Grāmatu izdevis apgāds “Daugava” 2003. gadā, 468 lpp.
Šis 1849. gadā jaunākās no Brontē māsām sarakstītais romāns ir kā paplašināts izklāsts vecajam teicienam “sievietes liktenis ir mīlēt un ciest”. Anna Brontē attēlo romantisku mīlestību, kas piedzīvo smagu vilšanos nepamatotu cerību dēļ. Galvenā varone Helēna ir kā mūsu Blaumaņa Kristīne – naiva savā cerībā padarīt konkrēto vīrieti labāku. Pati Helēna ir īsts sievietes ideāls.
Romāns sarakstīts kā iemīlējušos puiša Gilberta atmiņu stāstījums savam draugam: kā viņš satiek noslēpumaino svešinieci (Helēnu) un pamazām iegūst viņas uzticēšanos un draudzību, kā iemīlas un uzzina, kas viņa ir īstenībā, lasa viņas dienasgrāmatu, pacietīgi gaida un kā viss beigās laimīgi (protams) beidzas.
Anna Brontē ir izveidojusi smalkus varoņu psiholoģiskos portretus, kādi nu bija tiem laikiem piemēroti un iedomājami. Caur galvenajiem varoņiem viņa pauž savus uzskatus par sievietes un vīrieša attiecībām un sievietes lomu sabiedrībā. Būtībā tāds smeldzīgi pamācošs mīlas stāsts.
– Nereti jaunas dāmas savas vieglprātības dēļ kļuvušas par blēžu upuriem, un citas garaspēka trūkuma dēļ iekritušas viltnieku slazdos un padevušās kārdinājumam […]
– Labi, es nebūšu ne vieglprātīga, ne vāja.
– Atceries apustuli Pēteri, Helēn! Neplāties, bet esi modra! Uzmani pati savas acis un ausis, jo tās ved uz tavu sirdi! […] Lai tavas acis top aklas pret ārējo pievilcību, ausis kurlas pret glaimiem un lišķīgu tērzēšanu. Tas viss nav nekā vērts, pat mazāk – tās ir lamatas un vilinātājtīkli, kas pievelk nepiesardzīgas būtnes viņām par postu. Vissvarīgākie, beigu beigās, ir principi un tikai pēc tam veselais saprāts, godājams stāvoklis un pārticība.
Dažas lietas pasaulē nemainās… Vērtējums 4/5. Klasika, bet dažas nianses likās pārāk ideālistiskas no šodienas skatu punkta.
Marii grāmatplaukts 