Lord of the Flies. William Golding

Lord of the Flies

Pirmā publikācija 1954. gadā, 182 lpp.

Grupa pavisam parastu zēnu aviokatastrofas rezultātā nokļūst uz nelielas neapdzīvotas salas kaut kur tropos. Kas sākumā liekas kā jautrs piedzīvojums, drīz pārvēršas konfliktā starp Ralfu un Ruksi, kuri grib būt saprātīgi un uzturēt signāluguni, un Džeku un Rodžeru, kuri grib medīt un izklaidēties. Sākotnējie draugi kļūst par ienaidniekiem, Džeks izveido savu mežoņu cilti un neprāts svin uzvaras gājienu.

Kill the beast! Cut his throat! Spill his blood!

Dažviet “Mušu pavēlnieks” tiek pieskaitīts pie bērnu literatūras, bet šis ir stāsts, ko negribētos likt nekādā vecuma plauktā. Jā, galvenie un praktiski vienīgi stāsta varoņi ir puikas vecumā līdz 13 gadiem, bet stāsta zemteksts un atainotie brutālie notikumi vairāk velk uz pieaugušo pusi. Izmetot bērnus uz salas, Goldings veic eksperimentu – kā tad viņi uzvedīsies bez pieaugušo autoritātes. Iznākums nav neko smuks, bet likumsakarīgs: kārtējais stāsts par to, cik ātri cilvēks kļūst par mežoni, kad tiek nošķirts no civilizācijas. Inteliģentākie zēni gan mēģina atsaukties uz “ko darītu pieaugušie”, mēģina būt saprātīgi, pildīt kaut kādus pienākumus, tomēr uzvar mežoņi – pie viņiem ir jautri, viņiem ir gaļa, viņiem ir vara. Džungļos džungļu likumi tā teikt. Interesanti, ka Ralfs, kurš iestājas par signāluguns uzturēšanu, reizēm pats sāk piemirst, kāpēc tas vajadzīgs.

Skaidrs ir viens – visam būs beigas, tiklīdz visiem kļūs vienalga kas notiek apkārt un kas notiek ar viņiem pašiem. Varbūt arī uz salas ir kāds plēsoņa, kas aprij mazākos bērnus, tomēr īstais briesmonis ir viņos pašos – bailēs, vienaldzībā, nežēlībā pret vājākiem, dzīvnieciskos instinktos. It kā gribas teikt – bet viņi ir tikai mazi muļķa bērni! Tomēr man šķiet, ka autors tikai novienkāršojis mūsu sabiedrību līdz nelielam, pustrakam modelim, kurš tā vien vedina secināt, ka ar demokrātiskām un miermīlīgām metodēm nav iespējams vadīt cilvēku kopu. Interesanti, kā būtu izvērtušies notikumi, ja starp zēniem būtu kāda meitene, vai teiksim, ja uz salas nokļūtu tikai meitenes.

Lai cik lielisks būtu stāsts, tajā ir vairākas neskaidrības un man būtu gribējies, lai Goldings paskaidro sīkāk: kas tā par kapsulu kurā zēni nokļūst uz salas? kas tie par nebeidzamiem augļiem, ko viņi ēd?, kāda velna pēc viņi neiet to kapsulu izjaukt noderīgās lietās (zēniem taču patīk izjaukt tehniku, ne?)? ja visi ir no vienas skolas, kāpēc viņi viens otru nepazīst?. Acīmredzot, autors ir fokusējies uz stāsta psiholoģisko pusi un šādas detaļas šķitušas nesvarīgas vai arī to skaidrojums traucētu viņa nolūkam. Goldings meistarīgi raksta trešajā personā no Ralfa skatu punkta un ar tādu bērna domāšanu, ka man vietām bija sev jāatgādina, ka tas nav stulbums un muļķības, ka zēns tā domātu un rīkotos. Var pieņemt, ka Ralfam mani nomokošie jautājumi nebija svarīgi, vai tie jau bija atrisināti pirms sākās stāsts.

Kopumā meistarīgi uzrakstīts stāsts, kurš atstāj  biedējošu un neomulīgu sajūtu. Ļoti patika negaidītās beigas.

Vērtējums: 4/5

 

 

2 thoughts on “Lord of the Flies. William Golding

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s