Gone Girl. Gillian Flynn

Weidenfeld&Nicolson 2012. gads, 419 lpp.

Kādā siltā vasaras rītā, Nika un Emijas piektajā kāzu gadadienā, Emija pazūd. Sākumā izskatās pēc nolaupīšanas, bet Niks izturas savādi – bezemocionāls, melo, – un, likumsakarīgi, aizvien vairāk tiek turēts aizdomās. Emijas dienasgrāmata vēsta, ka sākumā viņi bijuši laimīgi, bet tad pamazām viss sagriezies ar kājām gaisā kā jau tas mēdz notikt un tagad viņa baidās no Nika. Viens pēc otra tiek atklāti pārsteidzoši fakti un netīri meli. Nika izredzes izsprukt sveikā izskatās gandrīz bezcerīgas, viss liecina pret viņu, bet tad pēkšņi….

The bigger the lie, the more they believe it.

Tālāk jums jālasa pašiem, ja bildīšu vēl kaut vārdu, sabojāšu lasīšanas prieku. Nu vienreiz ir tāds romāns, par kuru nezinu kā pastāstīt, lai neatklātu pārāk daudz, jo slepenība šai gadījumā ir ļoti, ļoti svarīga. Romāns ir uzbūvēts no Nika un Emijas skatu punkta. Niks stāsta par sevi un Emijas pazušanu, pamazām negribīgi daloties ar “netīro veļu” un saviem grēciņiem. Emija savā dienasgrāmatā ir šķietami atklātāka un emocionālāka. Vēlāk gan izrādās, ka arī viņai ir ko slēpt. Niks atklājas kā diezgan distancēts tips, kurš par visu varu grib izskatīties ļoti labs.

You`d literally lie, cheat, and steal – hell, kill – to convince people you are a good guy.

Emija savukārt virspusēji vienmēr perfekta, iekšēji ir tikpat auksta kalkulētāja. Viņi abi mēģina izlikties par perfektiem cilvēkiem, labākiem kā patiesībā, tādiem kādus viņus grib redzēt citi. Šī izlikšanās būtībā arī ir tas katalizators, kas noved pie grāmatā aprakstītajiem notikumiem.

Can you imagine, finally showing your true self to your spouse, your soul mate, and having him not like you?

Tā vien gribas teikt “tāds tādu atrod” un “viena pagale nedeg”. Viņus tracina viņu reālie es, bet viens bez otra viņi tomēr negrib dzīvot. Man ļoti patika kā autore veidojusi varoņu psiholoģiskos portretus un ģimenes drāmu, pamazām rokoties aizvien dziļāk. Ko mēs patiesībā zinām viens par otru? Kas ir tas cilvēks man blakus? Niks šķita aizdomīgs vēl pirms apsūdzošu faktu atklāšanas. Emija man pirmajā brīdī šķita nepatīkama kuce un manipulatore, pēc tam viņas dienasgrāmatas iespaidā sāku viņu pat žēlot. Neteikšu, kuras sajūtas izrādījās pareizās.

Viss bija ļoti, ļoti labi, spriedze pieaug ar katru nodaļu, es saputrojos melos un patiesībā, un vairs neuzticējos intuīcijai, man bija vairāki iespējamie atrisinājumi un vairākas vainīgās personas, bet beigas drusku zaudēja asumu, pat šķita pliekanas. Tā it kā autore būtu nobijusies no likumsakarīga iznākuma un mīkstinājusi varoņu rīcību, izšķiroties par “vilks paēdis un kaza dzīva”. Arī šāds iznākums ir pieņemams, jo tik un tā bija diezgan amorāls, tomēr iespaidīgāk būtu, ja tiktu realizēta viena galvenā varoņa iecere.

Liktu 5, ja autore beigās nebūtu sabijusies, bet varbūt kādam citam tās šķitīs ideālas beigas. Katrā ziņā smadzenes tika patīkami nodarbinātas un atrisinājums bija man negaidīts.

Vērtējums: 4,5/5.