Frankenstein. Mary Shelley

Pirmā publikācija 1818. gadā, 273 lpp. Gotisks trilleris

Viktors Frankenšteins jau no mazotnes interesējas par dabas procesiem, bet studiju laikā pievēršas matemātikai, ķīmijai un citām dabaszinātnēm. Viņš nolemj radīt dzīvību no nedzīvām ķermeņu daļām – radīt jaunu rasi, kas viņu godās par savu tēvu. Ideja ir uzmācīga, Viktors strādā dienu un nakti, attālinoties no ģimenes un draugiem. Realitāte izrādās pavisam savādāka nekā sapnis, rezultāts viņu šausmina tik ļoti, ka viņš pamet savu radīto monstru un aizbēg. Monstrs būtībā ir labsirdīgs, bet atstāts likteņa varā, piedzīvojis gan Viktora, gan sabiedrības noraidījumu un šausmas, viņš kļūst atriebīgs un ļauns, un nogalina Viktora ģimeni, bet pašu Viktoru aizvilina un Ziemeļu ledus okeānu. Tur pārgurušo un izģindušo Viktoru uzņem pētnieku kuģis un viņš izstāsta kapteinim Valtonam savu dzīves stāstu.

Mērija Šellijas “Frankenstein; or, The Modern Prometheus” ir pirmais zinātniskās fantastikas romāns tādā izpratnē kā mēs zinātnisko fantastiku saprotam tagad. Romāns ir vienlaicīgi lielisks romantiskās literatūras paraugs un brīdinošs stāsts par zinātni un sabiedrības atsvešināšanos. Romāna ideja radās Mērijai Šellijai uzturoties gleznainajā Ženēvas ezera apkārtnē kopā ar Lordu Baironu, Persy Shelley, John Polidori un vēl dažiem romantisma literatūras pārstāvjiem. Kādu dienu garlaikodamies viņi nolēma sacensties kurš uzrakstīs labāko šausmu stāstu. Vispār vainīgs Bairons, kurš šādu konkursu ierosināja. Mērija ilgi domāja, līdz nosapņoja ideju par zinātnieku, kurš rada dzīvību un pēc tam pārbīstas no tā ko radījis. Rakstot viņa iedvesmojās no vācu spoku stāstiem, vācu zinātnieku idejām, galvanisma un dažādiem literārajiem darbiem (to visu apsprieda augstāk minētais draugu pulciņš lietainajā 1816. gada vasarā sēžot Villa Diodati). Starp citu, Bairons uzrakstīja stāsta fragmentu balstītu uz vampīru leģendām, ko viņš saklausījās Balkānos. No šī fragmenta John Polidori radīja The Vampyre (1819) un kļuva par vienu no vampīru žanra aizsācējiem.

Sapnis Mēriju ietekmēja tik ļoti, ka viņa gribēja radīt stāstu, kas visus ietekmētu un satrauktu tikpat ļoti, cik ļoti sapnis bija izbiedējis viņu pašu. Vēl viņa vēlējās parādīt cik liela nozīme ir ģimenes saitēm (draudzībai, mīlestībai, pieķeršanās tuvākajiem cilvēkiem). Ja Viktors nebūtu no visiem atsvešinājies, būtu stāstījis kādam par savu neprātīgo ideju uzņemties Dieva lomu, tad ļoti iespējams, ka nemaz nebūtu tādu monstru radījis. Tā vietā Viktors iedomājās sevi augstāk stāvošu pār citiem, tai pašā laikā vienu un vientuļu esam. Tas nekas, ka viņam ir draugs, ir tēvs, brālis, topošā līgava māsīca Elizabete, kuri viņam raksta vēstules, uztraucas par viņu. Šī atsvešināšanās ir tikai viņa egoistiska iegriba. Viņš ir tā aizrāvies ar dabas filozofiju vēloties izzināt “the secrets of heaven and earth”, ka nemaz nešaubās vai viņa darbs ir ētisks un likumīgs. Viktors sevi redz kā modernās zinātnes pionieri, kā brīnišķīgas nākotnes radītāju: “A new species would bless me as its creator and source”. Vēlāk gan viņš sāk šaubīties, bet prātiņš jau ir sašķobījies pietiekami, lai viņš nevarētu apstāties.

now that I had finished, the beauty of the dream vanished, and breathless horror and disgust filled my heart

Vispār Viktors ir tik liels nūģis, ka ļauj sodīt ar nāvi nevainīgo kalponi, lai gan pats uzreiz tur aizdomās savu monstru. Bet nevar taču par savām aizdomām stāstīt, viņu noturēs par jukušu! Viņam vismaz pietiek veselā saprāta nenovest līdz beigām otra monstra radīšanu. Pēc pirmās sarunas ar monstru Viktors beidzot iedomājas, ka viņam vajadzētu rūpēties par to, ko pats radījis, tomēr viņš to nespēj. Visas traģēdijas cēlonis ir Viktora nespēja uzņemties atbildību (ja atmetam diskusiju, ka viņa ideja vispār ir slima un nevajadzēja monstru  radīt). Beigās viņš pāris reizes iedomājas, ka varētu būt vainīgs notikušajā, tomēr uzskata, ka apstākļi ir pret viņu, ka viņš ir upuris un pie visa vainīgs monstrs.

Monstrs tikai grib būt kādam piederīgs, mīlēts un saprasts. To lieliski parāda monstra stāstījums par to, kā viņš dzīvojis no radīšanas brīža līdz tikšanās brīdim ar Viktoru uz ledāja Alpu kalnos. Monstrs izglābj slīkstošu meiteni, bet par to tiek sašauts. Pēc tam viņš ilgu laiku slēpjas nabadzīgas ģimenes mājas piebūvē, pamazām iepazīst jauko ģimeni, slepus palīdz viņiem un beigās nolemj iepazīties klātienē. Rezultāts, protams, ir traģisks – viņu uzskata par draudu. Draudzības vietā viņš saņem naidu un noraidījumu. Nevienam neienāk prātā, ka atbaidoša paskata monstram var būt laba sirds. Visas monstra cerības uz normālu eksistenci tiek sagrautas.

Am I to be thought the only criminal, when all humankind sinned against me?

Monstrs savos pārdzīvojumos ir daudz cilvēcīgāks un spēcīgāks tēls par Viktoru, tāpēc izveidojušies populāri maldi,  ka grāmata ir par monstru vārdā Frankenšteins. Monstram patiesībā nav vārda, bet arī Viktora paša vārds tiek pieminēts tikai sākumā – arī viņš ir gandrīz tāds pats bezvārda monstrs. Būdams savtīgs un egocentrisks Viktors nemēģina izprast monstra rīcības iemeslus, tāpēc arī viņš nesaprot, ka pats ir visīstākais monstrs.

Tā kā es mēdzu pukstēt par kaitinošiem varoņiem, tad šoreiz gribu uzsvērt, ka Mērijai Šellijai ir izdevies radīt psiholoģiski ļoti pārliecinošus varoņus. Var just līdzi vai arī izjust nepatiku pret Viktoru un monstru, bet viņu rīcība un vārdi ir pamatoti. Starp citu, var diskutēt par to cik ticams ir stāstījums, jo a) Viktors pārstāsta monstra sacīto, b) Viktora sacīto savai māsai vēstulēs pārstāsta kapteinis Valtons. Varbūt viss stāsts ir Valtona izdomāts, lai izklaidētu māsu un pamatotu attiekšanos no ekspedīcijas mērķa sasniegšanas pēc tam, kad kuģis iestrēdzis ledus laukā.

Vērtējums: 3,5/5

4 thoughts on “Frankenstein. Mary Shelley

    • Sava taisnība Kingam varētu būt. Drakula – vampīri, vampīru medības, Frankenšteins – zinātnieka radīts monstrs. Plus tās idejas, kas nāk līdzi, tiek atstrādātas atkal un atkal. Ar “Džekilu un Haidu” neesmu pazīstama, bet tur laikam bija personības dubultošanās.

      Like

  1. Džekilā drīzāk ir personības sašķelšanās.
    Vispar fantastiski, ka gandrīz pirms 200 gadiem Mērija Sēllija ir noormulējusi tās problēmas, ar kurām saskaras mūsdienu zinātne – es domāju ļoti bieži zinātniekus interesē process (kas notiks, vai to var izdarīt utt.), bet iespējamās sekas paliek otrā plānā.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s