat Farrar” by Josephine Tey, „The Elegance of the Hedgehog” by Muriel Barbery. Viss lasīto un pieminēto autoru un darbu saraksts atrodams grāmatas beigās. Viņi aizrautīgi lasa dažādas grāmatas – no reliģiskiem tekstiem līdz kriminālromāniem, bet sarunās par izlasīto dominē pārdomas par cilvēka spēku un vājumu, krietnumu un ļaunumu dažādās situācijās. Caur kopīgo lasīšanu un sarunām Vils vairāk iepazīst māti kā spēcīgu, iedvesmojošu personību. Nevaru iedomāties labāku veidu kā viņi būtu varējuši kopā pavadīt mātes pēdējos gadus.

While reading those books, we wouldn`t be the sick person and the well person; we would simply be a mother and a son entering new worlds together.

Mērija Anna bija interesanta un spēcīga personība. Jaunībā spēlējusi teātri, izaudzinājusi trīs bērnus, strādājusi vairāku skolu administrācijā un lielu savu dzīves daļu veltījusi sieviešu labdarības organizācijai – devusies uz kara zonām, strādājusi bēgļu nometnēs un vēl pēdējā dzīves gadā aktīvi organizēja līdzekļu vākšanu Afganistānas bibliotēku projektam. Viņai ir ļoti daudz draugu, kas pēdējos gados raksta pateicības vēstules un brauc ciemos. Apspriežot karu un labdarību, Vils mātei saka, ka viņa ir drosmīga, uz ko māte atbild, ka tā nav, viņa vienkārši dara visu, ko spēj: the important thing is to do what you can, whenever you can. You just do your best, and that`s all you can do.

Var teikt, ka lasīšana Švalbes ģimenē ir asinīs. Viņi visi lasa, vienmēr, visur. Mērija Anna pastāsta par savām mīļākajām bērnības grāmatām un dažas no šīm grāmatām tiek dāvinātas mazbērniem. Grāmatas veido nepārraujamu saikni starp dažādām paaudzēm un ļauj vienam otru iepazīt, būt tuvāk: books can be how we get closer to each other, and stay close.

Vila mātei ir kāda lasīšanas īpatnība – viņa vienmēr vispirms izlasa grāmatai beigas. Viņa to skaidro kā uztraukuma mazināšanu par gaidāmo sižetu un sliktu grāmatu atsijāšanu: If you read the ends first, you have much less patience for wasting time with that kind of book. Even a well-written book can be silly and a waste of time.

Grāmatas rosina runāt par dažādām tēmām, izprast pasauli, runāt par sāpīgām un privātām lietām netieši, mācīt labo, veicināt saprašanos un nodrošina vislabāko iespējamo izklaidi.

Paralēli grāmatu lasīšanai, Vils sāpīgi apzinās, ka māte mirst un daudz domā par to, kā labāk pavadīt atlikušo laiku un kā/vai runāt par nāvi. Pārsvarā tā ir dzīves svinēšana un mātes labo darbu un panākumu apzināšana, jo Mērija Anna is living while dying un kategoriski iebilst pret viņas „apraudāšanu” dzīvai esot. Vēl tik daudz jāpaspēj un jāpiedzīvo, bet laika ir tik nežēlīgi maz…

I realized then that for all of us, part of the process of Mom`s dying was mourning not just her death but also the death of our dreams of things to come. You don`t really lose the person who has been; you have all those memories.

Mērija Anna vairākkārt uzsver cik ļoti viņai ir palaimējies – viņa līdz pat beigām saglabā veselo saprātu, viņai ir pietiekoši daudz naudas dārgajam ārstēšanas procesam un kaut kāda iemesla pēc viņai ir atvēlēts vairāk laika dzīvošanai kā citiem aizkuņģa dziedzera vēža slimniekiem. Viņai apkārt ir daudz mīloši cilvēki, mazbērni aug un izlasīts tik daudz labu grāmatu. Man šķiet, ka liela nozīme viņas cīņā ar vēzi ir pozitīvajai attieksmei un aktivitātei. Tas kārtējo reizi ir apliecinājums tam, ka viss ir mūsu galvās – vai mēs slīgstam bezcerībā un sevis žēlošanā vai arī izmantojam mums doto laiku pēc iespējas labāk un visā saskatām ko pozitīvu.

Man patika veids kā Vils raksta. Viņš nekrīt emocionālās galējībās, dalās ar personīgu informāciju, tomēr pamanās šo atmiņu stāstījumu paturēt tai patīkamajā zonā, kur netiek pastāstīts pārāk daudz personīgas un pat intīmas informācijas – uzzini par cilvēkiem, bet neesi spiests rakņāties pa viņu netīro veļu. Domāju, ka pie šīs grāmatas es varētu atgriezties pēc kādiem gadiem. Varētu izlasīt arī grāmatu par Patriku Sveiziju, kura cīņa ar šī paša vēža formu bija optimistiska, bet nežēlīgi īsa. Tomēr tagad kādu laiku vajadzētu atturēties no vēžu slimnieku un psiholoģisko problēmu tēmām, jo jūtu, ka ir drusku par daudz.

Vērtējums: 5/5

Krājumā ietverti pieci samērā īsi un izklaidējoši fantāzijas žanra stāsti ar vienojošu tēmu – vasaras brīvdienas. Vasaras brīvdienas, atvaļinājums skan tik forši. Kas gan varētu noiet greizi? Izrādās, ka iespējas ir plašas – no uzjautrinošām līdz šausminošām.

Stāsti nav nekādi izcilie, tomēr uzmanību notur ļoti labi, lasās veikli un beigās vēl pamanās nošokēt ar negaidītu sižeta pavērsienu (kas, loģiski, ir pats labākais brīdis katrā stāstā).

“Cruisin’” by Sarah Mlynowski. Divas draudzenes uz kruīza kuģa sadraudzējas ar meiteni, kura viņām atstāsta dzeltenās preses muļķības par vampīriem un pazudušiem cilvēkiem kruīzu laikā. Paralēli tiek meklēts džeks vienas draudzenes pirmajai reizei. Viduvējs un sasteigts stāsts, bet beigas visu apgrieza kājām gaisā. 3/5

“I Don’t Like Your Girlfriend” by Claudia Gray. Katru gadu koledžas draudzenes tiekas kopīgās brīvdienās ar visām ģimenēm. Vīrieši gan nenojauš, ka patiesībā tas ir regulārs raganu saiets. Stāsta darbība grozās ap divām pusaudzēm, kuras necieš viena otru. Visu vēl ļaunāku padara vienas pusaudzes ideālais draugs. Otra, protams, to puisi grib sev un pamazām sāk prātot – viņš tiešām ir pilnīgi ideāls, vai arī te iesaistīta maģija? Būtu pilnīgi klišejisks un garlaicīgs stāsts, ja ne tā raganu padarīšana un smieklīgais atrisinājums ar puisi. 2/5

 ”The Law of Suspects” by Maureen Johnson. Divas māsas nokļūst villā Francijas laukos. Tēvocis kavējas un viņas garlaikojas vecajā mājā. Viena no māsām satiek savādu kaimiņu, kurš viņai pastāsta par franču revolūciju un īpašo aizdomās turamo likumu. Tālāk seko labs psiholoģiskais/jukušo trilleris. Sākums šķita nevajadzīgi garš, bet pārējais bija riktīgi forši. 4/5

“The Mirror House” by Cassandra Clare. Tikko precējies pāris ar pusaudžiem ģimenes satuvināšanās vārdā pavada medusmēnesi villā Jamaikā. Pludmale tukša, kaimiņu villas pamestas un kalpotāji brīdina par briesmām. Abus pusaudžus tas gan neattur un drīz viņi iepazīstas ar kaimiņieni….Tīri interesants stāsts par ļauno raganu un diezgan bezjēdzīgu laulību. Autore mēģinājusi rakt psiholoģiski dziļāk. Nekāda vaina. Beigas likumsakarīgas. 3,5/5

“Nowhere Is Safe” by Libba Bray. Četri draugi pēc vidusskolas beigšanas apceļo Eiropu. Nauda drīz iet uz beigām un viņi nolemj doties uz kādu lētāku vietu. Izvēle krīt uz Ungāriju (cik var nojaust) un leģendām apvītu ciematu Necuratul. Neviens nav laimīgs viņus tur redzēt, tomēr pēc dažām māņticīgām izdarībām un brīdinājuma neiet mežā, viņus ielaiž ciematā, kur sākas gatavošanās Mardi Gras. Viņi ātri sadraudzējas ar dažiem jauniešiem, kuri ieradušies mājās uz svinībām. Viss ir labi, tomēr jaunieši otrā dienā garlaikojas un brīdinājums šķiet pietiekoši vilinošs, lai to pārkāptu. Tā nu viņi dodas mežā un tālākais ir vienkārši šokējoši un labi. Lai arī vietām šķita sasteigts, tomēr šo var uzskatīt par labāko stāstu krājumā. Man ir zināmas aizdomas, ka autore vienkārši sagrābstījusi visādas leģendas un māņticīgus pastāstus neiedziļinoties to piederībā konkrētai teritorijai, tomēr pasniegusi savu ideju pietiekoši pārliecinoši, lai negribētos tādā ciematiņā nokļūt. 4,5/5

Speciāli pirkt nav vērts, bet (meitenes) lasīt var, kad gribas ko vieglu. Kopumā krājumam lieku 3/5

Piekrītiet, ka saule tikpat skaista lec, cik skaisti noriet. Piekrītiet, ka tur, kur saule ir tagad,  - vienam tā lec, vienam noriet. No vienas puses un no otras puses. Taisnība lampai uz galda, un taisnība tumsai kaktā. Taisnība tiem, kas teic “smird”, un taisnība tiem, kas teic “smaržo”. Ķiploks, piemēram, vienam smaržo, bet otram smird. Jūras aļģes vienam smaržo, otram – smird. Tāpat zirgi, siers, odekoloni, “baltie ceriņi”, “landiši”. No vienas puses un otras puses. Šausmīgi daudz taisnību. Nojukt var, ja nav savējās.

***

Ieslēdz savas mīnuszīmes seifā un tad nāc ļaudīs. Nāc tai dienā vai tai mazajā stundā, kad tu savas pluszīmes vari piespraust pie krūts kā goda zīmes. Un, kaut tā arī būtu tikai viena stunda nedēļā vai gadā, kad tās iemirdzas, – iznāc no būdas šajā vienīgajā. Ar pluszīmēm kā jāņtārpiņiem naktī.

/I. Ziedonis “Epifānijas”/

Attēla avots

Padsmitgadīgais Čārlijs raksta vēstules kādam anonīmam cilvēkam. Vēstulēs viņš stāsta par skolu, dažiem draugiem, kurus viņš tur beidzot iegūst, pirmo mīlestību, savu ģimeni, mirušo tanti, grāmatām, savu emocionāli sarežģīto stāvokli un mēģinājumus iesaistīties dzīvē, ne tikai vērot no malas.

Labu brīdi domāju, ko lai rakstu par šo jauniešu romānu. Tajā ir tik daudz sīku nianšu, kas, izrautas no konteksta, zaudē jēgu. Lai gan vietām romāns ir jautrs un sirsnīgs, tomēr man prātā ir palikusi milzīgā vientulības sajūta un „dzīvošana garām” – katrs ir tik ļoti aizņemts ar sevi, ka nemēģina iedziļināties, ko domā, kas sāp, par ko priecājas cilvēki viņiem blakus. Tas spilgti izpaudās Ziemassvētku apdāvināšanās laikā. Ģimenē Čārliju jau gadiem neviens nav apskāvis un teicis, ka viņu mīl. Tas man likās drausmīgi.

Vai šis romāns būtu par tipisku pusaudžu dzīvi? Varbūt. Ir skola, ir draugu bariņš, kas rīko ballītes, lieto narkotikas, pārguļ, runā par kino un mūziku, uzved lugu un gatavojas lielajai dzīvei koledžās. Ir dīvainis, lai visu stāstu padarītu emocionālāku un ir tipiski vecāki un pārējie radinieki, kuri viens otru ne īpaši mīl. Labi saprotu, kāpēc Dainim šī ir viena no mīļākajām grāmatām, tomēr uz mani tā neatstāja tik dziļu iespaidu kā „The Fault in Our Stars”. Nespēju tā īsti just līdzi Čārlijam un tā viņa ņuņošanās brīžam šķita pilnīgi nepamatota. Lai gan cilvēki ir dažādi un bērni īpaši jūtīgi… mēdz jau būt visādi un patiesībā skumji, ka ar Čārliju tā notika un neviens ģimenē to nepamanīja. Mani iebildumi pret Čārliju ir tīri subjektīvi, jo emocionāli nestabili čīkstuļi nav mani mīļākie personāži. Visādi citādi viņš ir ļoti jauks, gudrs puisis, tāds “kluso ūdeņu” tips, lai gan viņam derētu vairāk padomāt, ko vēlas viņš pats, nevis citi.

Man patika naivais un tiešais rakstīšanas stils (atgādināja „The Silver Linings Playbook”) vēstuļu veidā. Čārlijs domā dziļi un saskata lietas, ko daudzi nemaz neredz. To bija interesanti lasīt. Lasot biju atzīmējusi daudzas vietas, bet beigās izrakstīju vien dažus citātus:

It is now my favorite book of all time, but then again, I always think that until I read another book.

We accept the love we think we deserve.

I guess there could always be someone to blame.

Domāju, ka romāns patiks tīņiem, pusaudžiem, jauniešiem, jo viņi tur (vismaz daļēji) varētu saskatīt sevi un labāk saprast Čārliju. Starp citu, drīzumā Zvaigzne ABC šo romānu izdos latviski (ātrumā neatradu kāds būs latviskais nosaukums, bija kaut kas garš).

Vērtējums: 4/5

Zvaigzne ABC 2012., 528 lpp.

Ir 1927. gads. Apriņķa pilsētā N. savu dzīvi mierīgi vada izbijis muižnieks Ipolits, viņa sievasmāte, svētais tēvs Fjodors, vairāki zārcinieki un citi jaunās padomju valsts biedri. Tad nomirst sievasmāte, pirms nāves izstāstot Ipolitam par viesistabas krēslos paslēptajām dārglietām. Viss būtu labi, ja vien netraucētu divi apstākļi. Pirmkārt, krēslus sen savākusi padomju vara un nav zināma to atrašanās vieta. Otrkārt, par dārglietām sievasmāte izstāsta arī svētajam tēvam. Tā nu abi vīri metas krēslu meklējumos. Ipolits apciemo savu bijušo kalpotāju un pie tā iepazīstas ar Ostapu Benderu. Lielais kombinators uzreiz saož veiksmīga darījuma iespējas un pārņem Ipolita krēslu biznesu savās rokās. Sākas trakas medības, veiklas mahinācijas, ļautiņu muļķošana un ceļojums pusgada garumā.

Nenoliedzami meistarīgi uzrakstīts romāns, kas beidzot izdots tā sākotnējā izskatā – bez izgriezumiem un cenzūras. Mani pārsteidz tas, ka diviem iesācējiem rakstniecībā izdevies nemirstīgs klasikas gabals. Visas intrigas ir ļoti veiksmīgi savītas, dialogi asprātīgi vai ar slēptu jēgu, sižets raiti rit uz priekšu bez liekām novirzēm, varoņu mahinācijas spīdošas un beigas negaidītas. Ļoti labs burlaku gabals. Tālāk būs spoileri!

Varbūt tu vēl gribētu atslēgas no dzīvokļa, kur atrodas nauda?

Ar sajūsmu sekoju lielā kombinatora izdarībām – kā viņš atrod vajadzīgo informāciju, veikli apvārdo lētticīgus ļautiņus, ķer katru izdevību, no zila gaisa nopelna naudu. Bez viņa Ipolits (kuru Benders sāk saukt par Kisu) diez vai būtu dabūjis pat pusi krēslu. Kisa ir iedomīgs un alkatīgs plātīzeris, kura neizlēmība un gļēvums pamazām pārvēršas zemiskumā. Patika tēva Fjodora naivās vēstules sievai un komiskā neveiksme dārglietu meklēšanā. Traki forša bija Elločka ar 30 vārdu krājumu. Lielākā daļa varoņu ir lētticīgi, tomēr kolorīti tipāži. Vispār cilvēku lētticība romānā ir fantastiska. Ņemsim kaut vai atraitni, kuru Benders apprec, lai tiktu pie krēsla. Viņa taču ir pilnīgi smieklīga savā naivumā. Vai, teiksim, uzjautrinošo „Zobena un spīļarkla savienību”. Tā bija viena no spožākajām ainām romānā.

Daudzās apspēlētās politiskās un sociālās nianses, kas bija aizraujošas un svarīgas tai laikā, atstāja vienaldzīgu. Zemsvītras piezīmes ļāva saprast kontekstu, bez tām būtu palaidusi garām dažu labu veikli iepītu sarkastisku izteicienu vai alūziju. Ir krietni jāorientējas 1920. gadu Krievijas politikā, ekonomikā un kultūras procesos, lai pilnībā izbaudītu „Divpadsmit krēslus”.

Dziļākam galveno varoņu portretējumam pievērsta maza uzmanība, viss akcents uz darbību. No agrāk izgrieztajām daļām visvērtīgākā manā skatījumā bija nodaļa par Kisas pagātni, jo tā ļāva saprast viņa iedragāto lepnumu, naivumu apvienojumā ar alkatību. Tomēr viņa rīcība beigās man bija pilnīgi negaidīta un pat šķita pārspīlēta un nepamatota. Es nemanīju to brīdi, kad Kisa tik ļoti pārvērtās. Nu labi, Gruzijas kalnos viņš dabūja kārtīgi „apbružāties”, bet tik un tā. Kas attiecas uz Ostapu Benderu, tad par viņu mēs zinām vēl mazāk. Autori dod mājienus uz viņa kriminālo pagātni, bet neko īsti vairāk par viņu mēs neuzzinām. Kā šķiet, viņš ir labsirdīgs un izveicīgs, tomēr man būtu gribējies zināt, kāpēc viņš ir tāds kāds ir, vai viņam ir kāds mērķis dzīvē.

Man pašai nav īsti skaidrs, kāpēc neesmu tik lielā sajūsmā kādā man vajadzētu būt. Varbūt gaidīju kaut ko vēl asprātīgāku, jo smējos patiesībā maz. Ak, īsāk sakot – viss bija gandrīz ideāli, tomēr kaut kas pietrūka. Jebkurā gadījumā silti iesaku krievu literatūras un klasikas cienītājiem.

Vērtējums: 4,5/5

Kamrīna jau vairāk kā gadu ir depresijā pēc vecāku šķiršanās un mīļotā puiša nāves. Kad viņai uzmācas labākās draudzenes puisis un darbs veikalā sola vienmuļu dzīvi, viņa nolemj darīt ko tādu, ko nekad nedarītu – dodas viena ceļojumā pa ASV ar autobusu uz pirmo iedomāto galamērķi. Šai braucienā viņa cer sakārtot domas, varbūt beidzot tikt pāri dvēseles sāpēm un saprast, ko iesākt ar savu dzīvi. Ar citu galamērķi, bet līdzīgām domām autobusā brauc Endrjū. Viņa dzīvē kaut kas nogājis greizi un tagad viņš negribīgi brauc atvadīties no mirstošā tēva. Jaunieši piesardzīgi iepazīstas un dažu notikumu rezultātā uzsāk kopīgu road trip Endrjū vecajā auto, kas izvēršas vecu rētu dziedēšanā un jaunu dzīves mērķu atrašanā.

No šī new adults romāna negaidīju neko daudz un lielā mērā sāku lasīt tāpēc, ka man patīk road trip un Tējtasīte sniedza labu atsauksmi. Esmu ļoti patīkami pārsteigta par romāna kvalitāti un lasot patiesi aizrāvos. Varoņu problēmas bija ticamas, romantiskā līnija patīkama un dialogi asprātīgi. Pluss arī par vēstījumu no abu galveno varoņu skatu punkta. Beidzot viens romantiskais stāsts, kurā nav pārpasaulīgi skaisti varoņi un muļķīgas darbības. Kamrīna nestāv ieplestu muti mitrām biksītēm tiklīdz ierauga Endrjū, savukārt Endrjū nebūt netaisās viņu izģērbt tiklīdz abi tiek līdz pirmajam motelim. Neticami, bet fakts. Viņiem katram ir savas problēmas, dzīves ievilktas rētas un tuvināšanās notiek lēnām un piesardzīgi.

Kamrīna un Endrjū ir ļoti patīkami tēli. Kā jau varēja noprast iepriekšējā rindkopā, Kamrīna nav nekāda dumjā zostiņa, kurai kājas ļogās ieraugot skaistu puisi. Viņa vienkārši ir drusku apmaldījusies skumjās un cieņā pret mirušo puisi, jaucot to ar mūža mīlestību. Vēl viņa nav tā pa īstam dzīvojusi, nav atļāvusies darīt to, ko pati vēlas. Road trip ar Endrjū palīdz viņai to saprast un mainīties.

I don`t know what I want or how I feel or how I should feel and I don`t think I ever really have.

I think I`ve been afraid most of my life to be myself.

Endrjū… ar Endrjū ir drusku sarežģītāk un, lai nebūtu milzu spoileris, kas visu sabojātu, viņa noslēpumu neatklāšu. Tēvs viņu un brāļus audzinājis „īsti vīri neraud” garā un tas viņam drusku sačakarējis prātu. Lai arī dusmās straujš un ar problēmu bagāžu, Endrjū ir mazliet tāds kā modernais princis baltā zirgā (lasi, puisis amerikāņu muskuļvāģī, kurš klausās rokmūziku) – džentlmenis savā dziļākajā būtībā, sados pa muti sliktajiem un nēsās uz rokām savu meiteni. Un nesakiet man, ka tādu puišu nav. Es zinu vairākus, tāpēc spēju noticēt abiem varoņiem.

I think when you fall in love, like true love, it`s love for life. All the rest is just experience and delusions.

Fuck what everybody else thinks. You`re living for you, not them.

Lai cik tas ironiski nebūtu, vienīgais darvas piliens šai burvīgajā romantiskajā romānā bija pārāk saldās beigas. Es beigās apraudājos un jau paspēju nodomāt – nu nē, tas ir tik netaisni! pie velna!. Tomēr mans izmisums bija īss, jo epilogs sagādāja vienlaikus prieku un vilšanos ar pārāk saldu noskaņu. Protams, es priecājos, ka viss beidzās laimīgi, bet varēja tomēr atstāt kādu skumju noti, nepadarīt visu tik ideālu. Tomēr šoreiz autorei piedošu, jo romānam būs turpinājums „The Edge of Always”, kas gaidāms jau šī gada novembra sākumā. Ļoti labprāt atkal satikšos ar Kamrīnu un Endrjū. „The Edge of Never” pilnīgi noteikti ir viena no foršākajām vieglā gala grāmatām, ko esmu lasījusi pēdējā laikā.

Vērtējums: 5/5

Ar Zvaigznes ABC gādību iegūtajā tikko izdotajā grāmatā apkopotas trakā Klārksona 2006. – 2007. gadā rakstītās iknedēļas slejas priekš The Sunday Times. Izrādās, Lielbritānijā un citur pasaulē ir bezgala daudz lietu, kas satrauc Klārksona prātu. Viņš pukst par vides aktīvistiem un izglītības sistēmu, apņirdz vietējo restorānu ķēdi un sniedz asprātīgus risinājumus daudzām problēmām – ko iesākt ar karalisko ģimeni, kā tikt galā ar beigtu roni un ēzeli, kā pavadīt Ziemassvētkus un tā tālāk.

Savā tipiskajā ciniski ironiskajā stilā Klārksons spilgti parāda, ka lietas, par kurām visi aktīvi bļaustās, lielākoties ir uzpūstas. Teiksim, Lielbritānijas skolu reitingi vai globālā sasilšana. Viņš atmasko hipokrātus un parāda daudzu noteikumu un sabiedrības paradumu absurdumu. Īpaši daudz viņš runā par izglītības un klimata kontroles jautājumiem.

Šobrīd notiek daudzas politizētas diskusijas par izglītības nākotni, un neviena no tām, šķiet, nepiemin pašu svarīgāko – to, ka skolā jāļauj bērniem lasīt tās grāmatas, kuras viņiem rada prieku.

Reizēm viņu satrauc pavisam ikdienišķas un pat privātas lietas. Piemēram, sievas rokassomiņas saturs, jauna telefona izvēle (kāpēc neviens netirgo vienkārši zvanīšanas ierīci?!), telšu rāvējslēdzēji. Kopumā Klārksons atļaujas pateikt to, ko daudzi patiesībā domā, bet neatļaujas teikt, jo tad viņus nosodīs par neiecietību, rasismu, egoismu un visādām citām sliktām īpašībām.

Skaidra lieta, ka ekoļautiņi ik pa brīdim izlec no krūmiem, lai iemestu man sejā olu krēma kūku, līdzīgi kā apmēram 100 kilogramus smags vīrietis naktī izlec no gultas, lai nosistu sevišķi kaitinošu mēslu mušu.

Klārksona cepšanās orientēta uz britu sabiedrību, tāpēc lasītājiem jābūt vismaz vispārīgām zināšanām, kur tāda Lielbritānija atrodas un ko briti ziemā ēd. Specifiskāku informāciju paskaidro zemsvītras piezīmes, tomēr, ja vispār neinteresējaties, kas notiek ārpus Latvijas un kā cilvēki dzīvo citur, tad visticamāk šī grāmata nav domāta jums. Daļai nepatiks viņa diezgan radikālie uzskati un savdabīgā (kāds to varētu saukt par egoismu vai pofigismu) attieksme, savukārt citus tā tieši varētu iekārdināt ķerties pie lasīšanas. Nevajag gan domāt, ka tie 100% ir viņa personīgie uzskati. Publiskais Klārksons un privātais Klārksons tomēr nav viens un tas pats cilvēks. Tas tā, ja kāds pēc grāmatas izlasīšanas ir tik nikns, ka grib uzsākt „Es ienīstu Džeremiju Klārksonu” klubiņu, jo viņš piemin arī latviešus. Lielbritānijā tāds klubiņš jau ir. Top Gear faniem – šovs ir pieminēts, bet maz. Nav daudz runas par mašīnām, lai gan iespējams uzzināt, kā viņi centās filmēt ASV un kā viņiem tur negāja. Klārksons ir nikns uz amerikāņiem un parāda ASV kā ļoti policejisku valsti. Arī Lielbritānija nav nekāda sapņu zeme un lasot nākas konstatēt, ka britiem ir citas problēmas, bet ne būt ne mazākas kā mums.

Vispār grāmata lielā mērā ir vērtīga tieši ar faktiem, ko parasti medijos skaļi „nereklamē”. Kaut vai par to pašu ASV. Protams, daļa ir Klārksona pārspīlējumi, tāpēc jālasa uzmanīgi un nevajag visu uztvert burtiski. Grāmatu lasīju ilgi, pa dažām slejām vakarā, jo tā nav daiļliteratūra, ko aprīt lieliem kumosiem. Ir jālasa un jādomā. Top Gear viņš ir smieklīgāks (droši vien tāpēc, ka tur viņi ālējas trijatā). Rakstos pārsvarā sanāk pasmīkņāt, nevis smieties līdz krampjiem, lai gan bija vietas, kad aiz prieka iesaucos „stulbais stulbenis!” Nu kā var izdomāt spridzināt roni!

Sākotnēji pēc izlasīšanas novērtēju grāmatu kā vienkārši labu, bet tagad, gatavojot rakstu un pārlapojot atzīmētās vietas, nākas konstatēt, ka Klārksons ir gudrs vecis un raksta sasodīti labi, trāpīgi un asprātīgi. Viņa raksti labi iederētos žurnālā IR. Tagad man ir vēlme palasīt viņa pēdējo gadu rakstus, lai uzzinātu viņa domas par neseniem notikumiem, jo viņa atšķirīgie uzskati ļauj uz lietām paskatīties no citas puses.

Vērtējums: 3,5/5

Umberto Eko ar savu komandu paveicis pamatīgu darbu apkopojot daudzas neglītuma izpausmes no antīkās pasaules grieķu šausmām līdz industriālam neglītumam. Grāmatā atrodams plašs literāro darbu citātu klāsts, daudzveidīgi attēli ar glezniecības, tēlniecības, arhitektūras, kino un fotomākslas darbiem parādot neglītuma dažādās izpausmes. Neglītums vienmēr bijis biedējoši vilinošs, noslēpumains un neizdibināmi šausmīgs pretstats skaistumam. Mākslā atainotās ainas ir pretīgas, groteskas, šausminošas, absurdas, neizprotamas, bet dažkārt pat gandrīz skaistas.

Tas ir skaisti, jo tas ir briesmīgi.

„Neglītuma vēsture” ir smaga lasāmviela burtiskā un pārnestā nozīmē. Drukāta uz kvalitatīva un bieza papīra tā droši var gozēties uz izturīga kafijas galdiņa. Grāmatas tēma nav tāda, ko ar prieku palasīt kādu stundu pirms gulētiešanas. Visticamāk vai nu tā uzdzīs riebumu, vai arī aizmigsiet, kas savukārt var draudēt ar kājas īkšķa vai deguna traumu (atkarībā no lasīšanas pozas pirms iemigšanas). Umberto Eko gājis pa enciklopēdijas ceļu, piedāvājot lielu gūzmu faktus un uzskates materiālus, bet maz analīzes, skaidrojumu un salīdzinājumu. Šai ziņā es vīlos, lai gan šo to jaunu uzzināju.

Grieķu kultūrā nevaldīja pārliecība, ka visai pasaulei jābūt skaistai, savukārt viduslaikos no teoloģiskā viedokļa viss bija skaists, tāpēc „pievilcīga kompozīcija un graciozas, teju vai baleta cienīgas kustības parādās ainās, kur cērt galvas, cepina uz restēm un nogriež krūtis”. (teiksim “Sv. Ursulas un tās pavadoņu mocības”) Tīksmināšanās par mocībām parādās vēlāk – 17. gs. glezniecībā. Savukārt velna pievilcības saknes meklējamas stāstos par eremītiem. Interesanti, ka kauna jūtas ir relatīvas – rietumu un austrumu kultūrām tās ir dažādas, tāpat arī tās mainās laikam ejot. Jo spēcīgākas kauna jūtas, jo spēcīgāk izpaužas to pretstats – neķītrais un bezkaunīgais. Piedauzīgais kļuva par pieklājīgas izklaides objektu 17. un 18. gs. brīvdomīgajā literatūrā. Savukārt daudzos 19.gs. beigu literatūras sacerējumos un 20.gs. avangardistu darbos neķītrais ieguva dominējošo lomu cīņā ar mietpilsoniskiem tabu.

Skaistuma un neglītuma svaros īpaši nežēlīgi vienmēr svērtas sievietes. No viduslaikiem līdz baroka laikmetam populārs bija sieviešu vituperatio (noķengāšanas) motīvs – sievietes neglītumu parādīja kā tās iekšējā ļaunuma un pavedināšanas spēju apliecinājumu. Ja kādā viduslaiku gleznā redzam veceni, tā visbiežāk simbolizē fizisku un morālu sabrukumu. Vairums sieviešu par raganām tika apsūdzētas tāpēc, ka bija ļoti neglītas. Jaunības kults pāri visam – jaunība nozīmēja skaistumu un šķīstību. Tai pašā laikā Svētie raksti ķermenisko skaistumu saistīja ar netiklību. Vēl renesanses laikā sievietes neglītums bija uzjautrinājuma un izsmiekla objekts. Gribas jautāt – kas gan mainījies šodien?

Nomācošā industriālā pasaule, lielpilsētu anonīmie un steidzīgie ļaužu pūļi, organizētas strādnieku kustības dzimšana, publicistikas uzplaukums un populāru turpinājumromānu publicēšana, deva aizsākumu tam, ko mūsdienās saucam par masu kultūru: mākslinieks visas šīs parādības uztvēra kā draudu paša ideāliem.

Vakardienas neglītais bieži kļūst par šodienas skaisto. Augstā kultūra sajaucas ar populārās kultūras produktiem, frivolais tiek pārvērsts par nopietno, nopietnais par frivolo, pārspīlējumi un atdarināšana mūs ievedusi kiča laikmetā.

Starp citu, vai zinājāt, ka džezs bija radies kā bordeļu mūzika? Un kā notvert vienradzi? Lūk, pamācība: „var notvert vienīgi, nosēdinot zem koka jaunavu un gaidot, līdz vienradzis, jaunavības smaržas pievilināts, atnāks un ieliks galvu tai klēpī”. Freidam te būtu ko teikt, vai ne?

Kopumā izglītojošs enciklopēdiska rakstura darbs, kas noderēs mākslas un kultūras vēstures studentiem nevis vidusmēra lasītājam.

Vērtējums: 3/5

Patiesību var noskaidrot tikai strīdā, saliekot kopā medaļas abas puses.

Kabulas grāmattirgotājs. Osne Seierstade

Zvaigzne ABC 2003. gads, 263 lpp. (atkārtots izdevums 2011. gadā)

Norvēģu žurnāliste vairākus mēnešus pavadīja kāda Kabulas grāmattirgotāja ģimenē, ko viņa dēvē par Sultānu Hānu un grāmatā apraksta piedzīvoto, par ko viņa diezgan bieži bija sašutusi. Netīrība, saspiestība, sieviešu tiesību ierobežošana, bērni neiet skolā, tradīcijas, kas var šķist pat barbariskas. No cilvēka tiesību cienošās un brīvību mīlošās Norvēģijas nākušai Osnei daudz kas šķita nepieņemams un viņa grāmatā nevairās to uzsvērt, lai gan pati grāmatā neparādās, ļaujot stāstīt Sultānam Hānam par dzīvi, sapņiem, priekiem un bēdām. Vērtējums: 4,5/5

Reiz pasaulē dzīvoja Kabulas grāmattirgotājs. Šāhs Muhameds Raīss

Zvaigzne ABC 2011.gads, 104 lpp.

Pie Kabulas grāmattirgotāja ierodas norvēģu troļļi un viņam tiek dota iespēja paskaidrot vairākas vietas no Osnes grāmatas, kas bija visvairāk satraukušas lasītāju prātus. Viņš ar lielu pieklājību un iecietību pret Osni skaidro kāpēc viņa bērni negāja skolā, kā klājas grāmatā minētajām sievietēm. Viņš necenšas pārāk attaisnot savu rīcību, tikai izskaidrot situāciju Afganistānā un savā ģimenē. Vērtējums: 3/5

Kad lasīju „Kabulas grāmattirgotāju” (tas gan bija pasen, 2008. gadā), arī mani satrauca tas, kā cilvēki dzīvo Afganistānā. Nebija īsti iemesla šaubīties par rakstīto. Cik tad mēs patiesībā zinām par dzīvi tur? Ziņās ir tikai ļaunie talibi, islāms un karš, karš, karš. Pārsvarā informācija ir vienpusīga un pavirša, pasniegta no rietumnieku puses, ne vienmēr iedziļinoties un izprotot vietējo afgāņu rīcības iemeslus un motīvus. Tāpēc informācija, kas iegūta 3 vai 4 mēnešus dzīvojot īstā afgāņu ģimenē, šķiet vērtīga un patiesa. Pie tam viss rakstītais tikai apstiprina mūsu priekšstatus un aizspriedumus par Afganistānu un musulmaņiem.

….cik viegli spriedumos ir kļūt netaisnam pret kādu tautu, ja nezini tās kultūru un paradumus.

Tad es Līvas Alksnes blogā uzzināju, ka Kabulas grāmattirgotājs Šāhs Muhameds Raīss (Sultāns Hāns) ir uzrakstījis atbildes grāmatu. Meklēt un lasīt gan nesteidzos, līdz nejauši atradu bibliotēkā. Ziņkārība is a bitch. Kāpēc gan šis vīrs rakstījis atbildi? Ko, kā un par ko viņš raksta? Ja tiekat apmelots, jūs apmelotāju iesūdzat tiesā. Šāhs tā arī sākumā esot darījis, bet sākušies visādi sarežģījumi un viņš nolēmis pasaulei atklāt patiesību uzrakstot grāmatu. Man simpatizēja viņa mēģinājums stāstu padarīt līdzīgu Austrumu pasakai, nevis vienkārši oponēt Osnei. Šāhs atklāti ar putām uz lūpām netaisnojas, tā vairāk ir cītīga iežēlināšana skaidrojot, kāpēc jaunākais dēls strādāja veikalā garas stundas un kā viņa māte tagad jūtas apkaunota. Man nav iebildumu pret viņa skaidrojumiem, jo bērnam tiešām varētu būt drošāk un varbūt patiesībā lietderīgāk strādāt tēva vadībā, nevis klīst pa bīstamām ielām. Tāpat diez vai no Osnes puses bija korekti sīkumos rakstīt par sieviešu mazgāšanās procesu, jo viņai noteikti bija zināms par musulmaņu uzskatiem attiecībā uz sievietēm un kailumu. Tomēr Šāha skaidrošanās viņu padara par bez maz vai eņģelim līdzīgu kristālskaidru un bezgala laipnu un labu būtni. Varbūt tā ir, tomēr es tam īsti neticu. Visu laiku kā tādi nejauki tārpi galvu laukā bāž divi sīkumi. Pirmkārt, Šāhs ar ģimeni ļoti grib pārcelties uz Norvēģiju. Otrkārt, Šāhs par interviju kādam žurnālistam prasīja palielu naudas summu, bet intervija nenotika un žurnālists tagad ir slikts. Ož pēc aprēķina.

Domāju, ka patiesība ir kaut kur pa vidu starp Osnes nosodījumu un paštaisnumu un Šāha bezgalīgas mīlestības pilno rūpēšanos par savu ģimeni, radiem un kalpotājiem. Šāhs visticamāk ir parasts afgānis – ne labāks, ne sliktāks par vairumu cilvēku. Viņam ir gan labās, gan sliktās īpašības kā mums visiem, tāpēc abas puses nav īsti godīgas mēģinot sabiezināt krāsas. Kas attiecas uz Osni, tad man nepatīk viņas neētiskā rīcība, atklājot faktus, kas varētu kaitēt ģimenei, kurā dzīvoja, un slikti nomaskējot šī Kabulas grāmattirgotāja un viņa ģimenes identitāti. Tas neliecina par iejūtību, vēlmi iedziļināties svešā kultūrā un žurnālista profesionalitāti.

Abas grāmatas lasījās viegli un ātri. „Kabulas grāmattirgotājs” nenoliedzami bija aizraujošāka lasāmviela par Šāha Muhameda Raīsa atbildi. Tomēr iesaku izlasīt, kas viņam sakāms un pašiem paanalizēt situāciju.