Rebeka. Dafne di Morjē

Lasīju Grāmatu drauga 1972.gada izdevumu, 423 lpp., Valdemāra Kārkliņa tulkojums. Zvaigzne ABC izdeva 2011. gadā sērijā “Zvaigznes mazā klasika”, 568 lpp.

Vārdā nenosaukta galvenā varone – jauna meitene, laika kavētāja turīgai kundzei, kūrortā iepazīstas ar Maksimu de Vinteru, par kura skaisto Anglijas īpašumu Manderliju klīst sajūsmas pilni stāsti. Maksims ir drūms un iekšēju jūtu plosīts, tomēr kaut ko saskata jaunajā meitenē un viņi apprecas. Manderlija viņus sagaida skaista un ziedoša, tomēr tās iekštelpās slēpjas tumšs noslēpums, kas pamazām saindē galvenās varones laulības dzīvi, līdz pagātnes notikumi nāk gaismā.

Romāns sākas ar sapni par Manderliju, un pirmais teikums ir viens no skaistākajiem un noskaņā bagātākajiem kādu esmu lasījusi. Tikai daži vārdi, bet iztēlē uzreiz paveras sapņa aina.

Manderlijai romānā ir ļoti liela nozīme.

Jā, te viņa bija, mana gaidītā Manderlija, manas vecās pastkartes Manderlija. Daiļuma un gracijas paraugs, cēla un nevainojama, vēl daudz jaukāka, nekā biju sapņojusi, gludu zāļāju un mīkstu mauru dobumā celta, ar terasēm, kas noslīdēja uz dārzu pusi, ar dārziem, kas sniedzās līdz jūrai.

Galvenā varone par Manderliju sapņoja jau bērnībā, Maksimam Manderlija ir svarīgāka par visu citu, viņa mirušajai sievai Rebekai tā bija statusa simbols, apkārtnes ļaudīm – izsmalcinātu, saviesīgu pasākumu vieta, bet Denversa kundzei līdzeklis manipulācijai un atriebībai. Nespēdami atgriezties savā Manderlijā Maksims un viņa jaunā sieva turpina par to sapņot un domāt, bet nerunā. Pārāk sāpīgs zaudējums.

Lai cik bezrūpīga būtu jaunā dzīve skaistajā vietā, galvenā varone nespēj būt laimīga un ar katru dienu stieg aizvien lielākā nedrošībā un bailēs. Viņa nespēj kļūt par patiesu mājas saimnieci, baidoties aizskart mirušās piemiņu un mājas iemītniekus, it īpaši saimniecības vadītāju Denversa kundzi, kas ir ļoti interesants kokainas vecmeitas tēls.

Melna figūra stāvēja un gaidīja mani kāpņu augšā, dobumos iegrimušām acīm vērodama mani no miroņgalvai līdzīgās sejas.

Vācot skopās informācijas druskas par daiļo, gudro Rebeku viņa pati sev šķiet aizvien nevērtīgāka un neglītāka. Viņa redz mirušo Maksima sievu katrā sīkumā: Rebekas lietusmētelis, Rebekas suns, Rebekas rakstāmpapīrs, Rebekas trauki….

Rebeka, vienmēr un visur Rebeka. Lai staigātu Manderlijā kur staigādama, lai sēdētu kur sēdēdama, pat savās domās un sapņos visur satiku Rebeku.

Viņa sevi nomoka tik tālu, ka šķiet – laimīga laulības dzīve ar Maksimu nav iespējama, jo viņai nav nekādu iespēju sacensties un līdzināties visu dievinātajai Rebekai. Emocionālā spriedze aug, līdz tiek uzzināta patiesība par Rebekas dzīvi un nāvi. Ticiet man, tā ir negaidīta un visas spriedzes vērta.

“Rebeka” tika publicēta 1938. gadā un atnesa Dafnei di Morjē pasaules slavu. Daudzi šo romānu atzīst par autores izcilāko darbu. Smalki raksturi, emocionālā spriedze, valoda kā smalkas mežģīnes, negaidīts notikumu pavērsiens un smeldzes pilns atrisinājums liek šo romānu mīlēt un lasīt arī mūsdienās. Mani “Rebeka” apreibināja un valoda V. Kārkliņa vecajā tulkojumā skanēja kā mūzika. Diemžēl 2011. gada izdevumā tulkojums ir rediģēts un pieskaņots mūsdienām zaudējot daļu no burvības. Man tik ļoti patika, ka varoņi dzer kafeju nevis kafiju….

Reibinošs stāsts par mīlestību un kaislību, noslēpumiem un iedomām, un pāri visam Manderlijas smaržojošais dārzs un jūras krākšana. Viens no skaistākajiem romāniem, ko esmu lasījusi. Vērtējums: 5/5