Blekvoteras bāka. Kolms Toibīns

Izdevis apgāds “Atēna”, 2004.gadā, 223 lpp.

Kolms Toibīns ar “Blekvoteras bāka” pārstāv Īriju 80/80 topā. Šis nu reiz ir romāns, kurā var labi nojaust autora dzimtās zemes cilvēku raksturus, saskarsmes ieražas.

Kā jau kāds ir paspējis izteikties pirms manis, šī ir smalka psiholoģiska proza, kas skarbi atkailina raksturus un tai pašā laikā cenšas “savākt” sarežģītās attiecības. Autors smalki uztver un apraksta attiecības ģimenē. Daudz godīgu atmiņu, taktisku un prasmīgu dialogu. Var pat teikt, ka romāns ir viens liels dialogs – dialogs varoņiem pašiem ar sevi un dialogs ar apkārtējiem. Spilgti atklājas īru skarbie raksturi un tiek skarta mūslaiku problēma – AIDS.

“Es nekad nespēju saprast,” Helēna iestarpināja, “kā tu varēji mūs te tik ilgi atstāt, ne reizes neapmeklējot, kad tēvs bija slims.”

“Vai tiešām ir nepieciešams visā tajā rakņāties?” vecāmāte iestarpināja.

“Tu nezini, kas notika ar tavu tēvu,” māte sacīja, “cik viņš bija izbijies, cik vientuļš un apjucis viņš jutās slimnīcā, kaut es tur biju katru dienu. Man nebija izvēles. Vai tas tevi visus šos gadus grauza?”

“Mēs ar Deklānu jutāmies pamesti.” […]

“Prom no kā?”māte jautāja.

“No tevis.”

“Ko es tev tādu esmu nodarījusi?”

Katra cilvēka izturēšanos un attiecības, kādas viņš veido, ietekmē bērnībā piedzīvotais un iemācītās attiecības ģimenē. Helēna bērnībā piedzīvojusi atstumtību no mātes, nav jutusies mīlēta un viņa nespēj mātei to piedot, un arī attiecības ar citiem viņai veidojas vēsas. Viņa nespēj saprast, ka mātei vīrs, viņas tēvs, bija tai konkrētajā brīdī svarīgāks, ka māte nespēja viņu atstāt, jo tā mīlestība bija spēcīgāka par mīlestību pret bērniem. Mātei bija savs sapnis par dzīvi:

“Bērnībā guļot gultā vecāsmātes mājā,” māte sacīja, “es mēdzu iedomāties, ka Taskāras bāka ir vīrietis, bet Blekvoteras bāka – sieviete un ka viņi raida signālus viens otram un pārējām bākām kā precību aicinājumu. Viņš bija sparīgs un stiprs, viņa vājāka, bet noteiktāka. […] Man šķita, ka viņi viens otru uzrunā; tas likās ļoti piemēroti: viņš – stiprinieks, viņa  – uzticīgā. […] Bet tas viss izrādījās maldi. Tu zini, man bija licies, ka tavs tēvs dzīvos mūžīgi. Patiesība man vienmēr atklājās ļoti skarbi.”

Un tam visam pa vidu vēl vecāmāte, kura labāk mazgā traukus nekā skatās otram acīs, kad tas būtu vajadzīgs, un mirstošais brālis gejs ar draugiem. Par spīti drūmajām nākotnes izredzēm, romāns beidzas ar gaišu cerību.

Vērtējums: 5/5

Īru rakstniekam un žurnālistam Kolmam Toibīnam (1955) šis ir ceturtais romāns, 1999.gadā tas tika nominēts Bukera prēmijai un tiek salīdzināts ar Virdžīnijas Vulfas “Uz bāku”.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s