Stāsti: 1884 – 1885. Antons Čehovs

Izdevniecība “Liesma”, 1967. gads. Kopoti raksti III, 572 lpp.

Visi zina Čehova devumu dramaturģijā: “Kaija”, “Ķiršu dārzs”, “Trīs māsas”, “Tēvocis Vaņa”, bet viņš tiek uzskatīts arī par vienu no labākajiem īso stāstu rakstniekiem pasaulē. Konkrēti šo trešo sējumu  lasu ar pārtraukumiem vairāku gadu garumā, katru reizi sajūsminoties par autora meistarību.

1884. gads ir laiks, kad Čehovs iegūst ārsta licenci un sāk praktizēt. Stāstus viņš rakstīja jau studiju gados un šai pašā 1884. gadā iznāk viņa pirmais stāstu krājums “Сказки Мельпомены”, kas parakstīts ar uzvārdu Čehonte. Viņu ietekmēja L. Tostoja daiļrade un pats Tolstojs par Čehova stāstiem atsaucās atzinīgi. 1885. – 1886. gads jau iezīmējas kā Čehova kā īsu, pārsvarā humoristisku stāstu autora uzplaukums. Stāsti tika publicēti vairākās avīzēs. Rakstnieka ārsta prakse deva pārpārēm ideju un piemēru stāstiem.

Viņam raksturīgi asi, satīriski paņēmieni ar meistarību attēlojot provinces dzīvi 1880. gados: iedzīvotāju niecīgās intereses, “aristokrātiskās” apriņķa sabiedrības iekšējais tukšums un plātīgums. Tai pat laikā viņa stāstos ir sirsnīgi, bet diezgan lakoniski krievu dabas apraksti. Stāstu varoņi pārsteidz ar patiesu atainojumu un kolorītu. Liela nozīme ir tēmai – skaistuma bojāeja, vulgarizēšana. Tā parādās jau pirmajā stāstā 3. sējumā “Drāma medībās”, kur skaistā Olga ņem nelabu galu un pa ceļam aizlauž dzīvi vēl vairākiem cilvēkiem.

Viņam atņēma visas tiesības un piesprieda 15 gadus spaidu darbu.

Tik dārgi viņam izmaksāja sastapšanās maija rītā ar poētisko sarkantērpa meiteni…

Diezgan daudz stāstos izsmieta baznīca un garīdzniecība. Piemēram, stāstā “Pie Maršalienes” Čehovs attēlo piedzērušu garīdznieku. “Jezgu”, kas arī izsmej baznīcu, cenzūra vispār negribēja ļaut drukāt, bet L. Tolstojs to atzinis par vienu no labākajiem Čehova stāstiem. Sava deva izsmiekla tika arī ierēdniecībai un armijas cilvēkiem. Varbūt nesaudzīgās reālās dzīves attēlojuma dēļ, varbūt pārāk liberālo uzskatu dēļ (cenzūras prāt), bet par katru stāstu vajadzēja cīnīties, bieži arī pārstrādāt, lai tas tiktu cauri cenzūras smalkajam tīklam un tiktu publicēts.

Fragments no dzejnieka L.I. Paļmina vēstules, ko viņš raksta pēc Čehova stāsta “Nelaime” uzrakstīšanas, būtībā labi raksturo visu Čehova daiļradi:

Savāds iespaids rodas no šā dzīves patiesības pārpilnā tēlojuma: kļūst jautri un skumji. Te, tāpat kā tautas dzīvē, jautrais saplūst kopā ar drūmo.

Tā arī man bija lasot – vietām jautri, vietām skumji, bet nekad garlaicīgi. Lieku 5/5. Ak jā, ja lasāt šos stāstus makšķerējot, tad turiet roku mutei priekšā, lai pārāk skaļi smiekli neaizbaida zivis. Man tā bija….

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s