FaSciFi piektā lekcija: Poe & Hawthorne

Piektā lekcija bija par Nathaniel Hawthorne (1804 – 1864) un Edgar Allan Poe (1809 – 1849), lasījām atsevišķus viņu stāstus un dzeju. Šoreiz būs plašāks apskats, jo atsevišķi par izlasītajiem stāstiem nerakstīšu. Lekcijas galvenais uzsvars uz zinātni kā stāstu fonu un vai mēs tiešām zinām to, ko domājam, ka zinām. Mēs zinām lietas, bet varbūt tomēr nezinām! Kā mēs kaut ko zinām? Profesors demonstrēja 14 veidus kā var interpretēt vārdu “know” (zināt). Starp citu, zinātne no latīņu valodas nozīmē zināšanas, prasmes.

Po iespaidojās no Havtorna, tomēr viņu stils ir atšķirīgs. Cik var spriest, Havtorns bija ļoti augstās domās par sevi, ieinteresēts zinātnē un morālē, un tas ir viņa stāstu pamatā. Konflikts starp zinātni un kādām citām zināšanām ir pamanāms gandrīz visos Havtorna stāstos. Stāstā “Birthmark” zinātnieka (vai drīzāk alķīmiķa) sievai uz vaiga ir dzimumzīme mazas rokas formā. Vīru tā zīme padara traku, sieva to visu laiku uzskatījusi par tādu kā Dieva svētību, tomēr beigās piekrīt zīmi iznīdēt no vaiga. Beigas, protams, traģiskas: zinātnieks savā perfekcijas kārē un iedomātā varenībā noved sievu līdz nāvei. Havtorns nesaka, ka zinātne ir slikta, viņš rāda kā zinātne rada iespējas ļaunprātīgi, aplami izmantot cilvēkus un zināšanas. Daudziem, arī man, tagad viņa stāsti liekas pārāk gari un atklāti moralizējoši, tomēr tie nav sekli – tajos ir atsauksmes uz Danti, Edipu, grieķu mītiem. Pasmaidīt lika Havtorna burkšķēšana viņa dzīves laikā, ka publicēti tiek sekli sieviešu skricelējumi, nevis viņa darbi. Ak jā, Havtorna slavenākais stāsts ir “Scarlet Letter”, ko mēdz nepareizi piedēvēt kā 1800 gados notiekošu, bet īstenībā stāsts ir par 1600 gadiem.

Pārejam no moralizētāja pie šausmu meistara Po, kurš ir arī modernā detektīvstāsta izgudrotājs (“The Purloined Letter”). Po stāsti ir īsi, koncentrēti ap ciešanām, pagrimumu, nāvi, bailēm no seksualitātes (sievietes tēls bieži ir netiešs – kā matracis, aka, gulta…), gotiski. Ja Havtorna stāstos vara bija zinātnieku rokās, lai radītu ko perfektu, tad Po stāstos vara bieži ir trako rokās un nes iznīcību. Daži Po stāsti ir reālistiski, citi aizvien fantastiskāki:

  1. “The Tell-Tale Heart” ir reālistisks stāsts, izņemot varoņa psiholoģisko fantāziju par pukstošo sirdi,
  2. “The Black Cat” jau ir fantastiskāks stāsts galvenā varoņa vājprāta un ilūziju dēļ – tiešām kāds mestu pa logu istabā kokā pakārtu kaķi, lai pamodinātu guļošos?!,
  3. “The Oval Portrait” ir vēl fantastiskāks: nezināma slimība, savāda vieta, mākslinieks, kurš nogalina ar mākslas palīdzību savas sievas dzīvību pārnesot gleznā.

Protams, mēs lasījām Po slavenāko dzejoli “The Raven”. Profesors Rabkins tik meistarīgi lasīja Po, ka es nemaz neiebilstu, ja viņš ierunātu visu Po daiļradi. Ja ne viņa lasījums, es nepamanītu lielo līdzību starp Po dzeju un stāstiem: līdzīga ritmika, līdzīgi izteiksmes līdzekļi, līdzīgi sižeti. “The Raven” un “The Fall of the House of Usher”, “Annabel Lee” un “The Oval Portrait” ir ļoti līdzigi darbi. Po stāsti ir viņa dzejas paplašinājums. Rakstīta kā proza, bet lasās kā dzeja. Ļoti interesants ir dzejolis “The Bells”, iesaku pamēģināt lasīt skaļi – ļoti melodiska un ritmiska dzeja.

Saistībā ar abiem autoriem un zinānisko fantastiku vispār profesors runāja par Ēdenes kompleksu un zinātnes retoriku. Ar Ēdenes kompleksu tiek saprasts sešu elementu kopums, kas sastopams gandrīz katrā zinātniskās fantastikas darbā:

  1. Ēdenes tēlainība (daba, gaisma, aizsardzība, konflikts)
  2. pasaku likumi (infantīlas fantāzijas, pamat-krāsas: balts, melns, sarkans, zelts…., pamata vēlmes un instinkti, laiks ārpus laika)
  3. dabiskas robežas cilvēku spējām (dažas lietas cilvēkiem nav jāzina, robežas var paplašināt, bet tas var būt bīstami)
  4. Dievam līdzīgs zinātnieks vai tāds, kurš grib līdzināties Dievam
  5. dramatiskā uzbūve ir edipiska (paaudžu konflikts, traģēdija vai romantika)
  6. vienkārši divdalījuma tēli un to attiecību maiņa, pakļaušanās un konflikts (daba pret zinātni, gars pret mašīnu, prāts pret jūtām, iztēle pret racionālo, intelekts pret fizisko spēku, dzīvais pret mehānisko, vergs pret saimnieku, sieviete pret vīrieti…)

Viens no svarīgiem zinātniskās fantastikas jautājumiem: vai ir iespējams radīt Ēdeni uz Zemes? Vēlme radīt perfektu Paradīzi, atgriezties tai ideālajā laikā un vietā, no kuras pirmie cilvēki tika padzīti. Zinātne vienmēr sacentusies ar reliģiju par varu un pat fantastikas stāstos viena bez otras nespēj iztikt.

Ar reliģisko pusi tikām galā, tagad par zinātnes retoriku. Noteikumi zinātniskai retorikai literatūrā:

  • izmanto ciešamo kārtu (nevis “es zinu”, bet “ir zināms”)
  • izmanto vārdus un frāzes, kas nākuši no latīņu un franču valodas (anger=rage, dog=canine, ask=enquire)
  • izmanto skaitļus (“no Zemes līdz Mēnesim ir 356 400 km” nevis “no Zemes līdz Mēnesim ir liels attālums”)
  • izvairās no emocijām un subjektivitātes (“es to nesaku, tā tas ir…”)

Zinātnisko retoriku izmanto zinātniskajā literatūrā, studiju gados arī katrs to ir izmantojis. Daiļliteratūrā šo retoriku izmanto šausmu stāstos, kriminālromānos un zinātniskajā fantastikā. Po lieliski prata šo retoriku izmantot savos stāstos, piemēram “The Facts in the Case of M. Valdemar”, kur precīzi tiek noteikts miršanas laiks un fiksētas visas ķermeņa izmaiņas. Po izmanto arī romantisko retoriku: dull day, dreary country, shades of evening, melancholy house. Toties Havtorns izmanto tikai romantisko retoriku: jauns vīrietis, sen, kāda vieta Itālijā, bagātīgi dekorētas mēbelētas istabas ar augstiem griestiem.

Beigās profesors runāja par teksta interpretāciju uzsverot, ka teksts nekad nav tikai teksts. Vienam tekstam var būt vairākas interpretācijas, dažas varbūt nepareizas, bet vairākas vienlaicīgi var būt pareizas. Tas, ko mēs tekstā spējam saskatīt un kā izprotam izlasīto atkarīgs no tā, cik dziļi analizējam, kādā vecumā lasām un vai teksts tiek lasīts atkārtoti. Atkārtoti lasot mēs redzam detaļas, ko nepamanījām pirmajā reizē. Tieši tāpat lasot Alisi 7 gadu vecumā un lasot to 27 gadu vecumā mēs saskatām stāstā pilnīgi citas lietas, redzam dziļāk, jo mūsu uztvere ir mainījusies, mēs saprotam vairāk.   Personīgā pieredze var novest pie atšķirīgas interpretācijas, tāpēc dažādi lasītāji saskata dažādas nozīmes un nedrīkst teikt, ka kāda izpratne ir galīgi nepareiza.

Ja mēs visi izlasīto uztvertu un izprastu vienādi, tad nebūtu interesanti lasīt atsauksmes par literārajiem darbiem.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s