Šarlotes Brontē dzīve. Elizabete Gaskella

Daugava 2004. gads, 212. lpp.

Man patīk visu trīs Brontē māsu romāni, tāpēc likās intriģējoši:

Traģisko stāstu par Brontē dzimtu jau daudzkārt atkārtojuši dažādi rakstnieki, tomēr nevienam no viņiem nav izdevies to atveidot tik labi kā šajā neparastajā biogrāfijā, kas tapusi drīz pēc Šarlotes nāves – tās autore ir viņas talantīgā laikabiedrene un draudzene Elizabete Gaskella.

Iespējams, ka šo vārdu rakstītājam grāmatas aizmugurē ir taisnība un šī patiesi ir labākā biogrāfija par Brontē dzimtu, tomēr šī noteikti nav viena no labākajām biogrāfijām, ko esmu lasījusi. Domāju, ka šai biogrāfijai lielā mērā traucē tas, ka tā sarakstīta “drīz pēc Šarlotes nāves”, līdz ar to daudzi iesaistītie cilvēki bija dzīvi un autore nevēlējās vai nevarēja izteikties atklātāk. Tai pašā laikā liels pluss ir autores pazīšanās ar Šarloti un iespēja parunāties ar citiem cilvēkiem, kas māsas pazina, tāpat arī iespēja dabūt draudzenēm un draudzeņu rakstītās vēstules. Tomēr man šai biogrāfijā pietrūka dziļuma un dzīvīguma. Biogrāfija ir vairāk kā dzīves pārskats tikai no vienas puses.

Māsu traģiskajā liktenī lielā mērā vainojama vieta, kur viņas dzīvoja (nemitīgas slimības, skarbs klimats, nomācoša vieta) un tas, ka viņas bija tik cieši saistītas viena ar otru:

Hevorta apbūvēta, neņemot vērā nekādus sanitāros nosacījumus: plašā, vecā baznīcas kapsēta atrodas augstāk par mājām, un ir briesmīgi padomāt, ka pavasarī ūdens sūkņos apakšā varētu tikt saindēts.

[par Emīliju] Viņas labsajūtu spēja atjaunot tikai pierastais Hevortas apkaimes gaiss un brīvā mājas dzīve, jo viņa un Anna bija saistītas tik cieši kā dvīnes.

Māsas bija pārsteidzoši kautrīgas, nealka slavas un atzinības, ilgi šaubījās vai publicēt savus darbus:

[1845.gada rudens] Mēs vienojāmies, ka sakārtosim nelielu savu dzejoļu izlasi un, ja būs iespējams, publicēsim to. Nealkdamas pēc slavas, mēs paslēpām savus vārdus aiz pseidonīmiem, kļūdamas par Kareru, Elisu un Ektonu Bellu. Šādu divdomīgu izvēli diktēja apsvērumi, ka labāk patverties aiz vīriešu vārdiem, turklāt mēs nemaz nevēlējāmies atklāt, ka esam sievietes…

Visas trīs bieži apspriedās un lasīja viena otrai priekšā savus sacerējumus.

Viņa sacīja māsām, ka tās kļūdījušās – arī morāli kļūdījušās, radot savas varones skaistas. Māsas atbildēja, ka nekādā citādā veidā neesot iespējams padarīt šīs sievietes interesantas. Šarlote attrauca: “Es pierādīšu, ka jūs kļūdāties! Uzvedīšu uz skatuves varoni, kura būs tikpat maza un neizskatīga kā es, bet tikpat interesanta kā jebkura no jūsējām.” Tā piedzima “Džeina Eira”.

Lai arī cik nožēlojama un īsa bija Šarlotes, Annas un Emīlijas dzīve, viņas ir iemantojušas pasaules slavu un viņu darbus lasīs vēl ilgi. Tas ir pārsteidzoši kā vienkāršas mācītāja meitas, bez īpašas dzīves pieredzes spēja radīt kvalitatīvus romānus, kas joprojām turpina iepriecināt lasītājus. Varbūt tāpēc, ka viņas rakstīja ļoti reālistiski, tēlus un situācijas bieži ņēma no dzīves, bet pārējo spēja ticami iztēloties.

Ja patīk māsu darbi, var lasīt arī šo biogrāfiju.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s