FaSciFi astotā lekcija: Ray Bradbury

Lekcija par Reju Bredberiju (1920 – 2012) mani kaut kā neaizķēra. Nav tā, ka man Bredberijs nepatīk. “Pieneņu vīnu” es dievinu, bet par “Marsiešu hronikām” man ir dalītas jūtas: interesanti, liek padomāt, daži stāsti pat ļoti patika, bet nespēju atbrīvoties no sajūtas, ka tai grāmatai man ir jāpatīk tāpēc, ka tas ir šedevrs un daudziem patīk. Varbūt ar mani kaut kas nav kārtībā, ja neesmu sajūsmā par “Marsiešu hronikām”? Lai nu kā, Bredberiju lasīšu vēl.

Bet nu pie lekcijas. Lai gan Bredberijs par sevi domāja kā par fantasy rakstnieku, tomēr tieši viņš padarīja zinātnisko fantastiku plaši pazīstamu, pacēla augstākā līmenī. Pirms viņa šī žanra darbi tika publicēti kā pulp fiction un sērijveida izdevumos. Bija tādi izdevumi “Modern Electrics” un “Amazing stories”, kuros stāstīja gan par izgudrojumiem, gan publicēja fantastikas stāstus. “Amazing stories” joprojām izdod. Tā pirmajā izdevumā bija Verna, Velsa un Po stāsti. Abu iepriekšminēto žurnālu dibinātājs Hugo Gernsback pirmais apzinājās, ka sci-fi ir sci-fi (noteica, ka ir tāda literatūras kategorija) un pats arī rakstīja stāstus. Pēc 1950. gada “Marsiešu hronikām”, kļuva iespējams rakstīt romānus stāstu vietā, jo daudzi minēto grāmatu uztvēra kā romānu un tam bija liela popularitāte.

“Marsiešu hronikas” (1950) ir Bredberija pirmais un slavenākais darbs. Tas nav romāns, kā sākumā biju iedomājusies, bet gan savstarpēji saistīti stāsti par to kā cilvēki pamazām pārceļas no Zemes uz Marsu un kā tas beidzas. Tomēr tas ir kas vairāk par vienkāršu stāstu krājumu, jo vairāk kā trešdaļa stāstu tika sarakstīti speciāli šīm hronikām un iepriekš publicētie stāsti izmainīti, lai dotu pareizo nozīmi, iecerēto virzienu un saskanētu kopā. Starp citu, pēdējais stāsts par pikniku uz Marsa tika publicēts pats pirmais. Bredberijs tic maģijai un brīnumiem un viņš grib mums dot otro iespēju bez kļūdām radīt paradīzi uz Marsa.

Mūzikas un dziedāšanas tēlainība ir ļoti nozīmīga “Marsiešu hronikās”. Dziedāšana ir  hroniku parametriskais centrs, saistās ar emocijām, kas ir pretstats tehnoloģijām un zinātnei. Bredberijs ir radījis romantisku un anti zinātnisku fantastiku. Kas tas tāds par centru? Kā noskaidrojās, ja darbam ir romantiska struktūra (centrāla ideja vai idejas un to piepildīšana), tad ir arī romantiskais centrs:

  1. metaforisks centrs – vārds, lieta, ideja, ko lieto pārnestā nozīmē kaut kā cita apzīmēšanai uz līdzības pamata: monstrs “Frankenšteinā”
  2. daudznozīmīgs centrs – viena lieta ar dažādām nozīmēm: mākslinieka radīts fantastisks tauriņš – dāvana, (izskatās) dzīvs tauriņš, mūža darba piepildījums, nederīgs krāms….
  3. parametrisks centrs – kāds noteikts rādītājs, kas saprotams visiem, bet atkarībā no apstākļiem var izpausties dažādi: gravitācija uz Zemes un gravitācija uz Marsa
  4. promesošs centrs – kaut kas, par ko visi runā, bet tas nav šeit: kāda sieviete par ko visi runā klusā pilsētiņā, bet viņa tur nav

Nobeigumā divi interesanti fakti par Bredberiju. 1) Viņš piedzima Waukegan, Illinois un nostalģiski vienmēr centās rekonstruēt to laiku un pilsētiņu (“Marsiešu hronikās” pilsētiņa parādās stāstā par trešo ekspedīciju). 2) Uzminiet kurš bija Disneyland konsultants? Pareizi, Bredberijs!

Advertisements

2 thoughts on “FaSciFi astotā lekcija: Ray Bradbury

  1. Es profesoram īsti nepiekrītu. Bredberijs, protams, ir romantiķis un tic brīnumiem, tomēr viņa darbiem ir ļoti izteikti arī tumšā puse. Nedomāju, ka stāsti, kā marsieši tiek galā ar atnācējiem (kolonizatoriem), liecinātu par potenciālu paradīzi. Atceries, kā zemieši satika savus mirušos draugus? Iespaidīgs stāsts.
    Tāpat man nepatīk dihotomiskais zinātnes un emociju nošķīrums. Tīrā zinātne jau tāds romantisks atklāsmes prieks vien ir. Cits jautājums, kā tās atklājumus izmanto praksē, bet vairāk attiecas uz politiku. Antizinātnisku fantastiku drīzāk raksta Enģele un Dreiže. 😉

    Like

    • Es saprotu, ko tu domā. Romantisms arī var būt tumšs. Lai gan vairāk šis vārds saistās ar sieviešu literatūru, mīlestību, puķēm un bla bla bla. Bet par to paradīzi vairāk bija par noslēdzošo stāstu par pikniku. Es vairāk grāmatā saskatīju izsmieklu par kārtējo amerikānisko “ieraudzīju – uzvarēju”, jo viņi tur ierodās kā tādi barbari, ar absurdām pretenzijām uz Marsu. Līdzīgi kā atņēma zemi indiāņiem.
      Un par to antizinātni bija domāts, ka Bredberijs raksta ar pasakas elementiem, viņu neinteresē kādā veidā uz Marsa varētu būt skābeklis. Tas nav gluži tas pats kā antizinātnisks tādā nozīmē, ka izdomātās lietas ir pilnīgā pretrunā teiksim ar fizikas pamatlikumiem.

      Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s