The Mystery of Edwin Drood. Charles Dickenss

Pirmo reizi publicēts 1870. gadā, romāns palicis nepabeigts. 432 lpp ar pēcvārdu (lpp skaits var atšķirties pēcvārda dēļ). Lasīju krieviski.

Romāna darbība risinās izdomātā Anglijas mazpilsētā Klostergemā (prototips – Ročestera) pāris stundu brauciena ar vilcienu attālumā no Londonas. Ciemos pie sava aizbildņa radinieka mistera Džaspera un apraudzīt savu līgavu Rozu ierodas jaunais Edvins Druds. Edvins ir augstprātīgs, Roza kaprīza, bet Džaspers ārēji ļoti pieķēries Edvinam. Saderinātie nav laimīgi, jo šīs laulības ir paredzētas mirušo vecāku testamentā, nevis viņu pašu iecerētas. Pilsētiņā ierodas vēl divi bāreņi: dvīņi Nevils un Helēna no Ceilonas. Nevils ir lepns un ātrs dusmās, savukārt Helēna lepna, bet savaldīga un gudra. Visi jaunie cilvēki satiekas, uzliesmo kaislības. Pēc laika Edvins pazūd un aizdomas, protams, vispirms krīt uz Nevilu.

Tālāk notikumu attīstību nestāstīšu, bet viss nav tik vienkārši kā šķiet sākumā. Dikenss ir pamatīgi papūlējies dodams norādes un mājienus, un pēc tam uzreiz dodams citas norādes un maldinošus sīkumus. Paralēli Edvina pazušanas noslēpuma risināšanai, nākas lauzīt galvu par vēl 2 noslēpumiem: 1) kas ir misters Dečeri?, 2) kāpēc opija tirgotāja seko Džasperam?

Grāmatas pēcvārdā ir Dž. Kaminga Voltersa romāna analīze (vismaz man pieejamā izdevumā), kas man ļoti palīdzēja  pievērst uzmanību nepamanītajām detaļām un sniedza idejas, kāds varētu būt romāna nobeigums. Dikenss apgalvoja, ka izdomājis lielisku sižetu, kuru būs grūti uzminēt, sīki un smalki visu izplānojis, tomēr nav tikpat kā nekādu rakstisku liecību ko tieši viņš bija iecerējis. Viņš nepaspēja romānu pabeigt. Minējumu un risinājumu ir daudz un dažādi, tāpat kā mēģinājumi romānu pabeigt. Dikensa pamestos faktus un norādes var tulkot dažādi, pie tam daļa no tā visa ir neīsti fakti, jo viņš ļoti centās priekšlaicīgi neatklāt noslēpumu. Ar šo romānu Dikenss centās pierādīt, ka spēj izveidot labu sižetu ar spēcīgu dramatisko attīstību un motivētiem tēliem. Tieši sižeta dramatiskā attīstība bija Dikensa vājā vieta, par ko viņu bieži kritizēja. Ar “Edvina Druda noslēpumu” rakstnieks gribēja apklusināt kritiķus un izveidot tādu stāstu, kur neviens iepriekš nevar uzminēt tā attīstību. Tādu, kur dramatiskā spriedze lēnām pieaug un atrisinājums paliek autora noslēpums līdz pat beigām. Tāpēc tik daudz mājienu pareizā un nepareizā virzienā, sīki fakti, kas sākumā liekas nenozīmīgi. Katra detaļa un tēls ir rūpīgi izraudzīti un visi kalpo kādam mērķim, nejaušību nav. Dikenss ļoti baidījās vai nepasaka par daudz, tāpēc pēc katra nozīmīga fakta viņš “laiž miglu acīs”. Teiksim Džasperam ar kaklu ir melna zīda šalle, kas aprakstīta ļoti precīzi. Tūlīt pēc tam seko skaidrojums, ka Džasperam droši vien sāp kakls.

Šo romānu man bija ļoti interesanti lasīt un pārsteidza Dikensa izdomas veiklība. Atšķirībā no “Bleak House” nebija jācīnās ar gariem aprakstiem un tikpat garām runām. Tēli ir pārliecinoši un interesanti, nav lieku sižeta līniju. Viss ir smalki izplānots un labi pārdomāts. Patiešām žēl, ka Dikenss nepaspēja romānu pabeigt. Man ļoti patika, tāpēc dodu 4,5/5 (nav visaugstākais vērtējums tikai tāpēc, ka trūkst nobeiguma). Noskatījos arī 2 sēriju BBC ekranizāciju. Viss labi, tikai scenārista izdomātais nobeigums sagādāja pamatīgu vilšanos. Ņemot vērā visus faktus, tāds nobeigums ir stipri aiz matiem pavilkts.