ne tas kādam jāzina. Imants Ziedonis

ne tas kādam jāzina. Imants ZiedonisIzdevējs: izdevniecība “Pētergailis” 2005. gadā, 176 lpp., sastādītāja un komentāru autore Anita Rožkalne.

Ziedonis stāsta it kā bijušus, it kā nebijušus ceļojumus pa Krieviju, Lietuvu, Tālajiem Austrumiem un vairākām Eiropas zemēm. Katrā ceļojumā ir kāds brīdis, kas bijis kā brīnums un tāpēc pieminēšanas vērts:

Un pēkšņi tu nonāc vietā, kurā kā salds zibens tevi pie Zemes piedur vertikāle. Un notiek kaut kāds baudāms īssavienojums. Tu esi krustpunktā bijis. To es tikai tagad tā noformulēju. Bet tur un toreiz – tas bija vienkārši kolosāli skaisti!

Visi stāsti ir īsu atmiņu mirkļu uzplaiksnījumi, reizēm pat it kā nenozīmīgu notikumu atstāsti autoram dialogā ar Anitu Rožkalni. Šos uzplaiksnījumus ir reizēm grūti noformulēt vārdos, jo atmiņu svarīgums vislabāk saprotams tikai autoram pašam. Lai tādus uzplaiksnījumus līdz galam saprastu lasītājs, būtu varbūt jāizstāsta puse no dzīves. “ne tas kādam jāzina” tāpēc, ka līdz 1990. gadam šīs atmiņas tiktu uzskatītas par pārāk filozofiskām, mistiskām vai pretvalstiskām. Piemēram, par to kā divi Ziedoņa draugi kādā Padomju Savienības draudzīgās vastiņas pilsētā skaitīja Ļeņina galvas:

Jā, Korotičs ar Janaiti nolēma, ka viņi tagad skaitīs Ļeņina galvas, bet – lai viņiem nesajuktu, viņi skaitīs katrs savā mašīnas pusē. Viņi paņem bloknotiņu un – kā ieraudzīs Ļeņina galvu, tā atzīmēs. […] Bet ļoti nopietni, ar ļoti lielu interesi to dara un es tikai valdos, lai vienu brīdi neiezviegtos. […] Tad viņi vienu brīdi abi sastrīdējās, jo viens bija pierakstījis logā izliktā plakātā redzētu Ļeņinu. Viņi lika apstāties, un abi aizgāja pie tā loga, un, protams, citi nedzirdēja, ko viņi strīdējās, un notēloja mazu etīdi, ka viņi par ko strīdas.

“Nemaz negribas visu lielo braucienu stāstīt, bet tādu mirkli, kura dēļ vien, liekas, bija vērts aizbraukt” tāpēc Ziedoņa stāstus nevar nosaukt par ceļojumu aprakstiem klasiskajā izpratnē. Pašam autoram šos uzplaiksnījumus ir reizēm grūti noformulēt vārdos, jo atmiņu svarīgums vislabāk saprotams tikai autoram pašam. Lai tādus uzplaiksnījumus līdz galam saprastu lasītājs, būtu varbūt jāizstāsta puse no dzīves. Ziedonis ir izdarījis visu, lai mums būtu interesanti lasīt arī bez pavadošā teksta balansējot uz patiesības un fantāzijas robežas.

Vērtējums: 4,5/5

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s