Meistars un Margarita. Mihails Bulgakovs

Es lasīju “Laikraksta Diena bibliotēka” izdoto variantu, 2006.g., 336.lpp., Ojāra Vācieša tulkojums. Bulgakovs ar šo darbu pārstāv Krieviju 80/80 topā.

Tie, kas paši nav lasījuši, ir vismaz dzirdējuši par šo leģendāro darbu, ko vairākas reizes arī mēģināts ekranizēt, pats autors pirmo manuskripta versiju sadedzināja un grāmatas veidā saīsinātā versijā to izdeva gandrīz 30 gadus pēc autora nāves. Es jau sen šo romānu gribēju izlasīt, bet atturēja pretrunīgās atsauksmes. Kārtējā love/hate grāmata. Manā gadījumā love.

Romānu veido divi dažādi, bet savstarpēji saistīti stāsti. Viens stāsta par Ponciju Pilātu un Jēzu; otrs par savādiem notikumiem Maskavā XX gs. 20.-30. gadu mijā. Starp šīm divām pilnīgi atšķirīgām pasaulēm Bulgakovs liek satikties pašam Nelabajam ar savu svītu (ļoti kolorīti tipiņi, teikšu godīgi), Meistaram un Margaritai. Apbrīnojama fantāzija, izcila ironija un humors savīts kopā stāstā par uzticību, mīlestību, mantkārību, šaubām un mūsu grēkiem. Nelabais nav ļauns, viņš drīzāk ir taisnīgs un izmanto tikai to slikto, kas slēpjas mūsos. Es nebrīnītos, ja Baznīca būtu šo romānu aizliegusi (varbūt kāds zin?).

– Viņš izlasīja meistara sacerējumu, – teica Levijs Matejs, – un lūdz, lai tu ņem meistaru sev līdzi un dāvā viņam mieru. Vai tad tev tik grūti to izdarīt, ļaunais gars?

– Man neko nav grūti izdarīt, – atbildēja Volands, – un to tu ļoti labi zini. – Viņš brīdi klusēja, tad piebilda: – Bet kāpēc tad jūs neņemat viņu pie sevis, uz mūžīgu gaismu?

– Viņš nav pelnījis gaismu, viņš ir pelnījis mieru, – skumji sacīja Levijs.

Saprotama ir arī tā laika valdošās varas negatīvā attieksme pret autoru un romānu, jo Bulgakovs ļoti smalkā veidā ironizē par pastāvošo kārtību, kaut vai namu pārvaldnieka sapnī notiekošā valūtas atsavināšanas akcija:

– Pagrabā, kārbā… Mākslinieks sasita plaukstas. – Kur tas ir redzēts? – viņs bēdīgā balsī iesaucās. – Tur taču ir mitrs un viss var sapelēt. Via tad tādiem cilvēkiem var dot rokās valūtu? Ko? Taisni kā tādi bērni, goda vārds!

Kanavkins arī pats saprata, ka izrīkojies neglīti un vainīgs vien ir, un viņa cekuls noslīga uz leju.

– Nauda, – turpināja mākslinieks, – jāglabā valsts bankā, speciālās sausās, labi apsargātās telpās, nevis tantes pagrabā, kur, starp citu, arī žurkas nezin ko var izdarīt. Kauna lieta, Kanavkin! Jūs taču esat liels cilvēks.

Kanavkins, nezinādams, kur dēties, knibināja savas žaketes stūri.

– Nu labi, – mākslinieks norimās, – necilāsim vecas lietas… – Un pēkšņi negaidot piebilda: – Jā, pie tās pašas reizes, lai mašīna lieku reizi nav jādzenā… tantei pašai taču arī ir? Vai ne?

Romāns ir apbrīnojams. Tas ir pirmais īpašības vārds, kas man nāk prātā. Vietām smējos līdz asarām, vietām nācās aizdomāties. Noteikti pēc laika pārlasīšu atkal un varbūt atradīšu jau citus uzsvarus.

Vērtējums: 5/5. Ko vēl piebilst? Ja nu vienīgi to, ka “Meistars un Margarita” ir viens no izcilākajiem XX gs. romāniem. Reiz redzēju vairāk sēriju filmas pāris fragmentus un likās pilnīgs murgs.

Mihails Bulgakovs (1891 – 1940) oficiālo piekrišanu baudīja īsu brīdi, kad luga “Turbinu dienas” (1926) baudīja Staļina atzinību. Vēlāk Bulgakovs pievērsās fantastikas elementu izmantošanai prozā un tas oficiālajai varai nebija pa prātam. 1929. g. viņa darbus pārtrauca publicēt, bet viņam neļāva izbraukt no valsts. “Meistaru un Margaritu” autors rakstīja 1929.-1940.g. un pēc viņa nāves pēdējos labojumus veica viņa sieva, kura ir Margaritas prototips.

24 thoughts on “Meistars un Margarita. Mihails Bulgakovs

  1. Tikai 3 lietas:

    1)Šī nudien ir ģeniāla grāmata;
    2) “Meistars un Margarita” OBLIGĀTI ir jālasa oriģinālvalodā;
    3)Tas pēc grāmatas nesen uzņemtais krievu seriāls ir teicams.

    Like

  2. Šo grāmatu esmu izlasījis kādas piecas reizes noteikti. Labs gabals, ļoti labs. Jāatzīst, ka NEPA laiku apraksts, man patika labāk par Jēzīņa pēdējo dienu stāstu, lai gan otrs ar nebija slikts.

    Seriāls gan man nepatika, noskatīties spēka nepietika, kā Behemotu bija izķēmojuši, punduris kaķa tērpā!

    Like

  3. Bulgakovs ir ģeniāls rakstnieks, jo spēj tā iezagties prātos, ka tie mulst, ārdās un smej reizē, bet lasīt nepārstāj. Teicama valoda un izteiksme, bet nevēlos atkārtoties – Bulgakova vārdi ir pērles (margaritas) uz papīra.

    Uzjautrina tas, ka šī grāmata ir no tām, par kuru visi ir dzirdējuši, pat pārzina sižetu un varoņus, ir analizēta un apspriezta, bet nav izlasīta. . .

    ah, ekranizācijai ir neliela saistība ar literatūru, bet noskatīties vajadzēs.

    Like

  4. Lai gan esmu izlsījis gan BulgakovaTeātra romānu,gan Balto gvardi,gan Ārsta stāstus(vai kā viņus tur),bet Pie Meistara un Margaritas vienmēr esmu apstājies.Nav ne jausmas,kas tas ir ,(varbūt vispārējā sajūsma)kas mani attur no tās lasīšanas.

    Like

  5. Varbūt vienkārši nav pienācis īstais brīdis? Ar dažām grāmatām tā ir – tu met tai lokus apkārt pat gadiem, varbūt pat pāris reizes pamēģini un noliec atkal malā un tad kādā jaukā dienā tā grāmata izrādās īstā, kas tai brīdī vajadzīga.

    Like

  6. Par plaģiātu darbs tiek uzskatīts tad, ja tas ir copy/paste vai idejā tuvs kādam citam darbam tai pašā jomā. Ja tu, Aldi, izsaki šādu interesantu apgalvojumu, tad ļoti prasās, lai tu arī pamato to ar konkrētiem faktiem.

    Like

  7. šajā gramatā nenoliedzami izmantoti jau zināmi motīvi no bībeles, paskatieties ievada vārdus. vai tik ne Gēte ar savu Faustu?😉 taču noaukt to par plaģiātismu..😀 trūkst vārdu.

    Like

  8. Jāpiekrīt jau ieprēkshējiem rakstītājiem slavinājumos Bulgakova ģeniālajai valodai. Lasot rodas iespais, ka katrs vārds ir pārdomāts, valodā nav manāms banālisms, kā vairumam rakstnieku.
    Un vēl derētu atzīmēt vienu no māžiem – Begemotu. Trūkst vārdu, lai raksturotu to netveramo ironiju, kas apvij visu, kas grozās ap viņu!

    Like

  9. Jā, “Meisters un Margarita” ir grāmata, kuru var lasīt neatraujoties. Man gan tuvāka ir “Suņa sirds”, šīs grāmatas ekranizējums arī bija fantastisks, kaut vai tikai dēļ Šarikova lomas atveidotāja.
    Par “Meisteru un Margaritu”, interesanta ir Solžeņicina Bulgakovam ne pārāk glaimojošā interpretācija, proti, ka ar Volanda tēlu Bulgakovs domājis pašu tautu tēvu. Un arī tieši rakstā citētais citāts, kur tiek izšķirts Meistara turpmākais liktenis, bija mēģinājums izlūgties Staļinam “mierīgas vecumdienas”, tieši kāpēc Volands (Staļins) bija parādīts taisnīgs, pat savā ziņā tēvišķīgs. Ja tāda tiešām bijusi Bulgakova vēlme, nevis tikai Solžeņicina fantāzijas, tad diemžēl neizdevās. Protams, ja arī būtu, tad rakstnieku sadzīviskās ambīcijas nebūt ne vienmēr ietekmē daiļdarba kvalitāti, un šajā gadījumā “Meistars un Margarita” ir vērtība pati par sevi. Neapšaubāmi.
    Bet atbilstošus prototipus personāžiem protams var piemeklēt, kaut vai tas pats Begemots, varētu tikt identificēts ar Beriju vai Ježovu.

    Like

  10. Es skatījos ekranizējumu “Suņa sirdij”, bet nespēju noskatīties līdz galam. Man bija emocionāli par smagu.
    Iespējams, ka Solžeņicinam ir taisnība ņemot vērā to cik sarežģītā laikā Bulgakovs dzīvoja un ka viņa attiecības ar varu nebūt nebija vienkāršas. To, ka Margarita ir Bulgakova sievas prototips, šķiet pateica rakstnieks pats.

    Like

  11. Mjā, esmu novērojis intresantu parādību, ka sievietes bieži nespēj noskatīties lieliskas filmas tāpēc ka nespēj izturēt filmas izraisītās emocijas. Tas ir, ka jūs sievietes pat nevis skatāties filmu, bet bezmaz vai izdzīvojat filmā attēlotos notikumus. Godīgi sakot, īsti to nespēju izprast, jo filmu vienmēr skatos kā filmu, tas ir distancēti, kā cilvēku radītu vairāk vai mazāk veiksmīgu daiļdarbu. Īpaši tas attiecas uz žanru kurš saucās šausmu filmas, man sieva tādus vispār neskatās, kuretim es izjūtu tikai intresi par filmas veidotāju iztēles spējām.

    Like

  12. Nu tā jau ir klišeja, ka sievietes ir vājais, emocionālais dzimums🙂
    Es šausmu filmas neskatos, jo ir ļoti grūti atrast tiešām labas šausmu filmas, pārsvarā ir tikai trula biedēšana un ālēšanās ar cirvi vai motorzāģi. Man ir vājība pret suņiem filmās. Ja zinu, ka tiks nodarīts pāri, nespēju skatīties. Bet tas jau laikam nav attaisnojums…

    Like

  13. Es gan drīzāk domāju nevis kritērijās ‘vājais’ vai “stiprais’, bet gan momentu, ka sievietes vairāk identificējās ar filmu vai grāmatu varoņiem, vairāk emocionāli ‘izlaiž caur sevi’, tā to varētu nosaukt, vai. Mēs, vīrieši lasām vai skatamies kā ‘attālinātu’ stāstu, distancēti, neidenficējoties ar varoņiem vai notikumiem.

    Like

  14. “Mēs, vīrieši lasām vai skatamies kā ‘attālinātu’ stāstu, distancēti, neidenficējoties ar varoņiem vai notikumiem.”
    Es kā vīrietis nepiekrītu.Ir filmas, kas uzņemtas tādā veidā, lai neļautu attālināties no ekrānā redzamā. Vismaz dažām cilvēku grupām. Tas ir, ja skatītāja dzīves pieredzē ir kaut kas tāds, kas ļauj identificēt savas izjūtas ar filmā atainoto, tad nekāda atslēgšanās nenotiek. Tiek nogalināti bērni-emocionāli tiek aizķerti skatītāji ar bērniem, suņi-skatītāji ar suņiem un kaķiem mājās…Bet ir arī cita veida filmas, kur uzreiz ir skaidrs, ka atainotā situācija ir mazliet nereāla un tāpēc skatītāja sirdi mazāk plosoša.Pie pirmā veida varētu pieskaitīt piemēram “Bābeli”, otrā …teiksim”Svešinieka mierinājums”.Kaut gan arī “Suņa sirds” man liekas piederīga otrā veida filmām,tas ir tām ,kurās var būt tikai malā stavētājs.

    Like

  15. Atpakaļ ziņojums: Filmas, seriāli, mūzika un grāmatas… « Mēnessmeitēns …

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s