Elephants Can Remember. Agatha Christie

Elephants Can Remember

Pirmā publikācija 1972. gadā, 224 lpp. Hercule Poirot #37

Sena slavenā Erkila Puaro draudzene detektīvu rakstniece Ariadna Olivera tiek pamudināta atrisināt 10 gadus vecu noslēpumainu dubultpašnāvības gadījumu viņas krustmeitas Selijas ģimenē. Puaro piekrīt palīdzēt un kopīgi viņi iztaujā cilvēkus, kas pazina Selijas vecākus un bija klāt pašnāvību dienā. Lipinot kopā atmiņu druskas, atklājas savādi, negaidīti un neiederīgi fakti par suni, kurš pēkšņi kļuvis naidīgs pret savu saimnieci, 4 parūkām un garīgi nestabilu dvīņu māsu. Puaro, protams, izdodas visu salikt pa plauktiņiem un atklāt skumju ģimenes traģēdiju.

Šoreiz Puaro nespēlē galveno lomu un darbība risinās krietni vēlāk kā citi Kristi detektīvstāsti. Var nojaust, ka Puaro jau ir večuks un viņa ārzemnieka ekscentriskais šarms šoreiz izpalika. Lielu daļu izmeklēšanas veic Ariadna, apciemojot un iztaujājot “ziloņus” – cilvēkus, kuri pazina ģenerāli Reivenskroftu un viņa ģimeni. Par ziloņiem šos cilvēkus dēvē tāpēc, ka ziloņi neko neaizmirst un liela daļa cilvēku arī ir spējīgi daudz ko atcerēties, ja viņus uzvedina uz atmiņām. Jāsaka, ka Ariadnas ņemšanās ar ziloņu tēmu un biežā atgādināšana, ka ziloņi atceras, jāmeklē ziloņi un tādā garā, man šķita nevajadzīgs pārspīlējums. Tai pašā laikā Ariadna bija vienīgais interesantais tēls šai stāstā, vismaz kaut kādas emocijas un dzīvīgums. Starp citu, Ariadna Olivera ir vēl viens no Kristi iemīļotiem tēliem, kurš kopumā parādās 8 viņas detektīvstāstos.

Lai gan esmu liela Agatas Kristi un jo īpaši detektīva Puaro grāmatu cienītāja, šo romānu nebiju lasījusi un tas mani pārsteidza ar savu vājumu. Personāžu dialogi vienmēr bijuši rakstnieces vājā vieta, jo bieži vairāk līdzinās nopratināšanai, nevis divu cilvēku sarunai, bet šoreiz tas bija īpaši uzkrītoši. Teiksim, Ariadna ierodas pie senas paziņas it kā vienkārši ciemos paklačoties, bet visa saruna sanāk kā jautājumu un atbilžu vakars, kur Ariadna uzdod jautājumus un apciemotā paziņa paklausīgi atbild, nemaz nepainteresējoties kāpēc pēkšņi šāda sarunas tēma. Arī tēli bija plakani un nepārliecinoši. Ariadna priekš detektīvu rakstnieces man šķita pārāk neaptēsta. Pat Puaro likās galīgi sašļucis un sižets pārāk vienkāršs un taisns. Tik tiešām visi večuki perfekti atceras 10 gadus senus sīkumus?!

Tad nejauši uzgāju informāciju, ka šis ir viens no pēdējiem Kristi darbiem, kad viņa jau slimoja ar alcheimeru. Piezīme sev – sen jau bija laiks izlasīt Kristi autobiogrāfiju, kas stāv plauktā un krāj putekļus. Domāju, viņas veselības stāvoklis izskaidro romāna blāvo izpildījumu. Tomēr viena lieta palikusi nemainīga – es tik un tā nebiju spējīga atminēt mīklu gandrīz līdz pašām beigām, lai gan man bija diezgan precīzas aizdomas, kad tika pieminēts naidīgais suns un liekās parūkas. Es biju ļoti tuvu, tomēr Kristi pamanījās visu samezglot un par to prieks.

Gribas teikt, ka šī ir ātri izlasāma un ātri aizmirstama izklaide. Ja ir vēlme iepazīt Kristi daiļradi, noteikti nevajag sākt ar šo grāmatu, jo šoreiz detektīvu vecmāmiņa nav tai labākajā formā.

Vērtējums: 3/5

One thought on “Elephants Can Remember. Agatha Christie

  1. Par Kristi Alcheimeru nezināju, bet palasīju, ka tiešām ir veikta viņas grāmatu analīze un konstatēti attiecīgie simptomi. Kristi autobiogrāfija ir viena no manām mīļākajām grāmatām, ļoti patika. Un to viņa pabeidza 75 gadu vecumā, kad slimība, iespējams, vēl nebija attīstījusies, bet tagad man šķiet skaidrāks viņas teikums, ka vairāk neko par sevi viņa nerakstīs.

    Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s