Atēna 2004. gads.
Pārāk ātri izlasīju Heijerdāla grāmatu. Tā kā vakars garš, sameklēju kādu paplānu grāmatiņu. Lai plānums jūs nevedina uz domām par grāmatas nenopietnību…
It kā jau nekas pārāk briesmīgs grāmatā nenotiek, bet joprojām ir drusku tāda pretīguma sajūta. Par vienu cilvēku muļķību, par citu cilvēku samaitātību un debīlismu sadismu. Īsumā – darbība notiek Venēcijā (vienīgais patīkamais aspekts šai romānā), ir viens no otra noguris pāris, kuri satiek svešinieku. Vēlāk viņi iepazīst arī svešinieka sievu, kura uzdod dīvainus jautājums un tam seko vēl pāris aizdomīgas lietas. Un šai brīdī saprātīgiem cilvēkiem vajadzētu noprast, ka ar šo svešinieku pāri kaut kas nav kārtībā un otreiz viņus vairs neapciemot. Bet vai nu aiz garlaicības vai kā cita, ārzemnieki apciemo šos svešiniekus vēlreiz….Rezultātā svešinieki piepilda savas perversi sadistiskās fantāzijas un ir viens līķis.
Tas, ko es nespēju sagremot saprast ir svešinieka sieva. Vīrs viņu vienā reizē gandrīz vai nogalina, bet viņa no tā gūst baudu.
Kādu nakti sadusmojos uz viņu pa īstam, taču viņš turpināja, un, jāatzīstas, ka tas sāka man patikt, kaut arī tikai pēc ilga laika. Varbūt jums to grūti saprast. Ne jau sāpes pašas, bet gan sāpju fakts, bezpalīdzība to priekšā, tas, kā šīs sāpes padara tevi par nulli. Tās ir sāpes noteiktā kontekstā: tevi soda, tātad tu esi vainīga. Mums abiem patika notiekošais. Man bija kauns par sevi, bet, pirms paguvu atjēgties, arī mans kauns bija kļuvis par baudas avotu.
Prātoju vai kas līdzīgs neslēpjas to sieviešu zemapziņā, kuras nespēj pamest savus vīriešus, kuri viņas sit un pazemo?
Marii grāmatplaukts 