Straumēni. Edvarts Virza

Zvaigzne ABC 2002. gads, 148 lpp.

“Straumēniem” (1933) ir apakšvirsraksts: “Vecā Zemgales māja gada gaitās: poēma” , kas īsi un konkrēti pasaka svarīgāko par šo daiļdarbu. Edvarts Virza gandrīz kā dzejā – tēlaini, varbūt reizēm mazliet neveikli, stāsta par senu Zemgales saimniecību un to iemītnieku dzīvi no viena līdz otram pavasarim 19. gs. beigās vai 20. gs. sākumā. Lauku mājas un to iemītnieku ikdienas ritmu nosaka gadalaiku ritums un konkrēts laiks patiesībā nav svarīgs, jo katru pavasari būs atkal vieni un tie paši darbi. Ikvienam darbam, lietai un cilvēkam šais mājās ir sava vieta un nozīme. Daba lielā mērā nosaka Straumēnu pasaules kārtību un cilvēki dzīvo saskaņā ar to, paļaujoties uz sensenām zināšanām.

Mājas gan cilvēks ceļ pēc sava ģīmja un līdzības, bet uzceltas tās sāk dzīvot pašas savu dzīvi.

Ko lai uzraksta par darbu, kas iekļauts skolas programmā un jau pietiekoši daudz aprakstīts? Doronike uzrakstījusi jauku apskatu, tāpēc es tikai iedošu savus akcentus. Man vispār ar “Straumēniem” ir īpašas attiecības, bet pēdējā reizē lasot sapratu, ka esmu mainījusies. Nav vairs manī naivās jūsmas par lauku dzīves idilli, tagad es redzu arī Straumēnu iemītnieku smago darbu un izkaušanos krogā. Pirmajā brīdī jutos šokēta par šāda poēmas slāņa atklāšanu, bet tad padomāju, ka viss patiesībā ir kārtībā. Jā, ir smags darbs uz lauka un rijā labību kuļot, bet tā ir daļa no dzīves, darbs ir daļa no cilvēka un viņi to nenes kā nastu. Savukārt pēc smaga darba un savā ziņā vienmuļas dzīves ik pa laikam gribas atlaist grožus – ļaudis sanāk kopā, ēd, dzer, dejo un beigās arī izkaujas, pie viena izdarot arī pa vienai otrai muļķībai. Vai tad tagad nenotiek tāpat? Tie ir tikai manis ieraudzītie melnie punkti latviešu zemnieku dzīves utopijā. Tāpēc jau daba nav mazāk skaista un darba tikums vājāks.

Pēc Jurģiem pavasaris iestājās pilnīgi, un uzziedēja Straumēnu vecie ķiršu koki, kas bij nostādīti ap dārzu un pļaviņas malu. Visa māja tagad bij baltu kupenu ielenkta, bet kad tām piebiedrojās ābeles, tad pagalms naktīs bij tikpat gaišs kā vispilnīgākā mēnesnīcā. Kaut gan ļaužu gaitas bij tās pašas, tās tomēr likās svinīgas zem šiem kokiem, kam bij tikai ziedi, bet nebij vēl lapu.

Ja būtu iespēja ceļot laikā, es gribētu uz dienu nokļūt Straumēnos, paskatīties uz lēni plūstošo Lielupi, kurai piekļaujas Straumēnu labības lauki, kult sviestu pie pagraba vītolu ēnā, sestdienas pēcpusdienā izpērties pirtī, sēdēt pie viņu galda….Tā senā dzīve ir uzburta tik spilgti, ka šķiet – būtu iespējams tur pazīt katru stūrīti.

“Straumēnus” var lasīt kultūrvēstures pētniecības nolūkos, var lasīt kā tēlainu izteiksmes līdzekļu paraugu, var lasīt sakostiem zobiem kā obligāto literatūru vai vēl kā savādāk, bet man tā vienmēr būs latvisko sakņu grāmata un skaists sapnis. Nu jā, esmu nostalģiska.

Vērtējums: 5/5 (šoreiz pilnīgi un galīgi subjektīvi, pēc citu atsauksmēm zinu – šī ir love it or hate it grāmata)

Advertisements

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s