Sinuhe, ēģiptietis. Mika Valtari

Piecpadsmit grāmatas par ārsta Sinuhes dzīvi apt. 1390. – 1335. pr.Kr. Izdevējs “Jāņa Rozes apgāds”, 2004.g., 736 lpp., pirmo reizi izdots 1945.g. Somijā. Mika Valtari pārstāv Somiju 80/80 topā.

Tiem, kas nenobīsies no grāmatas biezuma garantēts īsts vēsturiskā romāna baudījums, kura darbība noris laikā, kad galvenais dievs bija Atons, kuram pretojās Amona piekritēji, Ēģipti pārvaldīja ļoti humānais faraons Ehnatons ar dzīvesbiedri Nefrititi, pēc kura neilgu brīdi valdīja Totenhamons, līdz faraona troni ieguva priesteris Eije un pēc tam karavadonis Horemhebs. “Sinuhe, ēģiptietis” ir tulkots vairāk kā 30 valodās, ekranizēts Holivudā un joprojām interesē literatūras pētniekus. Pastāv uzskats, ka romāns ir vienlaikus humānisma ideju, attīstības, vēsturiskais, blēžu un piedzīvojumu romāns. Daži literatūras pētnieki uzskata, ka autors darbā uz ēģiptiešiem projecējis somu vidusšķiras vilšanos pēc Otrā pasaules kara, kad daudzas līdzšinējās vērtības bija zaudējušas nozīmi. Viscaur romānam tiek skartas vispārcilvēcīgas mūžīgās problēmas – par humānismu, labā un ļaunā cīņu, reliģiju, par varas un spēka spēju samaitāt un par cilvēcību.

Romāns sarakstīts pirmajā personā, tā it kā Sinuhe pats to būtu rakstījis senā Bībeliskā rakstības stilā. Rakstības stils sākumā kaitina, pēc tam apbur. Sinuhe pārstāsta visu savu dzīvi, kas bijusi piedzīvojumiem un ceļojumiem pilna. Caur viņa piedzīvojumiem un pārdomām lasītājs var iepazīt (iespējamo) Ēģiptes sadzīvi, uzskatus, dievus, citas tautas (sīriešus, babiloniešus, hetus, krētiešus), ārstēšanas metodes un faraonus.

Raugi, gribu arī faraonus pieskaitīt cilvēkiem, jo mums līdzīgi viņi ir, ienīstot un baidoties, iekārojot un viļoties. Un nav viņiem nekādas atšķirības no mums, kaut arī viņus tūkstoškārt ieskaitītu dievu kārtā.

Man prašņāja, vai faraons savos pēdējos brīžos nebija nācis pie samaņas un nopūties: “Lai Amons svētīts!” – kā apstiprināja neskaitāmi citi liecinieki. Cītīgāk atminējies, atzinu par labāku apstiprināt arī to, un man bija prieks dzirdēt savu stāstījumu, lasītu tautai priekšpagalmos katrā no septiņdesmit dienām, kuru laikā faraona miesu Nāves namā sagatavoja mūžībai. Visu sēru laiku priekanami, vīnūži un alus krogi Tēbās bija slēgti, tāpēc nopirkt vīnu un klausīties muzicēšanu varēja, tikai ieejot tajos pa pagalma durvīm.

Sinuhem ir apsviedīgs vergs Kaptahs, kurš daudzkārt glābj Sinuhi no posta un beigās padara viņu par gandrīz vai bagātāko vīru Ēģiptē. Kaptahs ir viens traki pievilcīgs grāmatas varonis – apsviedīgs, izdarīgs un viltīgs:

[….] es nespēju saprast, kāds labums vīram no goda, ja viņš guļ zemē ar pārgrieztu rīkli. Nē, Sinuhe, gudrs cilvēks vienmēr ir uzvarētāja pusē, un nepavisam nevajag uzskatīt, ka tas viņu apkauno, bet labāk ir cildināt viņa gudrību, jo tā viņam padara dzīvi vieglu un vienkāršu un nes lielu labumu.

Ja Sinuhe ir ideālists, tad Kaptahs racionālists. Kopā viņi veido brīžam uzjautrinošu tandēmu.

Romāns lasās ātri un aizraujoši un tā vien gribas pierakstīt kārtējo atziņu, piemēram, “… neko nenozīmē tas, ko cilvēks dara, bet visu nozīmē tas, ko cilvēka sirds jūt, viņam darot to, ko viņš dara”.

Vērtējums: 5/5. Noteikti viena no interesantākajām un labākajām grāmatām, ko šogad esmu izlasījusi.

Mika Valtari (1908. – 1979.) ir viens no somu iemīļotākajiem un ražīgākajiem somu rakstniekiem. Pasaules slavu viņš ieguva ar vēsturiskajiem romāniem, no kuriem labākais (un arī pirmais) ir tieši “Sinuhe, ēģiptietis”. Par labāko citi uzskata romānu “Tumšais eņģelis” (Dark Angel).