Pāreja. Džastins Kronins

Pāreja

Zvaigzne ABC 2012. gads, 856 lpp. The Passage #1

Viss sākas ar Bolīvijas džungļos atrastu vīrusu, amorālu ASV militāristu un bēdu mākta zinātnieka vēlmi patēlot dievus. Katram gan ir savs mērķis – militāristi plāno ar vīrusu apstrādātus cilvēkus izmantot kā neuzveicamas kaujas mašīnas, zinātnieks – izskaust visas slimības un, tēlaini izsakoties, glābt pasauli. Projekts NOASS iet pēc plāna līdz brīdim, kad 12 ar vīrusu inficētie izlaužas brīvībā. Vēl ir ar vīrusu inficētā mazā Eimija – pēdējais militāristu eksperimenta upuris un viņa ir savādāka. Sākas īsta asinspirts, armija izrādās bezspēcīga pret vampīrveidīgajiem cilvēk-monstriem. Pēc gandrīz simts gadiem aiz augsta žoga ar prožektoriem Kalifornijas kalnos dzīvo pēdējie cilvēki. Kas noticis ar pārējo Ameriku un pasauli vispār, nav īsti skaidrs. Viņi zina tikai vienu – ja izdzisīs gaismas, ar viņiem ir cauri: deviņus apēdīs, desmito pataisīs par vīrusaino.

Zobi, alkas pēc asinīm, nemirstīga vienotība ar tumsu – ja nu tā nebija fantāzija, bet gan dziļi cilvēkā apslēptas atmiņas vai pat instinkti, sajūtas, kas pirms veselas mūžības tikušas iegravētas DNS, kāds tumšs spēks, kas paslēpts cilvēkā-dzīvniekā? Un ja nu šo spēku var aktivizēt, uzlabot, pakļaut kontrolei?

Tas, ko es tikko aprakstīju, ir tikai sākums. Rakstīt vairāk jau nozīmētu pamatīgu spoilerošanu. Vienīgi laikam jābrīdina – šai vampīrsāgā vampīri nav nekādi smukie un romantiskie varoņi. Jūs gaida asinskāri, nežēlīgi, pretīgi briesmoņi.

Nav īsti pareizi teikt, ka notikumi attīstās salīdzinoši lēni. Drīzāk stāstījums ir pamatīgs, no vairākiem skatu punktiem: kā īpašais aģents Volgāsts sameklē eksperimenta subjektus un mēģina rūpēties par Eimiju, ko domā 4. līmeņa apsargs, māsas Leisijas satikšanās ar Eimiju u.c. personāžu piedzīvotais pirms apokalipses. Tad vēlāk mēs notikumus skatām Pītera acīm un varam lasīt Sāras dienasgrāmatu. Personāžu un informācijas ir tik daudz, ka sākumā var apjukt. Par dažiem tiek pastāstīts vairāk, par dažiem gandrīz nekas. Autors neko daudz nepaskaidro nezinošajam lasītājam; jālasa uzmanīgi, lai visu saprastu. Tā ir to cilvēku dzīve un atmiņas. Viņi taču nesāktu sev paskaidrot to, kas viņiem zināms. Tāpat viņi nevar saprast un paskaidrot to, kas pašiem nav zināms un saprotams. Tas liek domāt un analizēt, un tieši tas man patika. Teiksim, par tiem cilvēkiem, kuriem vajadzētu būt mirušiem, bet tie atkal uzrodas: manuprāt, tas jau laicīgi vedina domāt, ka ar vampīriem viss nav tik vienkārši kā sākumā šķiet un, ka kolonijā mītošiem pēdējiem cilvēkiem varbūt ir maldīgi uzskati par aiz žoga esošo pasauli.

“Pārejas” ideja nav nekas jauns – militāristi, baismīgs vīruss, apokalipse, saujiņa izdzīvojušo, cīņa ar monstriem. Patiesībā nekas tāds, kas mani īpaši aizrautu, tomēr man ļoti, ļoti, ļoti patika. Manuprāt, autors darījis pareizi, parādot laiku pirms, un laiku 90 -100 gadus pēc. Ja tiktu rakstīts kā vīrusainie plosās pa pilsētām un cilvēki mēģina cīnīties, vai mukt, tas būtu pavisam cits stāsts, daudz asiņaināks. Arī tagad tas ir stāsts par cīņu un izdzīvošanas mēģinājumiem, tomēr te ir vieta draudzībai, atmiņām, sevis un patiesības meklējumiem, mīlestībai, priekam un cerībām. Interesanti vērot, kā daži ir padevušies un nesaskata dzīvei jēgu, daži ir apmierināti ar dzīvi Kolonijā un neko vairāk nevēlas, bet daži citi domā, ka varbūt vēl pastāv cerība un gatavi doties nezināmajā pasaulē.

Pakļaut sevi briesmām, ja pastāv cerība, ka tas pie kaut kā novedīs, ir gluži kas cits.

Šie drosmīgie cilvēki ierauga sastingušu pasauli. Viņi pirmo reizi redz zvaigznes. Savādi iedomāties, ka zvaigznes varētu pietrūkt, vai ne? Vēl ir Eimija, Meitene no Nekurienes. Nevienam nav skaidrs, kas viņa īsti ir, tomēr viņa ir kā gaisma tumsā, kā tilts starp dzīvajiem un mirušajiem. Un vēl ir sapnis par resnu smēķējošu sievieti virtuvē, ko redz gandrīz visi….

Man personīgi bija interesanti lasīt par pamesto pasauli. Mašīnu vraki, pussagrautas ēkas, vēl ēdami konservi, vēja ģeneratori, degvielas krātuves, pusizlaupīti veikali un tā tālāk. Daļa lietu vēl ir izmantojamas, citām nākas meklēt alternatīvas vai izdomāt jaunu veidu. Piemēram, cilvēki izmanto lokus aizsardzībai un medībām. Medījamo dzīvnieku gan ir maz, jo cilvēkiem konkurenci sastāda vīrusainie. Lielākā daļa elektronikas pārvērtusies par bezjēdzīgiem krāmiem, vienīgā vērtība ir tikai elektrības nodrošināšanas iekārtām. Cilvēki dzīvo ne gluži akmens laikmetā, bet ļoti pieticīgi. Viens no lielākajiem priekiem ir atrast kārtīgus apavus. Labi ir atrast kasti ar grāmatām vai nomedīt zaķi.

Bija dažas pozitīvi pārsteidzošas vietas un dažas “kas pie velna?…” vietas, kuras te nepieminēšu, lai nebojātu lasīšanas prieku, bet visi it kā neiespējamie notikumi aprakstīti ļoti ticami un visi fakti (ja lasa uzmanīgi) ļoti labi saliekas kopā kā tāda milzīga puzzle. Tomēr ceru, ka otrajā daļā “The Twelve” Kronins pārāk neaizrausies ar pazudušo “atdzīvināšanu” – pārāk bieži atkārtots triks vairs nav interesants.

Kopumā Kronins ir radījis tādi riktīgi episku un vīrišķīgu darbu. Iespējams, ka lasot jums radīsies vēlme pierakstīt faktus un ļoti iespējams, ka pēc izlasīšanās sāksiet nepacietīgi gaidīt otro daļu. Gribas ticēt, ka “Pāreja” pie manis būtu nonākusi arī bez Zvaigzne ABC dotās iespējas, jo neizlasīt tādu darbu man būtu zaudējums. Man patika latviskais tulkojums, bet ja nesagaidīšu otrās daļas tulkojumu, tad lasīšu angliski. Starp citu, trešā daļa “The City of Mirrors” angliski plānota izdot 2014. gadā.

Vērtējums: 5/5

Advertisements

8 thoughts on “Pāreja. Džastins Kronins

  1. Smuki uzrakstīts, nebūtu šo grāmatu izlasījis noteikti izlasītu 🙂

    Bet par autora tendenci “atdzīvināt” pazudušos, gan varu teikt, ka arī otrajā grāmatā tas turpinās. Dažal laba atrašanās ir seriālu cienīga.

    Like

  2. Tagad, kad pirmie iespaidi par grāmatu norimuši, jau apsveru domu, ka šī ir viena no labākajām šogad lasītajām grāmatām. Man arī tā atdzīvināšana īpaši nepatika, kaut kā prasās, lai šajā grāmatā galvenos varoņus nežēlo. Žēl, ka tas turpināsies arī nākamajā daļā. Kronins laikam tā mēģina radīt spriedzīti. 😀
    Ja trešā daļa plānota 2014. gadā, tad otro es varētu lasīt pēc kāda pusgada, lai nesanāk pārāk ilga gaidīšana. 😀 Ļoti ceru, ka Zvaigzne ABC līdz tam izdos otro daļu. 🙂

    Like

  3. Pievienojos Evijai, par to, ka grāmata patiešām ir viena no labākajām, ko šogad esmu lasījusi.

    Par to varoņu atdzīvināšanu runājot… Es, piemēram, par Teo atgriešanos neiespringu, jo man bija sajūta, ka viņš būs dzīvs, bet man ļoti iekrita acīs tas gadījums ar Sāru – aizvelk prom un jau drīz šī ir atpakaļ. Liekas, ka bez tās ainas varēja iztikt.

    Like

    • ŠITO NELASAM, BŪS SPOILERI 😀

      Jā, par Teo uzreiz bija sajūta, ka viņš būs dzīvs, par Sāru arī pārāk nebrīnījos tomēr gaidīju, ka viņa būs sakosta. Vienīgi jautājums – kāpēc viņu tur atstāja nevis aiznesa uz Miera Ostu? Man visnesaprotamākā likās epizode ar Alīšu un Otrās Ekspedīcijas grupu – gan viņas pēkšņā atteikšanās no draugiem, gan pēc tam brīnumainā atgriešanās pēc raktuvju spridzināšanas.

      Like

      • Nē, pati Sāra man patika, tas labi, ka viņa izdzīvoja. Vienīgi neticami. Tiešām loģiskāk būtu, ja viņu būtu sakoduši.

        Tajā brīdi, kad Alīša pievienojās armijai, es iepauzēju un sāku domāt vai esmu palaidusi ko garām. Tas moments man joprojām nav īsti skaidrs, bet norakstīju uz to viņas vēlmi cīnīties pret vīrusainajiem pāri visam citam.

        Vēl par varoņu atdzīvināšanu, es nodomāju, ka Teo un Mosemija tajā mājiņā būs pagalam, bet vīrusainie vai vēl kaut kas cits savāks mazuli. Nezin kāpēc likās, ka tur būs kāds dramatiskāks pavērsiens. Bet nekā – šie atkal dzīvi.

        Like

Komentēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s