Rietumu frontē bez pārmaiņām. E.M.Remarks

Vēl vidusskolā mācoties pievērsos Remarka daiļradei. Sāku ar “Melno obelisku”, pārsmējos vietām līdz nejēgai. Pēc tam sekoja citi viņa darbi, kuri gan diemžēl tā īsti nav atmiņā iespiedušies. Pāris gadus atpakaļ beidzot dabūju izlasīt “Trīs draugus”. Atkal pārsmējos līdz nejēgai.

Un tagad izlasīju “Rietumu frontē bez pārmaiņām”. Pārsteidzoši labi uzrakstīta, vēl jo vairāk tad, ja ņem vērā, ka šis ir pirmais Remarka romāns. Izdevēji negribēja publicēt, jo uzskatīja, ka pēckara pasaule nevēlēsies lasīt kāda kareivja stāstu. Izdevēji maldījās. Šis stāsts aizkustināja ļoti daudzus un tas spēj aizkustināt joprojām. Esmu lasījusi A. Grīna “Dvēseļu puteni”, bet Remarka darbs ir emocionāli spēcīgāks. Daļēji tāpēc, ka lasītājs karu skata ar viena karavīra Paula acīm (Pauls stāsta par savu un savu cīņasbiedru piedzīvoto, dalās pārdomās par karu un dzīvi), daļēji arī tāpēc, ka Remarks ir spilgti attēlojis apšaudes, cilvēku atliekas pēc mīnas sprādziena, trūcīgo pārtiku un sadzīvi tāpat kā karavīru humoru, kas kalpo kā aizsargmehānisms kara šausmām. Tā teikt – smiekli caur asarām.

Turpat divas nedēļas mēs pavadām ēzdami, dzerdami un slaistīdamies. Neviens mūs netraucē. Ciematu pamazām saārda granātas, bet mēs dzīvojam kā Dieva ausī. Tik ilgi, kamēr noliktava nav galīgi sagrauta, mums viss ir vienalga un nav citas vēlēšanās, kā vien tepat sagaidīt kara beigas. […] Mēs vispār esam kļuvuši apbrīnojami smalki: ikviens uzskata otru par savu dieninieku, uzrunā viņu ar “jūs” un visādi izrīko.

– Krop, man niez pēda, padzeniet, lūdzu, nost uti! – saka Lērs, kā aktrise pastiepdams Albertam pretī kāju, un Aberts uzrauj viņu aiz tās pa kāpnēm.

Beigas nav laimīgas, tās ir drīzāk bezcerīgas.

Viņš krita 1918. gada oktobrī – dienā, kas visā frontē pagāja tik klusi un mierīgi, ka armijas pavēlniecība savā ziņojumā aprobežojās ar vienu vienīgu teikumu: Rietumu frontē bez pārmaiņām.

Pēc izlasīšanas vēl kādu laiku nepamet jautājums: Kāpēc? Kāpēc ir jāsūta nāvē tūkstošiem cilvēku, kuri šo karu nemaz nav gribējuši? Viņiem ienaidnieks nemaz nebūtu ienaidnieks, ja nebūtu kara.

– Kāpēc mēs vispār karojam? – jautā Tjādens.

Kats parausta plecus.

– Acīmredzot jābūt kādam, kam tas ir izdevīgi.

Pasaulē nekas nav mainījies. Joprojām cilvēki karo tāpēc, ka kādam tas ir izdevīgi.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s