Keiko. Džeimijs Fords

Izdevusi Zvaigzne ABC 2012.g., 344 lpp. Angliski meklējama ar nosaukumu “Hotel on the Corner of Bitter and Sweet”.

Sietla, 1986. gads. Henrijs stāv pie viesnīcas “Panama”, kuru beidzot kāds nopircis. Viesnīcas pagrabā atrastas japāņu gimeņu mantas no kara gadiem. Šāds atklājums Henrijam iededz cerību un 40 gadu senas atmiņas par bērnību un draudzību ar japāņu meiteni Keiko. Henrijs pagrabā meklē sen zudušu džeza plati un to, ko vārdos negrib nosaukt. Ar atmiņām par Keiko viņš dzīvojis visu mūžu un varbūt beidzot ir laiks Keiko atrast….

Grāmatas darbība risinās divos laikos: 1986. gadā, kad Henrija sieva Etele mirusi un viņš mēģina dzīvot tālāk un atradums viesnīcā viņu aizved atpakaļ atmiņu ceļojumā un vienlaikus viņš beidzot satuvinās ar dēlu, un 1942. – 1945. gados, kad Henrijam ir padsmit gadu, viņš mācās balto bērnu skolā, satiek Keiko, klausās džezu, un seko dramatiski, kara iespaidoti notikumi. Visus šos gadus viņš nav pārstājis mīlēt Keiko, tomēr ir uzticīgs sievai.

Var just, ka romānu sarakstījis amerikānis ar austrumnieciskām saknēm: stāsta plūdums ir mierīgs un “kluss”, tikai reizēm uzjundī spēcīgākas emocijas, spēcīgi jūtama ķīniešu un japāņu kultūra un tradīcijas, kas ir daļa no ikdienas. Fords vārdos reizēm ir pat skops – Henrijs ir no klusajiem tipiem, daudz kas lasītājam pašam jāuzmin. Nav lieku detaļu un aprakstu, nekas netiek pateikts par to kā Henrijs dzīvoja pēc 1945. gada, zināms tikai tas, ka pēdējos septiņus gadus viņš kopa mirstošo sievu. Man patika, ka Fords parāda nevis pasaka. Svarīga ir tikai mīlestība un atmiņas. Visam cauri strāvo pakļaušanās liktenim, tāds “jādara tas, kas jādara” un nekas, ka tevi apsmej, nekas, ka sirds lūst:

“Paklausība kā uzticības pazīme, cieņas izpausme, pat mīlestības apliecinājums bija bieži apspriests temats viņa mājās.” 

“Jādzīvo ar to, kas ir, nevis jāsapņo par to, kā nav. Dzīvē jādodas uz priekšu.”

“Tēvs reiz tika teicis, ka visgrūtākā izvēle dzīvē ir nevis starp to, kas ir pareizi un kas – nepareizi, bet gan starp to, kā ir pareizi un kā  – labāk.”

Paralēli smeldzīgajam mīlas stāstam “man kā vēsturniecei” ļoti interesanti bija lasīt par 1940-to gadu ASV. Ja par rasismu pret afroamerikāņiem (būšu šoreiz politkorekta) bija zināms, lasīts un redzēts, tad japāņu izsūtīšana uz nometnēm man bija kas negaidīts. Vispār nezināju, ka pret japāņiem un ķīniešiem izturējās augstākā mērā rasistiski. Daudzi tur dzīvoja jau otrajā vai pat trešajā paaudzē, uzskatīja sevi par amerikāņiem, bet tas neko nedeva. Kā saka Keiko tēvs: “vienīgā iespēja pierādīt, ka mēs esam amerikāņi, ir noasiņot Amerikas labā.” 

Ume – ķīniešu plūme/ japāņu aprikoze

Sāpīgi lasīt kā Henrijs cenšas dzīvot starp trim pasaulēm: amerikāņu, ķīniešu un japāņu. Lūk, viens no skaistākajiem fragmentiem, kas manā skatījumā gandrīz vai atspoguļo visu Henrija dzīvi:

“Henrijs bija domājis uzpotēt ķiršu koku. Bet ziedi bija pārāk skaisti un atmiņas pārāk sāpīgas. Bet tagad Etele bija aizgājusi. Henrija tēvs jau sen bija devies citā saulē. Pat japāņu kvartāla vairs nebija. Viņam bija atlikušas vien garu, nebeidzamu stundu pilnas dienas un plūme, par kuru viņš rūpējās dārzā. Uzpotēta naktī, kad piedzima dēls, no ķīniešu kociņa japāņu dārzā pirms daudziem gadiem.”

Ja esat redzējuši ziedam sakuru vai ume, tad sapratīsiet cik skaists ir šis romāns. Patiks labu romantisko romānu cienītājiem ar vēstures piesitienu. Man patika, un paldies Zvaigzne ABC par grāmatas eksemplāru.

Vērtējums: 4,5/5.

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s