Baking Cakes in Kigali: A Novel. Gaile Parkin

Baking Cakes in Kigali

Delacorte Press 2009., 361 lpp.

Andžela no Tanzānijas ieradusies Ruandas galvaspilsētā Kigali līdzi vīram palīdzības misijā. Kopā ar citiem starptautiskās palīdzības darbiniekiem viņi dzīvo apsargātu ēku kompleksā. Tur maza veikaliņa saimniece Leokādija auklē bērnu un gaida, kad apsargs Modeste izvēlēsies viņu vai otru sievieti, CIP aģents krāpj savu sievu, kamēr viņa sieva Dženna sēž mājās un domā, ka ārpus apsargātās teritorijas bez vīra iziet ir pārāk bīstami. Savukārt musulmaņu ģimene slepus gatavojas meitas apgraizīšanai…Kamēr viņas vīrs Pius strādā universitātē, Andžela rūpējas par 5 mazbērniem, uzklausa kaimiņu un klientu noslēpumus, profesionāli cep neparastas, krāšņas kūkas, palīdz nokārtot citu dzīves, ceļ sieviešu pašapziņu un sarīko kāzas. Palīdzot citiem, viņa beidzot spēj ieskatīties acīs patiesībai par meitas nāvi un samierināties ar to.

Vienmēr esmu turējusies tālāk no Āfrikas un Āzijas tautu literatūras, jo viņu kultūra un pasaules uztvere, mentalitāte nav man īsti tuva. Un sākumā mans baltās eiropietes snobisms izpaudās visā pilnībā. Pirmajās nodaļās mani kaitināja dialogi. Nesapratu vai tie samāksloti,vai tie ļaudis tiešām tā sarunājas. Āfrikāņi tiešām lieto Eh! katru reizi atverot muti? Kaitinoši. Tikpat kaitinoši šķita autores ņemšanās ar Swahili valodu: personāžs ko saka Swahili un tūlīt to pašu atkārto angliski. Manā galvā tas izklausījās jocīgi un pagalam samāksloti. Gandrīz noliku grāmatu malā pēc pirmajām divām nodaļām, bet es tik viegli nepadodos. Un labi, ka tā! Ar trešo nodaļu svešās valodas lietojums kļūst retāks un pie eh! es pieradu. Gan pašas Andželas, gan citu cilvēku stāsti mani pamazām aizrāva un tagad varu teikt, ka šī ir lieliska grāmata par dzīvi Āfrikā un sieviešu mēģinājumiem gan fiziski izdzīvot, gan iegūt finansiālu neatkarību.

Galvenā varone Andžela ir sieviete gados, kurai nākas apglabāt gan dēlu, gan meitu un tagad jārūpējas par 5 mazbērniem,  tomēr viņa nav zaudējusi dzīvesprieku un enerģiju. Man ļoti simpatizēja Andželas pamudinājums vairākām stāsta varonēm uzsākt nelielu biznesu un izmantot vietējo amatnieku pakalpojumus. Kas attiecas uz kūkām, viņa cenšas katru pasūtītāju iepazīt, lai radītu viņam labāko un pasākumam piemērotāko kūku.

A cake can say anything that a person wants.

Piemēram, kaimiņam Kenam, kurš mīl karaoke, viņa uz dzimšanas dienu uztaisa milzīgu kūku kā kādas telekompānijas mikrofonu. Kūka viņai nav vienkārši saldais ēdiens, tā ir simbols, veids kā izteikt vēlmes, emocijas un sapņus. Andželas kūkas bieži ir neparastas formas un ļoti krāšņas. Kad pie viņas ierodas Tanzānijas vēstnieka sieva un pasūta pilnīgi baltu kāzu gadadienas kūku Wazungu (balto cilvēku) stilā, tas viņai skaitās pilnīgi garlaicīgs pasūtījums. Par pašu kūku cepšanu gan neuzzināsiet gandrīz neko. Retu reizi tiek pieminēts, ka tā ir teiksim šokolādes kūka, vai tiek paskaidrots, ka glazūras taisīšanai ir divi vienkārši un lēti varianti: ar margarīnu, vai ar ūdeni. Grāmata ir par cilvēku dzīvi, nevis pamācība kūku cepšanā.

Visu stāstu fons ir no drausmīgā genocīda (1994. gadā) cietusī Ruanda. Palasot un paskatoties Google pieejamos attēlus šermuļi skrien pār kauliem un neatbildēts paliek jautājums: kā vispār tik drausmīga nežēlība ir iespējama? Kā var tik ļoti ienīst daļu no savas tautas? Kauns, ka vietējie politiķi uzsāka tautas kūdīšanu, bet ANO, ASV un Eiropas politiķi tikai noskatījās notiekošajā. Grāmatas autore Gaile Parkin pati vairākus gadus strādāja Ruandā kā brīvprātīgā un daļa no viņas pienākumiem bija darbs ar genocīdu pārcietušajām sievietēm. Lielu daļu no grāmatas iedvesmojis viņas pašas pieredzētais un uzklausītais.

“Baking Cakes in Kigali” darbība notiek laikā, kad jau pagājuši pieci gadi, bet cilvēki vēl joprojām dziedē rētas. Dažādas starptautiskas organizācijas sniedz finansiālu palīdzību, darbinieki no citām Āfrikas valstīm, Indijas, Eiropas, ASV un citām vietām apmāca vietējos ruandiešus saimniekot un attīstīt savu valsti. Caur Andželas kūku pasūtītāju un draugu stāstiem gluži nemanāmi iespējams uzzināt par etniskās grupas Tutsis slaktiņu, salauztām dzīvēm, izpostītu valsti, kā bērni kļūst par karavīriem, AIDS un Ebolas vīrusu. Vīriešu ir palicis maz un sievietēm jāņem dzīve savās rokās. Smiekli savijušies ar asarām, dzīves svinēšana ar mirušo apraudāšanu, ikdienas sīkumi ar eksistenciālām pārdomām.

Things are sad only when you allow yourself to feel them.

Lai gan Andželai uzticētie stāsti dažkārt ir pilni traģisma, netrūkst arī prieka. Pasmaidīt noteikti liks gadījums, kad cardamon tiek sajaukts ar condom. Cilvēki satiekas un iemīlas, atrod darbu, atrod pazudušo ģimeni un beigās tiek svinētas visu sarūpētas kāzas. Šiem cilvēkiem ir cerība, valstij ir cerība un, aizverot pēdējo lapu, paliek tāda gaiša noskaņa. Grāmatu gribas salīdzināt ar nenoslīpētu dārgakmeni – kad ir tikts pāri autores debijas darba neveiklībām un pārējam, ko minēju sākumā un kas ir tīri subjektīvi iebildumi, stāsts paveras dimanta spozmē.

Vērtējums 4,5/5

Advertisements

5 thoughts on “Baking Cakes in Kigali: A Novel. Gaile Parkin

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com Logo

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out / Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out / Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out / Mainīt )

Google+ photo

You are commenting using your Google+ account. Log Out / Mainīt )

Connecting to %s