Household Stories by the Brothers Grimm. Brothers Grimm

Angliski izdota Lucy Crane tulkojumā ar Walter Crane ilustrācijām 1886. gadā, 269 lpp. Brīvi lejuplādējama no Gutenberga.

Krājumā atrodamas 53 klasiskās Grimmu pasakas: “Rapunzel”, “Hansel and Gretel”, “Snow White”, “Sleeping Beauty” u.c. Pasakas ilustrē 19.gs. Walter Crane zīmējumi. Kopumā Grimmi savāca un trīs sējumos 1812., 1814. un 1822. gadā izdeva vairāk kā 200 pasakas.

Brāļu Grimmu pasakas vairāk līdzinās pierakstītiem mutvārdu stāstiem: īsi teikumi, konkrēti, bez liekiem skaidrojumiem un izpušķojumiem. Parasti pasakās ir morāle, bet šeit morāles maz, nežēlības daudz, jo sākotnēji Grimmu pasaku mērķis bija izklaidēt pieaugušos pēc smagas darbdienas un raupji, skarbi stāsti bija daļa no izklaides (spoku stāsti, rupjas anekdotes nav tālu no Grimmu pasaku mērķa). Dažas pasakas ir vienkārši asprātīgas un izklaidējošas, dažās atrodama (naiva) morāle, dažās spilgti izpaužas antisemītisms.

Otra Grimmu motivācija bija nacionālisms, viņi šos stāstus uzdeva par vācu tautas (ar tautu saprotot zemniekus, dziļākās saknes) mantojumu, lai gan daļu stāstu viņiem izstāstīja kaimiņiene – tirgoņa sieva francūziete, kura visticamāk bija lasījusi Šarla Pero pasakas….Tomēr negribētos apgalvot, ka Grimmi tīši mānīja lasītājus, jo tāpat kā vairums literāro pasaku attīstījās no tautas pasakām, tā arī tautas pasakas iespaidojās no literārajām. Arī pasaku pārrakstīšana un uzlabošana ir saprotama, jo mutvārdu pasakas, ja pierakstītas burtiski vārds vārdā, bieži ir nebaudāmas – grūti lasāmas un uztveramas.

Kopumā “Children`s and Household Tales” (oriģinālais nosaukums) laika posmā no 1812. līdz 1864. tika izdotas 17 reizes un vismaz 7 reizes brāļi Grimmi pasakas pirms izdošanas rediģēja, papildinot ar kristīgiem simboliem un pamazām tās no īsiem, bieži brutāliem stāstiem pārvēršot bērniem pieņemamākās pasakās, bet joprojām tālu no romantiskajām Disneja versijām. Piemēram, “Hansel and Gretel” pirmajā versijā tēvs un māte kopīgi nolemj pamest bērnus mežā. Vēlākās versijās bērnu likteni lemj pamāte, bet tēvs beigās negribīgi piekrīt. Tas, ka vainīga ir pamāte, nav tik šausminoši, kā ja bērnus bojāejai nolemj pašu māte un tēvs.

Ja “Hansel and Gretel” nešķiet briesmīga, kā būtu ar “The Juniper Tree”, kur pamāte nocērt puikam galvu ar lādes vāku un pagatavo no puikas sautējumu (to pasakot savai meitai!)? Tēvam sautējums ļoti garšo: “No one else can have any of it,” he says. “Somehow I feel as if it’s all for me.” Ko?! Vai “The Twelve Brothers”, kur karalis ar divpadsmit dēliem nolemj – ja piedzims meita, viņš dēlus nogalinās, un uztaisa 12 mazus zārkus ar spilventiņiem…. Ak jā, oriģinālajā “Pelnrušķītē” (“Ashenputtel”), Pelnrušķītes pusmāsas cērt sev nost daļu pēdas, lai varētu uzvilkt kristāla kurpīti. Un tie nav vienīgie asiņainie piemēri.

Lasot acīs ļoti krīt labā-ļaunā un skaistā-neglītā pretnostatījumi, par ko arī rakstīju savu FaSciFi kursa eseju. Pārsvarā labs = skaists: skaistā un labā, strādīgā, bet apspiestā pameita satiek princi un pēc dažiem pārbaudījumiem viņi dzīvo laimīgi. Atceraties Pelnrušķīti, citi piemēri “The Three Little Men in the Wood” un “Mother Hulda” . Savukārt ļauns = neglīts: pamātei ir ļauna un briesmīgi neglīta meita, kas beigās saņem ko pelnījusi (bieži tā ir nāve). Tomēr dažkārt pasakas rāda, ka skaists var būt arī ļauns (Sniegbaltītes ļaunā pamāte karaliene, raganas meita no “The Six Swans”). Iespējamā morāle – lai gan izskats var maldināt, ja meitene ir pieticīga, strādīga un laipna, tad viņa tiks uzskatīta par skaistu un vienmēr tiks atalgota.

Pēc Otrā pasaules kara, Grimmu pasakas dažviet tika aizliegtas bailēs par bērnu garīgo veselību. Tomēr ne visi uzskata, ka šīs pasakas ir sliktas. Bērnu psihologs Bruno Bettelheim oponē, ka ļaunās pasakas mums ir vajadzīgas: […] fairy tales, by allowing children to attach their unsavory repressed desires to villains (dragons, witches) who were then conquered, helped the children to integrate and control such desire. Vācu valodas un salīdzinošās literatūras profesors Jack Zipes savukārt apgalvo, ka: […] the value of fairy tales is that they teach us not to adjust, because the oppressive society in which we live is something we should refuse to adjust to. (iesaku izlasīt visu lielisko The New Yorker rakstu “Once upon a time“). Varbūt, ka abiem taisnība, tomēr jāatceras, ka viens pauž Freidisma, otrs Marksisma uzskatus. Lielāka taisnība gan varētu būt rakstniecei, mītu un pasaku pētniecei Marina Warner, kura aicina neaizmirst Grimmu vēsturisko reālismu: tai laikā nāve dzemdībās bija bieža parādība, tēvi apprecējās otrreiz, ēdiena bija maz un visi cīnījās par izdzīvošanu. Viņa vedina domāt, ka šīs pasakas tikai paspilgtina skarbo realitāti. Lai kāda arī būtu Grimmu pasaku nozīme, tām bijusi liela ietekme Eiropas kultūras un uzskatu attīstībā, un joprojām daudzi mīl šīs pasakas.

Nobeigumam citāts no pasakas “King Thrushbeard” – karalim ir lepna meita, kura izsmej visus preciniekus un beigās karalis viņu atdod par sievu pirmajam satiktajam klaidonim. Viss, beidzas laimīgi un princese gūst labu mācību. Šī ir viena no retajām pasakām, kas man patiešām patika: varoņi ar raksturu, asprātīgi notikumi un laba morāle.

“I did all that to bring down your proud heart, and to punish your haughtiness, which caused you to mock at me.” Then she wept bitterly, and said, “I have done great wrong, and am not worthy to be your wife.”

Atceros pēc šīs pasakas 1984.gadā Vācijas-Čehoslovākijas (tolaik) uzņemto jauko bērnu filmu “Король Дроздовик”. Šī man šķiet netipiska Grimmu pasaka, kā balts zvirbulis, kas iemaldījies vārnu barā.

Krājumam 2/5. Lasīju tikai mācību nolūkos. Neuzskatu to par bērnu literatūru.

3 thoughts on “Household Stories by the Brothers Grimm. Brothers Grimm

  1. Cik nu atminos brāļu Grimmu pasakas arī padomju laiku pasakas grāmatās bija diezgan tuvas oriģinālam. Tur ar Pelnrušķītes māsas piegrieza kājas kurpītei. Bet norvēģu pasakas par troļļiem bija labākas, tur viens uzņēmīgs jauns cilvēks, kamēr troļļi bija tusā apkāva visus viņu bērnus un sabāza skurstenī, izgrieza acis utt.

    Like

  2. Varbūt sabiedrības morāles normas mūs iemāca šausmināties? Bērnībā lasot, pasakās notiekošās slepkavības, kropļošana, atriebība, kanibālisms nelikās kaut kas ārkārtējs, tā vienkārši bija daļa no stāsta.

    Like

    • Runā, ka bērni prot ļoti labi atšķirt izdomāto no patiesības un viņi tiešām visu neuztver visu par īstenību. Man ar tas nelikās nekas tāds par kuru būtu vērts satrauties, pasakās tak notiek viskas, ko nu tur par niekiem uztraukties.

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s