Nejaušību enģelis. Edgars Alans Po

Izdevis Valters un Rapa, 2008. gads, 494 lpp.

Gandrīz vai kabatas formāta, bet pabiezs Po divdesmit stāstu krājums, kurā iekļauti gan slavenākie stāsti, gan tādi, kas latviski publicēti pirmo reizi. Ir gan slavenie “Nodevīgā sirds” un “Svērtenis un aka”, gan humora pilnais “Lornete jeb Mīlestība no pirmā acu uzmetiena”.

Lasot krājumu, nonācu pie domas, ka stāstus iespējams sadalīt trīs tēmās:

  1. sirdsapziņas mocīti vai jukuši tipi (“Berenika”, “Pūļa cilvēks”, “Nodevīgā sirds”….)
  2. pirmie detektīvstāsti – Ogists Dipēns (“Slepkavība Morgielā”, “Marijas Rožē noslēpums”, “Nozagtā vēstule”)
  3. nāves tuvums vai nāve dažādos veidos (“Karalis Mēris”, “Ašera mājas sabrukums”, “Fakti mistera Valdemāra lietā”…)

Dažus stāstus jau biju lasījusi, bet no iepriekš nelasītajiem patika:

  • “Berenika” – Egejam piemīt slimīga koncentrēšanās uz detaļām un jo īpaši uz māsīcas Berenikas baltajiem zobiem… Stāsts būtībā ļoti līdzīgs “Nodevīgajai sirdij”
  • “Slepkavība Morgielā” – Po iepazīstina ar Ogistu Dipēnu, kurš izmanto smalku faktu analīzi, lai atklātu savādu un šaušalīgu noziegumu Morgielā. Dipēns ļoti atgādina Šerloku Holmsu un man ir aizdomas, ka Doils iespaidojās no Po. Patiesība ne vienmēr guļ akas dibenā.
  • “Marijas Rožē noslēpums” – atkal Ogists Dipēns skaidro faktus saistībā ar Marijas Rožē iespējamo slepkavību, lieliski parādot kā avīzes sagroza faktus. Šo stāstu Po balstīja uz patiesiem notikumiem un pārsteidzošā kārtā viņš precīzi secināja, kas varētu būt vainīgie.
  • “Svērtenis un aka” – par kādu inkvizīcijas mocekli un izsmalcinātiem nonāvēšanas veidiem. Klasika tā teikt. Pat nāvē ne, pat kapā vēl viss nav zaudēts.
  • “Lornete jeb Mīlestība no pirmā acu uzmetiena” – uzjautrinošs stāsts par kādu tuvredzīgu jaunieti, kurš negrib valkāt brilles un iemīlas sievietē, kura izrādās stipri atšķirīga, kad viņš beidzot uzliek acenes. Puisis saņēma labu mācību. Nezināju, ka Po rakstīja arī šādi. Ko jūs pērk cūk iekš mais?
  • “Tu tas biji!” – kaimiņa slepkavība un vainīgā atklāšana ar viltu. Po lieliski rosināja nepatiku pret varoni parādot viņu kā īpaši labu cilvēku, atrisinājums ar “odziņu”.

Krājums ir labs ieskats Po daiļradē, tomēr es mazliet vīlos. Kad lasīju angliski “Melno kaķi” un “Nodevīgo sirdi” man bija pretīgi, es jutu negatīvas emocijas un to īpašo šausmu auru, bet lasot latviski viss šķita tā piezemētāk. Nezinu, kas pie vainas. Varbūt es gaidīju vairāk baiļu, sacerējos par daudz. Pārsvarā psiholoģiski interesanti, bet ne biedējoši. Lai nu kā Po padodas jukušu un pusjukušu tipu uzburšana un viņu rīcības pamatošana. Arī Dipēns kā detektīvs man šķita pārliecinošs, lai gan modernajai gaumei viņa skaidrojumi ir par izstieptu. Po patīk spēlēties arī ar domu par nejaušību lielo nozīmi (“Zelta vabole”, “Nejaušību enģelis”). Kā paveiksies – paliksi dzīvs vai nē…..

Beigās tādām jaukām šausmiņām citāts no “Berenika”:

No neskaitāmiem priekšmetiem visā plašajā pasaulē mani saistīja vienīgi šie zobi. Es alku pēc tiem trakā iekārē. Nekas cits nespēja mani novērst no redzētā. Zobi – zobi – vienmēr blāvoja manā iztēlē un savā vienreizībā kļuva par manas garīgās dzīves saturu. Es vēroju tos dažādos apgaismojumos. Domās pārgrozīju dažādos stāvokļos. Es pētīju to īpatnības, kavējos pie uzbūves, brīnījos par savādībām.

Klasika paliek klasika un rudens drūmās noskaņas ievadam tīri piemēroti.

Vērtējums: 3/5

 

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s