A Christmas Carol. Charles Dickens

Pirmā publikācija 1843.gadā, 89 lpp.

Skopulis, vientuļnieks un burkšķis Skrūdžs mīl katru peniju, bet ienīst visu un visus, kas liek izdot naudu un priecāties. Jo īpaši viņš ienīst Ziemassvētkus. Skrūdžam tie šķiet visbezjēdzīgākie svētki, kas prasa lielus tēriņus un traucē strādāt. Vēlu vakarā  pirms Ziemassvētkiem pie viņa ierodas sen mirušā darījumu partnera Mārlija spoks un paziņo – ja Skrūdžs nemainīs savu attieksmi, tad dabūs pēc nāves klīst apkārt kā tagad Mārlijs. Pēc tam pie Skrūdža viens pēc otra ierodas trīs gari: pagātnes Ziemassvētki, tagadnes Ziemassvētki un nākotnes Ziemassvētki, lai parādītu un atgādinātu, ko viņš aizmirsis un ko zaudē. To visu piedzīvojis, Skrūdžs saprot savas kļūdas, atmaigst, ir dāsns pret savu palīgu un priecīgs ierodas svinēt svētkus pie sava krustdēla.

Man ar Dikensu pēc maija ir drusku tādas love – hate attiecības. Man patīk viņa stāstnieka talants, bet tai pašā laikā traucē pārāk garie apraksti un lielā sentimentalitāte. Lai nu kā, bet pēc īpašības vārdiem un salīdzinājumiem Dikenss kabatā nelīda. Šoreiz viņam sanācis ļoti sulīgs tipāžs:

Oh! But he was a tight-fisted hand at the grind-stone, Scrooge! a squeezing, wrenching, grasping, scraping, dutching, covetous, old siner! Hard and sharp as flint, from which no steel had ever struck out generous fire; secret, and self-contained, and solitary as an oyster. The cold within him froze his old features, nipped his pointed nose, shrivelled his cheek, stiffened his gait; made his eyes red, his thin lips blue; and spoke out shrewdly in his grating voice.

Patika arī miglā tītās, aukstās Londonas apraksts un trešā gara parādītā drūmā nākotnes aina. Viens ir skaidrs – nauda laimi nenes.

Zinu, ka “Ziemassvētku dziesmu” daudzi mīl un pat regulāri pārlasa Ziemassvētku laikā, bet man laikam kaut kas pazuda tulkojumā, vai arī vecums nav tas, lai Dikenss man varētu ko iemācīt par labestību un svētku svinēšanu. Varbūt Dikenss ir pārāk sentimentāls, pārāk taisns savā morālē. Nav jau tā, ka visiem šis laiks ir nebeidzama prieka, spožu gaismu, dziesmu un deju pilns pat ja viņi labprāt svinētu Ziemassvētkus. Vientuļā nāve varētu Skrūdžu nobiedēt, bet īsti neticu, ka pirmo divu spoku dēļ viņš, priecīgi smaidīdams, ar dāvanām padusē mestos uz krustdēla māju. Labi, pietiks. Pati sāku izklausīties pēc Skrūdža :D. Nav slikts Ziemassvētku stāsts, bet mani neuzrunāja.

Vērtējums: 2,5/5