Sen nebija nekas no latviešu literatūras lasīts un šī grāmata paglaudīja dvēseli. Neesmu lasījusi neko no Noras Ikstenas, nezinu kā viņa raksta, tāpēc nemāku teikt, cik liels ir Noras ieguldījums tekstā. Katrā ziņā viņai pieder ievadteksts:
Dieva darbi ir neizdibināmi. Reiz viņš atnāca pie dzejnieka un teica: “Viss tev jau ir bijis, ko tu vēl gribi?” Dzejnieks brīdi padomāja: “Kas bija, nemaz nebija, vajag, lai būtu, kas ir.” Par tādu atbildi Dievs nolēma dzejnieku pārmācīt un izspēlēt ļaunāko joku savā mūžā: atstāt dzejniekam, viņaprāt, pašu galveno – domāt, bet noņemt to, bez kā, Dievaprāt, varētu dzīvot – spēju rakstīt un stāstīt.
[….] un bieži aizdomājās līdz tam, ka tas tik būtu joks – uzrakstīt par to, kā viņš tagad nevar ne uzrakstīt, ne izstāstīt, ko domā.
Par laimi, dzejnieks atguva spēju runāt un mazliet rakstīt un ar Noras palīdzību tapa viņa atmiņu stāstījums ar fotogrāfijām par laimīgajiem gadiem – par bērnību un jaunību. Dziļi, gan aizkustinoši, gan smieklīgi, bet ar cieņu pret tuvajiem un pazīstamajiem, pat ja tie jau sen miruši.
Vecāmāte Sofija Kauķe nekad nebija nešpetna. Viņa visus mierināja – izdzīvosim, viss būs kārtībā. Lai arī ellē, karā, Sibīrijā, gan jau izdzīvosim.
Jūra man bija mīļa tikai tik, ka vienkārši biju kopā ar jūru. Nekad neesmu gribējis pie jūras. […] Dievu pie jūras neredzēju, Dievu āboliņa laukā ieraudzīju.
Reiz, maziņš būdams, gribēju nosisties. Tā man vajadzēja, lai būtu sava taisnība un galu galā lai visi zina, ka esmu nomiris. Nolēmu sisties, lecot no krēsla. Grūti bija uz tā krēsla uzrāpties, es pamēģinu tā un šitā, un nevar nekādi nosisties.
Man ļoti patika stāsts par ēzelīti un kā dzejnieks ar draugiem uz citu ciemu pie meitenēm brauca pa nakti, bet tos lasiet paši.
Es Ziedoni vienmēr esmu cienījusi. Viņš man atgādina manu vectēvu. Ziedoņa darbi un Virzas “Straumēni” man simbolizē latvietību, izpratni par lietu kārtību, Dievu, dabu un darbu. Ja es vēl pateikšu, ka Ziedoni es uzskatu par lielāku dzejnieku nekā Raini, tad visas literatūras skolotājas mani bez sāls noēdīs 
Reiz mēs ar draudzeni gribējām braukt ciemos pie Ziedoņa un Ausmas uz Murjāņiem, bet sakautrējāmies. Bija bail traucēt, uzbāzties. Un ko mēs būtu runājuši? Tai brīdī sajutāmies seklas un tā tas brauciens izpalika.
[upd] Tā kā par Ziedoni pēdējā laikā ir liela interese, tad pievienošu dažas saites, kas var noderēt:
Tikšanās ar lasītājiem un grāmatas prezentācija Daugavpilī, Par Ziedoni Kurbijkurnes forumā, Tikšanās ar liepājniekiem, Par Ziedoni un Kazdangu, Ziedoņa biogrāfija šeit un šeit.
Marii grāmatplaukts 