Bleak House. Charles Dickens

Angliski 1852. – 1853. gadā turpinājumos, 2006. gada izdevumam 1024 lpp.
Latviski: “Saltais nams”, izdevniecība “Liesma”, 1989.gadā, Dikensa kopoto rakstu 8. un 9. sējumā.

Vairākās vietās norādīts, ka “Bleak House” popularitātes ziņā pārspējis iepriekš sarakstītos Dikensa darbus un to ir pamats uzskatīt par viņa daiļrades augstāko sasniegumu. Citur – ka tas nav Dikensa labākais darbs, bet tas iespējams ir viņa labākais romāns. Tieši tāpēc mana izvēle krita uz šo romānu, lai sāktu iepazīšanos ar Dikensu. Varbūt nevajadzēja, jo man gāja diezgan smagi.

Ļoti grūti izstāstīt sižetu, neizplūstot garos aprakstos. Šī nav vienkārša novele, kur sižets virzās taisni uz priekšu. “Bleak House” darbība risinās pa divām līnijām: Esteres dienasgrāmatu veidā (un tātad skar viņas dzīvi un viņai pazīstamus cilvēkus) un anonīma stāstītāja vērīgu, bet virspusīgu notikumu fiksējumu veidā (skarot dažādus varoņus, kuri tādā vai citādā veidā ir saistīti ar Esterei pazīstamajiem). Romānā tēlu ir patiešām daudz un, kā tas Dikensam raksturīgi, tie, kas sākumā liekas maznozīmīgi, beigās var nospēlēt pat izšķirošo lomu galveno varoņu dzīvē. Piemēram, bārenis Džo vai lēdijas Dedlokas kalpone francūziete.

“Bleak House” ir pa druskai no visa kā: dažādu sabiedrības slāņu portretējums, mīlestība, detektīvintriga, noslēpumi, bet visam pāri – Dikensa asā vēršanās pret Anglijas tā laika tiesu sistēmas nejēdzību un labdarības absurdumu, kas noved pie sociālas netaisnības uz katra soļa. Tiesas prāvas, kuras gadiem nevar vai negrib atrisināt, un kas noved pie traģiskām beigām. “The one great principle of the English law is to make business for itself.” Misis Dželibija, kura aizrāvusies ar palīdzības sniegšanu Āfrikai, kamēr pašas mājā valda nekārtība un pašas bērni staigā neaprūpēti. Vai arī labdarība kā auksta virspusēja moralizēšana. Tam pretstatā ir mistera Džāndisa un Esteres Samersones cilvēkmīlestība un pašaizliedzība. Viņu raksturi ir tik labi, ka šķistu pat pārāk idealizēti, tomēr Dikenss spējis abus padarīt ticamus un viņi ir kā gaismas stars tumšā mežā. Uz šī pāra fona vēl vairāk izceļas jau tā spēcīgās laikmeta ačgārnības un citu cilvēku ļaunums, mantrausība, muļķība. 

[…] there were two classes of charitable people; one, the people who did a little and made a great deal of noise; the other, the people who did a great deal and made no noise at all.

Vairāki tēli iet bojā. Pirmais no tiem ir tiesas rakstu pārrakstītājs Nemo. Ar Nemo nāvi sākas detektīvintriga. Mēģinot noskaidrot viņa patieso personību, gaismā nāk bīstams noslēpums, kura šķetināšana ieved nāvē vēl vairākus personāžus.

Vēl daļai dzīve ir diezgan bezcerīga. Viņi iestiguši vai nu nabadzības diktētā izdzīvošanas cīņā vai augstākās sabiedrības diktētās normās. Bezizejā un bezcerībā slīgst tie, kas cieši saistīti ar Lorda Kanclera tiesu un gaida (sev labvēlīgu) spriedumu: plānprātīgā mis Flaita, agresīvais un izmisušais Gridlijs. Šai muklājā iestieg arī jaunais Ričards Kārstons, kurš savu dzīvi sāk cerīgi, bet tad to iznieko maldinošās cerībās uz mantojumu:

[…] the uncertainties and delays of the Chancery suit had imparted to his nature something of the careless spirit of a gamester who felt that he was part of a great gaming system.

Pretstatu un kontrastu romānā ir daudz. Pārsteidzošākais no tiem ir Saltais nams. Konkrētas asociācijas raisās ar vārdu “salts”, vai ne? Es gaidīju drūmu namu, kurā Esteri gaida grūta dzīve. Tā vietā viņa nokļūst simpātiskā mājā, kur valda sirsnība un prieks. Dziļākai analīzei un par romānā esošajiem simboliem iesaku palasīt vēsturnieku un literatūras zinātnieku “Bleak House” analītiskos rakstus, jo romāns ir dziļāks nekā te spēju uzrakstīt.

Jau sākumā atzinos, ka lasīt bija grūti. Pirmās 150 lpp vispār knapi sapratu, kas notiek (un ne tāpēc, ka neesmu angļu filologs). Gari apraksti, pompozi spriedelējumi. Katra nodaļa par citu tēlu vai notikumu, no cita skatupunkta. Milzum daudz sīkumu, detaļu un nianšu. Nesapratu, kam man jāpievērš uzmanība. Jo tālāk lasīju, jo vairāk mani romāns kaitināja. Tikko sāku saprast notiekošo, tikko likās – tūlīt, tūlīt kaut kas interesants notiks, – tā klāt nākošā nodaļa un Dikenss izplūst garum garos teikumos par Lorda Kanclera tiesu vai kāda jauna personāža morālo stāju. Man bija sajūta, ka maldos pa džungļiem, uz mirkli izdodas atrast taku, un tad tā atkal pazūd. Kaut ar pieri pret sienu!

Jutos nogurusi, ap 350. lpp neizturēju un metos skatīties seriālu “Bleak House”. Ak, kas tas bija par atvieglojumu! Jāsaka, ka seriālā viss gandrīz kā romānā, tikai izgriezti garie apraksti un varoņu spriedelējumi. Noskatījos daļu un sapratu procesu un tēlu nozīmi daudz labāk, un tālāk grāmatas lasīšana man veicās daudz raitāk. Pat iepatikās. Pabeidzu lasīt grāmatu un noskatījos seriālu. Ja nebūtu seriāla, mans vērtējums grāmatai būtu zemāks. Iesaku seriālu kā labu alternatīvu. Starp citu, mans izvēlētais grāmatas vāks attēlo lēdiju Dedloku kāda viņa redzama seriālā. Tik traģiska persona, sava laika un iedomu upuris. Grāmatai dodu 3,5/5.

2 thoughts on “Bleak House. Charles Dickens

  1. Un Džiliana Andersone bija traki laba lēdija Dedloka. Es tikai seriāla nesapratu, kur tā viņas satriecošā līdzība ar meitu, bet nu nepiesiesimies. Vispār Dikenss mūsdienās varētu būt labs un auglīgs seriālu scenārists – melodramatisms un izstiepti sižeti viņam atstrādāti.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s