Pavasarī jālasa dzeja…par mīlestību, par dabu, par prieku…
Tu caur martu ieej
sēklu veikalā,
kur aiz letes
(brīnums!)
it kā puķe stāv.
Sanāk visi vēji
apkārt pasaulei –
vidū mazliet kaila,
mazliet puķe dej.
Pasper piecus soļus
iekšā aprīlī –
simt un vienā tūtē
miljons sēklu trīc.
Pland un plosās tevī
mazlietpuķe tā,
un pie ziliem griestiem
mazlietsaule blāv.
Un tu skrieni laukā,
un tu skrieni sēt –
tev ir jāspēj pašam
puķi izaudzēt.
/J.Peters. Pavasara etīde/
Kāds ir tavs pasara dzejolis?
Vecais labais Vāczemnieks:
“Pilns sudraba pūpoliem vītola zars
Un tagad es zinu: ir pavasars.
Kaut pazarēs vietām vēl patvēries sniegs,
Smej strautiņi gravās un visur tāds prieks,
Ka smejos es arī, – no visas sirds,
Un saule pār mani tik zeltaina mirdz.
Kur paskatos – viss ir tāds smaidīgs un jauks, –
Es saulei un sudraba pūpoliem draugs.” 🙂
PatīkPatīk
Pavasaros es klausos “Baložu pilnu pagalmu” dziesmu “Pavasaris”, bet tā nav par mīlestību un prieku. Ziedoņa dzejolis “Marete Tomam Nipernādijam” (no “Caurvēja”) ir ļoti skaists:
Kad Tu ienāksi manā būdā,
Tev būs migla matos.
Putna oliņas ir Tavas acis.
Nekad nevar zināt,
kas no tām izšķilsies:
acīgs vanags
vai ķīvītes kliedziens.
Pamelo vēl,
pamelo man par sudraba ceļiem,
ko minušas tavas pēdas.
Taureņi pavasarī laižas no
sirds uz sirdi,
kurmji alās sten no laimes.
Stāsti, ka tu mani pazīsti jau
kopš bērnības,
mīlēji jau kopš mīlestības.
Melo man lielus vārdus,
es ticēšu.
Un vēl ir viens skaists Čaklā dzejolis, bet tas ir ziemīgs, nevis pavasarīgs.
Kamēr tu biji projām, kamēr tu biji miegā, ierakstīju es tavu vārdu sniegā…
http://www.mariscaklais.lv/teksti/lapas.html
Vēl varētu Frici Bārdu lasīt.
PatīkPatīk