Literatūra mūsdienu Igaunijā

Igauņi acīmredzot maz interesējas par savu rakstnieku darbiem un literārajiem romāniem vispār (gan modernajiem, gan klasiku). 2005.gadā pēc bibliotēku lasītāju datiem populārākais autors Igaunijā bija amerikāņu romantisko romānu rakstniece Nora Robertsa, tai sekoja Sandra Brauna un Agata Kristi. Ievērojamais igauņu rakstnieks Jans Kross (Jaan Kross, dzimis 1920. gadā) ieņēma vietu top 20 beigās. Kā bibliotēku darbinieki norādījuši – lasītājus neinteresē egocentriskie, neskaidrie un neķītrie mūsdienu igauņu rakstnieku darbi.

Šai mazajā valstī literatūru kūrē divas organizācijas: Rakstnieku savienība un sab. org. Cultural Endowment (Kultūras talanti? Kultūras dotācijas?). Rakstnieku savienībā ir ap 300 biedriem (arī tulkotāji, kritiķi u.c.). Dibināta 1923.gadā, tā visus šos gadus ir pabalstījusi un apvienojusi Igaunijas rakstošo sabiedrības daļu. Padomju gados igauņu literātiem klājās samērā labi, bet 1990-to gadu vidū publicēto romānu un citu darbu skaits dramatiski saruka un literatūra piedzīvoja tādu kā identitātes krīzi. Viens no RS uzdevumiem ir saglabāt literatūras tēlu kā kaut ko eksistenciāli svarīgu sabiedrībai un kompensēt reālā tirgus trūkumu. Potenciālie viens miljons lasītāju nav pietiekoši pat labi pirktiem autoriem. Kultūras dotāciju organizācija tika izveidota 1994.gadā, tā katru gadu tērā gandrīz miljonu eiro (no nodokļiem par cigaretēm, azartspēlēm un alkoholu) literatūrai: apm. puse tiek izmaksāta autoratlīdzībās un grāmatu un žurnālu publicēšanas subsīdijās, ceturtdaļa tiek izmaksāta stipendijās rakstniekiem un atlikusī ceturtdaļa tiek tērēta literārajām balvām, gadatirgiem/festivāliem, izpētei, konferencēm, prezentācijām un citiem publiskiem pasākumiem. Gandrīz absurdā kārtā, bet šīs divas organizācijas varētu būt atbildīgas par situācijas radīšanu kurā rakstīšana ir diezgan nodalīta no lasītāju interesēm. Igaunijā rakstniekam ir vieglāk kļūt slavenam nekā būt lasītam. Kā lasītāji svarīgi ir kritiķi un citi rakstnieki. Bestselleri (vairāk kā 1500 kopijās) bieži vien nav patikuši kritiķiem un ārzemēs tulkotie autori var būt nenozīmīgi savā dzimtenē. Gandrīz kā tādā Aizspogulijā….

Kādi tad ir mūsdienu igauņu rakstnieki? Daudzi no viņiem ir paziņojuši, ka vienīgais iespējamais veids kā rakstīt autentiski pašlaik ir smelties no savas pieredzes. Tāds ir Tōnu Ōnnepalu (dzimis 1962.g.) savā grāmatā Harjutused (“Vingrinājumi”, 2002). Darbs ir atmiņu, grēksūdzes, dienasgrāmatas un vēstuļu mikslis no 1990-iem gadiem. 2006.gadā Tōnu ar saviem pieciem prozas darbiem tika nominēts kā labākais autors publicēts pēc 1991.gada.

Līdzīgs ir Peeter Sauter (dzimis 1962.g.), kurš gan vairāk distancējas no savu grāmatu varoņiem. Viņa darbi sastāv no pirmajā personā stāstītiem stāstiem; stāstu varonis izmisīgi cenšas iegūt autentisku eksistenci, dzīvi, ko neiespaido sociālās normas vai personīgās saites. Viņa pēdējā darbā Vere jooks (2006) varoņa cenšanās jau kļūst bezjēdzīga, gandrīz sevi un citus iznīcinoša.

Ōnnepalu brīvo autobiogrāfisko iespaidu un eseju miksējumu īstenībā aizsāka Jaan Kaplinski (dzimis 1941.g.) 1980-os gados. Kaplinskis iespējams ir pazīstamākais igauņu intelektuālis un dzejnieks. Viņš ir rakstījis arī prozu, esejas, ceļojumu piezīmes, atmiņas un teo-fantastiku britu filozofa un zinātniskās fantastikas rakstnieka Olafa Stapletona stilā. Kaplinska pirmā kārtīgā novele ir Seesama jōgi (“Tā pati upe”, 2007), ko viņš rakstīja gandrīz 12 gadus. Daļēji autobiogrāfiskais darbs stāsta par agriem 1960-iem gadiem, kad Kaplinska jauneklīgais alter ego cenšas zaudēt nevainību un iegūt seksuālu un mistisku pieredzi.

Mazliet savādāk raksta Ene Mihkelson (dzimusi 1944.g.). Viņas pēdējais romāns Katkuhaud (“Mēra kaps”, 2007) ir dziļi satraucoša, piesātināta grāmata, sarakstīta smagā manierē. Arī Enes darbu sižeti ir ņemti no personīgās pieredzes. Konkrētais romāns ir veidots kā autores un viņas tantes sastapšanās sērijas mēģinot tik skaidrībā, kas notika ar autores tēvu 1940-1950-gados, kad vecāki slēpās no padomju varas. Viņas iepriekšējais darbs Ahasveeruse uni (“Sapnis par Ahasuerus”, 2001), tika nominēta kā labākā grāmata pēc 1991.gada.

Viens no retajiem un labākajiem reālistisku noveļu autoriem ir Mats Traat (dzimis 1936.g.). Viņš ir sarakstījis vairāk kā desmit sējumu Dienvidigaunijas lauksaimnieku ģimenes sāgu, kuri piedzīvo modernizāciju un Igaunijas veidošanos pēdējo divu gadsimtu garumā. Pēdējais romāns Naised ja pojad (“Sievas un dēli”, 2006) ieguva Kultūras dotāciju organizācijas ikgadējo balvu.

Pašlaik populārākais igauņu autors Igaunijā ir Andrus Kivirahk (ar umlautu uz a, dzimis 1970.g.). Viņa lugas un īsie stāsti ir pilni ar māksliniecisku kreativitāti, uzjautrinošām neprātībām un nacionālajiem mītiem. Viņa humors ir burlesks, absurds, bezjūtīgs. Iespējams, ka šo humoru būtu grūti pārtulkot. Grāmata, kas padarīja viņu slavenu, bija “Ivana Oravas atmiņas” (ļoti garš nosaukums igauniski, 1995) – rēcīgs ceļojums 20.gs. Igaunijas vēsturē. Viņa pēdējais romāns Mees, kes teadis ussisōnu (“Vīrs kurš zināja čūskas vārdus”, 2007) ir paraboliska fantāzijas novele par kultūras iznīkšanu, kāda dzīvesveida izmiršanu.

Pilnu Mart Valjataga rakstu par literatūru Igaunijā varat izlasīt Eurozine.com. Paldies Ine Gundersveen par atļauju tulkot un izmantot šo rakstu.

3 thoughts on “Literatūra mūsdienu Igaunijā

  1. un iekš lv visi gan lasa tikai letiņu autorus un danielas stīlas romāni (un tamlīdzīgie) nemaz netiek ņemti. aizej taču uz kādu letiņu mazo bibleni un paskaties, kas stāv jaunumu plauktiņā. ne jau bankovskis vai ikstena… tā, ka nevajag vispārināt, ka, lūk, igaunijā gan slikti rakstniekiem, jo viņus nelasa. nevajag skatīties tik tālu.

    Like

  2. Tu kā parasti saproti to, ko gribi saprast.
    1) Tas ir tulkots raksts, tātad raksta autora uzskats, un viņš pamatojas uz datiem par pieprasīto literatūru.
    2) Es iepazīstinu ar igauņu literatūru, nevis saku, ka igauņu rakstniekiem baigi sūdīgi, bet pie mums gan visi latviešu autorus vien lasa.

    Like

  3. Bibliotēkā,kuru es apmeklēju,Jans Kaplinskis aizvien tiek ielikts latviešu literatūras plauktā.Varbūt tas nozīmē,ka igauņu autors atradis latviešu mentalitātei tuvus saskarsmes punktus?Kaut gan pie vainas laikam ir vārds Jans,kas stipri atgādina Jāni,vai vismaz Jani ,kas Rozentāls.Tai pašā laikā nesen iznākusī Klāras Klāsones grāmata latviešu ausij pasvešā pseidonīma dēļ grāmatnīcās dažviet tiek likta pie ārzemju literatūras.Tas gan laikam ir kāds mārketinga triks.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s