“Nogalināt Rasputinu. Grigorija Rasputina dzīve un nāve” izdevis apgāds “Jumava” 2007.g., angliski izdota 2005.g., 210 lpp.
Britu žurnālista un pētnieka Endrū Kuka darbs par Rasputinu atklāj jaunus faktus par viņa nāves apstākļiem, kas balstīti un nopietnas izmeklēšanas rezultātiem. Autoram bijusi pieeja Lielbritānijas izlūkošanas dienesta darbinieku arhīviem, notikušas sarunas ar šo cilvēku radiniekiem, jauni pierādījumi arī no Krievijas puses.
Grāmatā sīki pētītas Rasputina dzīves un nāves apstākļu pretrunas, mēģinājums noskaidrot patiesību par Rasputina slepkavību. Lai gan paliek neatbildēti vairāki jautājumi par sīkākām notikumu niansēm, autoram mērķi izdodas sasniegt.
Par Rasputinu zināju diezgan daudz, diezgan regulāri arī TV rāda kādu dokumentālo filmu par šo savādo personību Krievijas pēdējā cara galmā. Tomēr uzzināju jaunas, vēl nezināmas lietas: galvenokārt jau to, ka angļi bija ieinteresēti atbrīvoties no Rasputina, jo bija diezgan pamatotas aizdomas, ka Rasputins ir provāciski noskaņots, vismaz viņš ļoti centās ar carienes palīdzību panākt Krievijas izstāšanos no kara. Ļoti iespējams, ka tieši viens no angļu izlūkdienesta darbiniekiem raidīja trešo, liktenīgo šāvienu Rasputina virzienā.
Ja Rasputins būtu tikai apdāvināts dziednieks, kas ārstē troņmantinieku, viņš nekad neizpelnītos tādu negodu. Taču savienību – vājš cars, stipra cariene un sliktu slavu izpelnījies zemnieks, kas ātri saprata, kāda loma viņam jāspēlē, lai nezaudētu carienes uzticību, – izraisīja piedauzīgas runas, necieņu un izsmieklu. Kad imperatoru pāris sāka zemoties šā nesakarīgā, pa pusei lasīt un rakstīt nepratēja zemnieka priekšā, izzuda visparastākā cieņa.
Nav zināms, vai Lielbritānijas izlūkdienesta virsnieki tuvojās Jusupovam un Dmitrijam Pavlovičam ar domu pilnvarot viņus slepkavībai vai jau pašā sākumā uzzināja par apņemšanos Rasputinu noslepkavot un darīja visu, lai šo iespēju izmantotu sev par labu. Jebkurā gadījumā sadarbības pašos pamatos bija ilgstošas personīgas attiecības starp Jusupovu, Stīvenu Eliju, Džonu Skeilu un Osvaldu Reineru.
Starp citu, sākumā tapa BBC dokumentālā filma pēc grāmatas autora materiāliem un tas pamudināja viņu pētīt dziļāk un sarakstīt grāmatu. Nesen iznākusi grāmata ar Rasputina meitas atmiņām par tēvu, ko reklamē kā beidzot īsto patiesību atklājošo grāmatu. Nezinu, ko gan viņa tur tādu varētu rakstīt – apgalvo, ka tēvs īstenībā nav bijis dzērājs un manipulators? Ja kāds ir lasījis, pastāstiet. Man tomēr vairāk gribas uzticēties šim uz arhīva materiāliem balstītam pētījumam.
Vērtējums: 4,5/5. Autors vietām atkārtojas, neuzzināju visas atbildes, bet varbūt autoram tādu nebija. Visi arhīva materiāli vēl nav pieejami.
Marii grāmatplaukts 
Šo grāmatu neesmu lasījis,bet man savulaik ļoti ieinteresēja Radzinska grāmata par Rasputinu.Radzinskis ir ļoti labs stāstnieks un viņš ir studējis arhīvu zinātni,kas viņam palīdz orientēties arhīvos.Turklāt man šķiet simpātiski,ka viņš cenšas iedziļināties aprakstāmā psiholoģijā un arhīvos neapstiprinātas vietas uzkonstruē pats.Protams,no stingri vēsturiskā viedokļa tas ir apšaubāmi,bet zināma loģika šādai pieejai arī ir.Radzinskis ir ļoti ražīgs un viņa biogrāfijās ir daudz ūdentiņa,bet pirmās par Staļinu,Rasputinu un Nikolaju II ir piestrādāts godam.Tad vēl krievu valodā var atrast Jusupova autobiogrāfiju.Viņš pats ir ļoti savdabīga persona,kurš ar sievu bija krievu modes noteicējs ārzemēs,ko apraksta Aleksadrs Vasiļjevs savās modei veltītajās grāmatās.
PatīkPatīk
Endrū Kuks pieminēja Radzinska rakstīto Rasputina biogrāfiju, bet kritizēja vietas, kur Radzinskis pats piefantazējis dažas lietas un devis pārsteidzīgu spiedumu par nāves apstākļiem.
Jusupovs nenoliedzami ir interesanta persona, būs kādreiz jāpameklē viņa autobiogrāfija. Jāsaka gan, ka viņš par Rasputina slepkavību arī ir izdevis vairākas grāmatas un tajās atšķirīgi izklāstījis notikumus. Tad cik var ticēt viņa paša autobiogrāfijai?
PatīkPatīk