Par dzeju

Saka, ka ne visi spējot lasīt dzeju. Es dzeju aktīvi lasīju pamatskolā/vidusskolā. Daļēji tāpēc, ka literatūras stundās dzejai ir pievērsta liela uzmanība, daļēji tāpēc, ka patika. Vienu brīdi pat gāju dzejas pulciņā un pāris manus dzejoļus pat nopublicēja rajona avīzē. N0pietni! Tā kā kaut cik vērtīgu dzejoli spēju uzrakstīt tikai kādās dvēseles mokās, tad ar laiku šī nodarbe vienkārši pārgāja. Nedomāju arī, ka man bija īpašs talants, lai dzejai pievērstos nopietnāk.

Bet nu par dzejniekiem. Pret Raini un Aspaziju man ir izveidojusies noturīga atturība, šie ģeniālie (?) dzejnieki man nekad nav bijuši sirdij tuvi, īpaši vēl pēc tam, kad pirmo literatūras stundu vidusskolā skolotāja sāka ar vārdiem “Es jums iemācīšu mīlēt Raini!” Un tā mēs viņu mīlējām kādu pusgadu, pēc tam pievērsāmies Aspazijai. Tad nāca Aleksandrs Čaks, šis smalkais pilsētas dvēseles dzejnieks, Fricis Bārda, Veidenbaums, Ārija Elksne , kura rakstīja smeldzes pilnu un diezgan pesimistisku mīlas dzeju pārsvarā, un vēl citi. No Ārijas Elksnes vienu brīdi lasīju daudz, bet tagad es viņai teiktu: “Sapurinies, vecenīt, un beidz činkstēt”. Šo dzejnieku laiks manās acīs ir pagājis. Skolas laikā bija žēl, ka Ziedonim tika pievērsta tik maza uzmanība, bet Jāni Peteru pieminēja tikai garāmejot. Tomēr tieši šo divu dzejnieku dzeja ir sastopama manā grāmatplauktā, ja neskaita Ziemassvētku pantiņus un uz izlaidumā uzdāvinātu dažādu dzejnieku mīlas dzejoļu izlasi. Jaunie dzejnieki mani nesaista, lai gan ir lasīti daži gan (vairs ne tik jaunā) Klāva Elsberga, gan Agneses Krivades dzejoļi. Šāda veida dzeja nav priekš manis, es dzejā meklēju skaisto un lirisko, nevis atbaidošo un sāpinošo.

Neesmu nopietni lasījusi dzeju kādus gadus piecus. Pēdējais, ko lasīju, bija Jānis Peters ar savu “dzejnieka mīlas vārdi”. Un tieši pie šīs man visu laiku mīļākās dzejas grāmatiņas šodien uz brīdi atgriezīšos. Tāpēc, ka ieraudzīju to šodien grāmatnīcā un tāpēc, ka šodien lasīju vienu rakstu par banalitātēm runājot par seksu. Autors satraucās par morāles pagrimumu un nespēju par šo kutelīgo jautājumu runāt pieklājīgi, tā teikt, neizliekot visas iekšas uz āru. Un tieši tāpēc kā pretsvaru citēšu divus Petera dzejoļus. Par mīlestību un mīlēšanu. Skaisti un vienkārši.

Jānis Peters ” dzejnieka mīlas vārdi”. Izdevusi “Jumava” 2004.gadā.

* * *

Vai būšu tev pēdējais,

         kaut biju tev pirmais,

Es esmu tavs skaistais,

         bet vai būšu tavs sirmais?

Kas būs pa vidu –

         tai laikā un telpā

No naivākā skūpsta

         līdz pēdējai elpai?

Ar tūkstoš nezināmiem

         šis vienādojums.

Kur atbilde īstā?

         Kur atrisinājums?

Sirds, neesi kā izlūks,

         tik vēsa un prātīga –

Jūtās jau neder

         šī matemātika….

* * *

Mana spalvainā roka caur taviem matiem skrēja

Un maigums lūdzās.

Bet tavas acis, tik melnas kā ugunī grauzdēta maize,

Skūpstīja mani un aiz laimes raudāja.

Ai, cik stiprs es kļuvis no tā svētīgā brīža!

Kailām rokām nožmiedzu kuili, izcēlu celmus no zemes

Un iesēju kaņepes alas priekšā.

Cilvēki, ejiet uz to vietu, kur es akmens laikmetā mīlēju,

Tur kaņepes – tumšzaļas kaņepes šodien vēl zied. 

Man patīk, ka vīrieši raksta mīlas dzeju. Petera dzeju vispār gribas salīdzināt ar kārtīgu rupjmaizi – īstu, sātīgu, latvisku.

Žēl, ka palaidu garām Dzejas dienas. It kā visi zin, ka tādas Dzejas dienas būs, bet informācijas tik un tā trūkst. Ieraksts, ko izdarīt nākošā gada plānotājā: “Augusta beigās noskaidrot, kad būs Dzejas dienas”. Ak jā, ja kāds ir redzējis grāmatnīcās/bibliotēkās haikas, lūdzu, lūdzu, pasakiet man autoru un grāmatiņas nosaukumu.

Advertisements

2 thoughts on “Par dzeju

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s