Pirmo reizi izdota 2002. gadā, latviskais izdevums 2004. gadā, apgāds “Atēna”, 73 lpp. Izlasīju apmēram 1, 5 h laikā.
Jāsaka, ka Bariko vārds man līdz jūnija vidum bija tikai tukša skaņa, tikai pa ausu galam dzirdēts – labs, izcils, daiļliteratūras pērle utt. Tagad Bariko ir ierakstīts tai sarakstā, kura darbus labprāt lasīšu vēl. Tātad pirmais dublis – “Bez asinīm”
”Bez asinīm” sastāv no divām daļām: 1)kurā maza meitene Nina piedzīvo sava tēva un brāļa nāvi, 2) kurā šī pati meitene jau veca būdama satiekas ar vienu no tēva/brāļa slepkavām un dalās atmiņās – Nina par savu dzīvi, vīrietis par notikušo.
Pieaugušajiem ir atmiņa, izpratne par taisnīgumu un bieži arī kāre pēc atriebības. Bet mazai meitenei? Pamazām es sev iedvesu, ka nekas ļauns nenotiks. Bet tad nomira Salinass. Nomira tik aizdomīgā veidā.
Un viņa domāja: lai arī cik neizprotama ir dzīve, iespējams, ka mēs to šķērsojam ar vienu vienīgu vēlēšanos – atgriezties tai ellē, kas mūs radījusi, un dzīvot tur blakus cilvēkam, kurš mūs reiz no šīs elles izglābis. […] Viņa saprata vienīgi to, ka nav nekā spēcīgāka par šo instinktu – atgriezties tur, kur mūs ir salauzuši, un atkārtot šo mirkli gadiem ilgi. Bet atkārtot to ar pārliecību, ka tas, kurš mūs ir izglābis vienu reizi, spēs to darīt mūžīgi. Nebeidzamā ellē, kas ir tieši tāda pati kā tā, no kuras mēs nākam. Bet piepeši tik maiga. Un bez asinīm.
Stāsts ir dziļi saviļņojošs, vizuāli spējīgs iztēlē uzburt notiekošo un tik drīz neizzust no atmiņas. Es to burtiski apriju, tik ļoti Bariko spēja mani ieintriģēt. Skaista valoda, spēcīgas jūtas. Ko vēl lai saka? Iesaku izlasīt. Rindā jau gaida “Stikla pilis”. Vērtējums 5/5.
Marii grāmatplaukts 