Brīnos, ka esmu tik priecīgs. Johanness M. Zimmels

Brīnos, ka esmu tik priecīgs. Johanness Mario ZimmelsIzdevis apgāds “Jumava” 2002.gadā, 321 lpp

Šis austriešu rakstnieka (reizēm gan Zimmels tiek dēvēts par vācu rakstnieku, bet tas iespējams tāpēc, ka Austrija vienmēr bijusi ciešā saistībā ar Vāciju un tāpēc, ka vecāki bija vācieši no Hamburgas) Johannessa Mario Zimmela romāns pirmo reizi izdots 1949.gadā un tā pamatā ir patiesi notikumi, kas risinājās 1943.gada vasarā kādā Rietumvācijas pilsētā. Autors ir izmainījis darbības vietu, laiku un personu vārdus, un mēģina restaurēt sarunas un attiecības kādas varēja risināties starp uzlidojuma laikā kādā Vīnes nama pagrabā iesprostotiem septiņiem savstarpēji nepazīstamiem cilvēkiem. Pamazām atklājas šo cilvēku patiesā būtība, uzplaukst mīlestība un naids, bet pāri visam (kā jau Zimmela romānos) strāvo ticība labajam, cilvēkmīlestība un uzupurēšanās.

Nav sākuma, un nav beigu. Mēs nemitīgi maināmies. Nekad mēs neesam tie paši.

Tumsa pārvērš cilvēkus. Viņi domā, ka ir vieni, ja viens otru neredz, un uzdrošinās pateikt to, kas viņiem dienas gaismā šķistu baigs.

Vairākas dienas iesprostoti tumsā, varoņi nezaudē cerību un cilvēciskumu, viņi spēj pat priecāties un palīdz viens otram pat riskējot ar savu dzīvību.

– Domāju gan, ka šis būs labs rīts, – atteica priesteris. – Tas ir pavisam īpašs rīts. Jau sen es nebiju piedzīvojis tik patīkamu rītu.

– Es arī ne, – atteica Fābers. – Vai zināt, būt ieslēgtam šeit ir taisni patīkami. Tad tā pa īstam var priecāties par to brīdi, kad tevi atbrīvos.

– Šovakar, – paredzēja priesteris, – mēs atstāsim pagrabu. Tas taču ir pārāk smieklīgi. Padomājiet taču. Mēs atstāsim pagrabu. Un kurp mēs atgriezīsimies? Savā vakardienas dzīvē, tajās pašās briesmās, tajā pašā netīrajā laikā. Es domāju, ka tas viss man jau ir līdz acīm. Un tagad es tik bērnišķīgi priecājos par to, ka nemaz nevaru izstāstīt.

– Par ko jūs priecājaties, cienīgtēvs? – jautāja Zuzanna.

– Par dzīvi, – atbildēja Reinholds Gontards, – par dzīvi, ar kuru es netieku galā. Domāju, ka esmu neprātis.

Vērtējums: 4/5. Sižets patiešām interesants, bet mazliet kaitināja Zimmela gandrīz vai uzspēlētais optimisms un domu graudi. “Tu nedrīksti pārlieku bēdāties…” tas šķita pieņemami un vajadzīgi, bet šajā darbā – drusku par daudz.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s