Wild: From Lost to Found on the Pacific Crest Trail. Cheryl Strayed

Knopf 2012. gads, 315 lpp.

Spēcīgas un godīgas autores atmiņas par savu vairāk kā tūkstots jūdžu solo pārgājienu pa Pacific Crest Trail. Šerilas dzīve iegrimusi purvā – viņa nespēj tikt pāri mātes nāvei, radinieki izklīduši, pašas laulība šķirta, kaut kāds drauģelis heroīna lietotājs, vienas nakts sakari, viesmīles darbs un tukšums sirdī. Viņai vairs nav ko zaudēt, tāpēc 1995. gadā 26 gadu vecumā Šerila dodas nepārdomātā 3 mēnešus ilgā ceļojumā no Mojave tuksneša caur Kaliforniju un Oregonu uz Portlendu Vašingtonas štatā. Atmiņas par pagātni mijas ar takas realitāti – apkārtnes skaistumu, briesmām no lāča un klaburčūskām, fizisku pārgurumu, sniegu un karstumu.

Viņas iecere šķiet pilnīgi traka un pati Šerila ir vai nu ļoti drosmīga vai tik ļoti muļķe, lai līdz galam neapzinātos visas briesmas. Pēc grāmatas izlasīšanas varu teikt, ka viņa ir gan drosmīga, gan muļķe. Viņa tikpat kā neievāc informāciju pirms ceļojuma, sapako līdzi bezjēdzīgi daudz mantu, gandrīz neprot apieties ar kompasu un iedomājas, ka vienas dienas pārgājiens pa laukiem vai tuksnesi ir pietiekoši viņu sagatavojis garajam ceļam. Šerilu ceļojuma sākuma posmā lieliski raksturo līdzi paņemtais prezervatīvu iepakojums un zilums pie potītes no heroīna adatas dūriena dažas dienas pirms ceļojuma sākuma. Tai pat laikā viņa noiet visu iecerēto gabalu, kad vairāki citi sastaptie ceļotāji izstājas pusceļā. Pie Dievu tilta Portlendā viņa nonāk jau kā pilnīgi cits cilvēks.

I was amazed that what I needed to survive could be carried on my back. And most surprising of all, that I could carry it. That I could bear the unbearable [….] That my complicated life could be made so simple was astounding.

Ja neskaita fiziskās mocības, ko sagādā smagā mugursoma (ja pareizi atceros tā svēra tikpat cik viņa, ja ne vairāk) un pārāk šaurie zābaki, tad bija tikai divi brīži, kad es patiešām par Šerilu satraucos – kad viņa apmaldījās un kad uz takas sastapās ar diviem aizdomīgiem tipiem. Vispār viņai ļoti, ļoti paveicās visa ceļojuma laikā, jo sievietei ceļot vienatnē pa mežiem un kalniem nav diez ko prātīgi. Ceļā sastaptie cilvēki ir šokēti par viņas uzņēmību un beigās Šerilu nosauc par takas karalieni.

Autore daudz fokusējas uz pagātni un personīgo drāmu, lai gan viņai izdodas pārāk neieslīgt sīkumos. Bez pieredzes garos pārgājienos un pietiekamas sagatavotības, pārgājiens izrādās fiziski daudz smagāks kā viņa gaidīja, tomēr fiziskie pārbaudījumi izdziedē viņas emocionālās problēmas un pēc pārgājiena Šerila sāk jaunu dzīvi (kas arī bija viņas mērķis). Pati taka gan bieži paliek fonā. Īsumā tiek pastāstīta takas vēsture un svarīgākie fakti, reizēm arī Šerila spēj priecāties par dabas skaistumu, tomēr tāds kārtīgs ceļojuma apraksts izpaliek, tāpēc daļa šai grāmatā vilsies.

Vērts pieminēt, ka šī ir viena no retajām grāmatām, kurā grāmatas dedzina. Šoreiz ne aiz politiska iemesla, bet eksistenciālas nepieciešamības. Šerila mīl lasīt un ceļojuma laikā izlasa kādas 10 grāmatas, bet uz kalnu takas katrs grams kļūst par kilogramu un tāpēc viņa sadedzina tās daļas, ko paspēj izlasīt.

I`d loved books in my regular, pre-PCT life, but on the trail, they`d taken on even greater meaning. They were the world I could lose myself in when the one I was actually in became too lonely or harsh or difficult to bear.

Grāmatas beigās ir saraksts ar grāmatām, kas Šerilai palīdzēja aizmirst vientulību un sāpes.

Atradu video par PCT un grāmatā pieminētajiem cilvēkiem Šerilas dzīvē: mammu, brāli un māsu. Lai gan grāmatā viņa saka, ka iepakotais fotoaparāts vismaz pusi takas tā arī paliek neizmantots, tomēr dažas bildes no ceļojuma laika ir. Interesanti paskatīties, cik milzīga bija mugursoma, ko viņa nodēvēja par Monstru. Tāpat bildēs redzamas elpu aizraujošas kalnu ainavas un takas skaistums. Video ir labs papildinājums grāmatai, jo tieši tās pietrūka pilnīgai grāmatas baudīšanai.

 

Beigās pavisam īsi par pašu Pacific Crest Trail. Taka oficiāli izveidota 1968. gadā, bet pabeigta pilnībā 1993. gadā un stiepjas 2663 jūdžu (slinkums pārvest uz km) garumā no Meksikas – ASV robežas Kalifornijas štatā līdz Kanādas – ASV robežai Vašingtonas štatā šķērsojot 9 kalnu grēdas.

Vērtējums: 4,5/5

P.S. Ja patīk lasīt par pārgājieniem, tad iesaku arī Bila Braisona “Skarbās takas vilinājums” par viņa traģikomiskajiem piedzīvojumiem uz Apalaču takas.

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s