Pirmā publikācija 1915. gadā, grāmatā publicēts 1979.g., 176 lpp.
Trīs vīrieši pētnieki Dienvidamerikā dzird leģendu par Sieviešu zemi un pārsteidzošā kārtā to arī atrod kalnos grūti pieejamā vietā. Kalnos esošā ieleja izrādās pilnībā izolēta no pārējās pasaules vairāku gadsimtu garumā, un dažādu neveiksmīgu apstākļu rezultātā šai ielejā palikušas tikai sievietes. Par lielu pārsteigumu pētniekiem, viņi atrod ļoti sakoptu, plaukstošu vietu un labi attīstītu civilizāciju. Sākumā viņi netic, ka sievietes to visu varētu paveikt vienas, bet pamazām ir spiesti pārskatīt savus pieņēmumus par sievietēm un to lomu sabiedrībā. Caur ilgstošām un dziļām sarunām viņi iepazīst Herland un saskata savas civilizācijas trūkumus, kas agrāk viņiem šķita normāli.
“Herland” ilgu laiku aizmirsta, iespējams svarīgākā feminisma utopija, kas jebkad sarakstīta ASV. Sākumā darbs tika publicēts turpinājumos Gilman vadītajā avīzē, bet viņas uzskati un skartie jautājumi acīmredzot nebija interesanti vidējai ļaužu masai un darbs grāmatas veidā tika publicēts tikai pēc daudziem gadiem. Gilman atbalstīja feminisma idejas, tomēr ironiski, ka daļa feministu bija sašutušas par “Herland”. Viņas bija sašutušas par to trīs džeku neglaimojošajiem uzskatiem par sievietēm. Lieta tāda, ka darbu var lasīt divejādi: ar uzsvaru uz sieviešu ideālo pasauli un pārākumu pār vīriešiem, vai ar uzsvaru uz smalku satīru par vīriešu aprobežotību un atšķirībām starp dzimumiem. Ja nav humora izjūtas, tad kādai pārspīlējošai būtnei tiešām darbs var likties aizvainojošs (vismaz tā sākumdaļa).
Gilman trīs vīriešus ir radījusi ar atšķirīgiem uzskatiem, kas vēl labāk palīdz atklāt kontrastus un atšķirīgo domāšanu vīriešu un sieviešu pasaulē. Terijs ir mehāniķis, īsts mačo tips, ieraudzīju-uzvarēju tips, kurš par sievietēm nedomā augstākā līmenī kā par dzīves rotu un izklaidi. Džefs ir ārsts un botāniķis pēc profesijas, bet dzejnieks dvēselē, sievietēm pieiet ar dievināšanai līdzīgām sajūtām, Vandiks ir sociologs un no šī aspekta pieiet visam ko sastop ceļā, arī sievietes viņam lielā mērā ir tikai izpētes objekts. Džefs ir pilnīgā sajūsmā par Herland, Vandiks to uztver kā ļoti interesantu antropoloģijas projektu, bet Terijs ir nikns un vīlies, jo smuku, jaunu meiteņu vietā viņam jākontaktējas ar diezgan nenosakāma vecuma mierīgām, gudrām, aseksuālām sievietēm. Viņa vīrišķība Herland sievietes vispār neinteresē. Milzīgs trieciens Terija patmīlībai.
Herland sievietes vīriešu uztverē nelīdzinās viņiem zināmajām: praktiskas, aseksuālas, bezbailīgas (jo nav jau vīriešu, no kuriem baidīties), mierīgas, gudras, metodiskas, ar ātru uztveri, loģiskas, ļoti mātišķas. Vīrieši bija gaidījuši dezorganizētu sabiedrību, ķīviņus un intrigas, primitīvismu, ciku caku drēbes utt, bet viņi saskaras ar pilnīgi pretējo. Sabiedrība ir organizēta līdz pēdējam sīkumam, nav ne intrigu, ne ķīviņu, ne nenovīdības, bērnus pieskata tās sievietes, kuras ir vistalantīgākās šai jomā, drēbes ir līdz perfektumam ērtas, nekādu ārēju sievišķības pazīmju. Protams, pilnīgā nesievišķība ir liels trieciens vīriešiem un viņi to daudz apspriež. Džefs saka, ka ar gariem matiem viņas būtu daudz sievišķīgākas: we are so convinced that the long hair “belongs” to a woman. Terijam savukārt sievišķīga liekas adīšana. Džefs gan iebilst, ka skotu aitkopji arī ada… Un vispār “woman” in the abstract is young, and, we assume, charming. Viens no smieklīgākajiem argumentiem par dzimumu atšķirībām izskanēja no Terija mutes:
“They don`t kill birds, and apparently they do kill cats,” Terry declared. “MUST be men here.”
Pēc daudzām sarunām beigās tiek nonākts līdz domai, ka sievišķība ir tāda kā mākslīgi radīta parādība speciāli vīriešu ērtībai.
You see, with us, women are kept as different as possible and as feminine as possible. We men have our own world, with only men in it; we get tired of our ultra-maleness and turn gladly to the ultra-femaleness.
Ja vīriešu nav, šī “virskārta” pazūd un sievietes var būt vienkārši cilvēki. Tā kā Vandiks ir visanalītiskāk noskaņotais un mierīgākais no visiem trim, tad Herland sievietes viņu vairāk uzskata kā sev līdzīgu – par cilvēku: But surely there are characteristics enough which belong to People, aren`t there?.
Grāmatas lielākā daļa paiet sarunās salīdzinot abas pasaules. Caur šīm sarunām ļoti labi atklājas vīriešu pārvaldītās sabiedrības ačgārnības: neiecietība, bads, slimības, trūkums, nesaimnieciskums u.c. kļūdas. Tomēr arī sieviešu pasaule nav ideāla – viņas ir sasniegušas milzīgu progresu, uzbūvējušas ideālu “bērnistabu”, bet tālāk ko? Lai gan sievietes bioloģiski izmainījušās tā, ka reprodukcijai nav nepieciešams otrs dzimums un viss ir ideāli, viņas tomēr grib atjaunot divu dzimumu sabiedrību. Gribas jautāt – kāda velna pēc, ja viss ir labi? Iespējams, ka taisnība šai gadījumā ir Terijam:
“Life is a struggle, has to be,” he insisted. “If there is no struggle, there is no life – that`s all.”
Kad viss ir sasniegts, attīstība apstājas, nav vairs mērķa uz ko tiekties. Katram dzīvē vajag mērķi, vai ne? Vai nu Gilman gribēja parādīt, ka Herland ir sasniegusi attīstības griestus un atliek “mainīties vai mirt”, vai arī viņa smalki pasmējās par sievietēm, kuras tomēr nespēj iztikt bez vīriešiem.
Stāsta pirmā puse, kur vīrieši dalās savos uzskatos par sievietēm un pēc tam ir šokā, ka Herland ir pilnīgi savādāka kā viņi iedomājušies, bija interesantākā. Uzjautrinājos. Otra puse, kur sievietes stāsta par savu pasauli un uzskatiem un viss sāk vilkt uz pamācību pusi , un vīrieši pamazām aizvien mazāk grib lielīties ar savu pasauli vairs nav tik aizraujoša. Tā pamācīšana un moralizēšana bija drusku par daudz, lai gan idejas par bērnu audzināšanu bija lasīšanas vērtas. Izskatās, ka šai jautājumā Gilman iespaidojusies no Montesori idejām par bērnu spēlēm un izglītošanu.
Vērtējums: 3,5/5. Katrā ziņā interesants darbs, iesaku izlasīt. “Herland” ir arī turpinājums, kurā Terijs atgriežas ASV un viņam līdzi dodas Vandiks ar savu sievu Eladoru. Domāju, ka Eladora varētu būt pamatīgā šokā no vīriešu “ideālās” pasaules.
Marii grāmatplaukts 